jeb kas mani beidzot izrāva no slimības skavām.

kad jau ceturto dienu cēlos ar dunoši sāpošu galvu, asarojošām acīm, iesnām, jēlu kaklu un nespēku, sāku meklēt papildus munīciju, lai cīnītos ar šito šausmu. Kas man parasti biedē tautas līdzekļos un super-veselīgajos kokteiļos ir tas, ka tie ir ļoti negaršīgi. Jāatzīst, ka dotajā brīdī biju jau tik izmisusi, ka dzertu arī darvu ar medu, ja skaidri zinātu, ka palīdzēs. Bet, paldies dievam, tas man nebija jādara, jo atradu šādu brīnumdziras recepti:

medus - 6 tējkarotes
dzērvenes - 3 ēdamkarotes
ingvers - pusīkšķa lieluma gabaliņš
citrons - 1/2, var arī miziņu piemest klāt
svaiga piparmētra


To visu aplej ar karstu (ne verdošu!) ūdeni, sablenderē un triec iekšā! Garšo labi, labi un palīdz ātri, ātri. Šorīt jau var just, ka slimība pievārēta un tagad tikai atliek sagaidīt, lai visi atlikušie draņķi no organisma iztīrās.

Tāpēc - Priekā! un es paceļu vēl vienu sava brīnumkokteiļa glāzi.

Laikam jāsāk klausīties raidlugas, jo paskatīties neko nevar - acis asaro, palasīt neko nevar - galvā vate, pagulēt nevar, jo no tā sāp galva, kalst mute un nav ko elpot.



Bet visādi citādi man iet labi :)

Bārā man dzeju vairs neatrast.Tur vērojums prasa piedalīšanos. Vērojamie objekti ir nedaudz jāizprovocē uz atbildes reakciju, un tajā brīdī es jau vairs neesmu neitrāla. Tur izveidojas smalkas uzticības stīgas, kas savieno mūs visus ar skaļi neizteiktu, bet lielākajai daļai līdzīgu motivāciju, kāpēc mēs tur tajā brīdī atrodamies. Un, pēc šādas uzticības rašanās, es vairs nevaru par tiem cilvēkiem rakstīt. Rakstīt par viņiem būtu it kā nodot draugu. Un droši vien jau arī sevi.
Pilnīgi cita situācija ir ar vides vērojumiem. Pieķerti mirkļi, etīdes un kompozīcijas, kas gadās pastaigās pa ikdienību, ir tieši tas 'kaut kas vairāk', kas man ir svarīgi jebkāda veida radošā darbā. Man gribas, lai tā attīstības līnija sākas ar nelielu impulsu no ārpuses, pēc tam iegrimst tevī un paņem nedaudz no tevis un tad atkal dodas ārpus tevis un tad nu cik tālu pāri ikdienībai katrs konkrētais mirklis var aizsniegties.

Satikt divus klasesbiedrus ar pāris minūšu intervālu laikam var tikai Valmierā. Patīkami saprast, ka viens no maniem Valmieras puikām ir kļuvis par tieši tādu cilvēku kā man likās viņš varētu kļūt. Pozitīvā nozīmē. Patiesībā jau arī otrs ir kļuvis tieši tāds kā man likās. Ar pirmo runājām minūtes divdesmit, ar otro - pārmijām dažus vārdus un es ātri iemuku savā kāpņu telpā. Patīkami apzināties, ka beidzot par to vairs nejūtos vainīga. Lai arī puika nr. 1 piedāvājās nogādāt mani uz LaboDabu, man liekas, ka pietiks ar to labo dabu un labo mieru ko var sniegt Val_miera.

Ā, un vēl Valmierā esot filozofu bārs, kurā ļaudis runājot tā, ka atveras dažādas sfēras un viņi saprotās starpslāņos. :)

šorīt, gaidot velobiedru, nolūkojos kā kāds tūristu pāris dejoja pie Andreja Upīša pieminekļa. Jāatzīmē, ka pulkstenis rādīja ap 10mitiem no rīta un visi iesaistītie personāži bija pie skaidras saprašanas. Un tagad es sēžu un domāju - nez, šādi gadījumi ir nejaušas sakritības vai es tiešām ko tādu laižu garām ikdienā, nepietiekami koncentrējot uzmanību uz apkārt notiekošo?

Vēls rīts, Mežaparkā no atrakcijas-šautuves skan California blues, meža vidiņā man garām iet dzīves nogurdinātie ar ratiņos iesēdinātiem tiem, kam vēl tas viss priekšā. Liekas manas pūles nepūst dūmus kad garām ripo tāds pāris mēnešu vecs bērnelis, jo no četrām ģimenēm, kas pagāja man garām, pilnīgi visās vismaz viens no iesaistītajiem personāžiem to pats darīja bez liekiem pašpārmetumiem. Atpakaļceļā interesanti klausīties sarunu izrāvumus gan no dzīves nogurdinātajiem, gan tiem, kuriem vēl liekas, ka viņiem no tā visa izdosies izbēgt. Pēdējā pieturas punktā - bufetē Gauja - dabūju visa izbrauciena esenci, kad sieviete, kas gadus vairs neskaita, nāca pie manis palūgt cigareti, lai pēcāk vēl izprasītu nedaudz tabaciņas saviem dzīves līdzgājējiem un visi trīs, pagaidām vēl saskanīgā un priekpilnā garastāvoklī, pazuda pretējās mājas kāpņu telpā.

Skicēju plānus saviem vienatnes mēnešiem. Sajūta gandrīz tāda pati kā gatavojoties ceļojumam. Svētceļojums savā iekšādā. patīkamas gaidas, satraukums par ierastās dzīves maiņu un vienkārši cilvēciskas skumjas ir neizbēgami klātesošas šim visam.
Būs interesanti. Pēdējo reizi ar sevi tā ilglaicīgi satikos pirms gadiem trim.

Man beidzot ir atbilde visiem tiem, kas man nereti jautā ko es lietoju, ka lielākoties esmu apmierināta ar un pozitīvi orientēta uz dzīvi. Es vienkārši apzinos, ka jāpatur prātā šis (skat. tekstu tālāk) un jāpievaktē savas rīcības motivācija un vērtības:

[..]Hey how much for that back of a head, man?
Hey wait a minute, hey wait a minute
Wait a minute that's...wait a minute that's my back of a head
Hey you can't sell that, man, that's my back of a head
Hey, hey sell it back to me, man, sell it back to me
Hey it's, it's my m-m-m-m-m-m-mine[..]

No Regina Spector "A back of a truck"