"Arī gudrinieks pārskatās" iekš Nacionālā ir kaut kas ļoti, ļoti labs. Manā izpratnē pat tuvu ģeniālam! Nevienas liekas minūtes uz skatuves, nevienas liekas darbības vai priekšmeta. Un lai cik man ļoti nepatiku Artuss Kaimiņš reālajā dzīvē (cik nu gadījies jaunēkli satikt), tad cepuri nost viņa priekšā par to, ko viņš dara uz skatuves šajā izrādē. Ai, man pat vārdu trūkst! Un tie kas dzirdējuši manas teātru atsauksmes zinās, ka sen neesmu bijusi tik apmierināta ar teātri.

Viena es esmu dzejoļa pirmās rindiņas, kas staigā apkārt tikai ar vienu domu - atrast pārējās rindiņas.
Kopā mēs esam haika - īsākā iespējamā dzejas forma, kas pasaka tieši tik, cik vajag.

Man liekas, ka vajag precēties tad, kad tas ir tik pašsaprotami, ka to nevar paskaidrot cilvēkiem no malas.

Pēdējā laikā kļūstu pārāk atklāta un tieša, reizēm pat asa. Pagaidām vēl visi mani pacieš un tuvāko cilvēku rindas nav paretinājušās... nez, cik daudz viņos vēl pacietības?!

"Sektanti pārspēj cits citu troksnī un skaļumā, ar saviem brēcieniem nelaiž bailes sev klāt, un šāda klaigājoša izpriecu parka varza uzskata, ka viņi iekaro debesis un iet to pašu ceļu, ko ticības bruņinieks, kurš Visuma vientulībā nekad nedzird nevienu cilvēka balsi, bet iet viens pats ar savu šausmīgo atbildību." Bailes un Trīsas. S.Kirkegors

Šeit arī mana atbilde uz to, kāpēc nekad neesmu spējusi just nepieciešamību pēc kolektīva garīguma. Man šķiet, ka barā mēs nekad nespēsim būt līdz galam patiesi. Manā sapratnes sistēmā garīgums ir tikai un vienīgi vienatnē piekopjama lieta.

ārprāts, cik manī pirms diviem, trim gadiem ir bijis daudz strīķēšanās, skumju un nemiera. Destruktīva nemiera. Lasīju sevi pārsteigumā ieplestām acīm. Tas viss bija piemirsies. Saki vēl, ka cilvēki nemainās.

Braucu mājās no pēdējā pasākuma manā ļoti piepildītajā nedēļas nogalē un atcerējos/sapratu, kāpēc biju tādas lietas nolikusi maliņā. Tā intensitāte, kāda ir šādos pasākumos, likumsakarīgi rada lielu emocionālu kritumu tad, kad tam visam pienāk gals. Pasākumos, kuros lielākā daļa ir tev nepazīstamu vai nedaudz pazīstamu cilvēku, tu tomēr visu laiku vairāk vai mazāk spēlē līdzi kopējai spēlei, kontrolē un filtrē sevi un savu rīcību. Tas ir kā darbs. Protams, cilvēki dod enerģiju atpakaļ un tāpēc, kamēr esi tajā visā iekšā, nogurumu nejūti. Tikai pamūkot no tā visa malā, saproti, ka esi sevi pamatīgi patukšojis. Jo nenotiek tāda dziļa enerģijas apmaiņa, kas sākas tikai tad, kad esi cilvēku iepazinis, zini visus viņa plusus un mīnusus tāpat kā viņš tavējos, un tev nav jāuztraucas ko viņš padomās par kādu tavu žestu vai rīcību. Tad, kad varam sākt pavadīt laiku kopā kā tie, kas esam, nebaidoties tapt pārprastiem, aizvainot kādu, utt.
Šajā nedēļas nogalē ir bijis daudz sajūtu hiperbolizācijas. Bet arī tas ir interesanti. Tikai sapratu, ka nepārtraukti šādā dzīvesveidā dzīvot tomēr nevarētu.

Ja man būtu jāraksta grāmata "manas dzīves vīrieši" tas būtu varoņeposs!

ir skarbi skumji patiesa filma. Un doma, ka vīrieši apprec savas sapņu princeses, bet sievietes tos, kuri labāk pelna, utt., arī ir skumja, bet tik daudzos gadījumos patiesa.

Pēc tā kas šodien notika darbā es nopietni apsveru rīt ierasties darbā klauna kostīmā!