Tracina, ka ķermenim ir tik vienkārši mani apmānīt - rīt, pēc gandrīz pusgada pārtraukuma, atkal jāvada lekcija un šodien, kad vajadzēja tai sākt gatavoties, ne pa kam nevarēju saņemties; lādēju sevi, ka vispār piekritu to atkal darīt, utt. Protams, stundas laikā rītdienas lekcija bija salikta, idejas pāris nākamajām dzimušas un nu es sēžu laimīga dzinuļa pilna un nesaprotu, kāpēc es kādreiz vispār atteicos no mācīšanas. Labi, es drusku pārspīlēju, bet lietas būtību tas nemaina. Tracina, ka pati sev nevaru uzticēties un, ka visu laiku jāpārbauda vai pati sev saku taisnību.

šķiet, ka kāds mājās ir uztaisījis man veltītu vudū lelli - kā citādi izskaidrot to nazīti, kas pa krūšukurvja iekšieni braukā šurpu turpu?! dikten dīvainas sajūtas, līdz ar to arī nav nejausmas kā kaut ko tādu ārstēt...

Ja šodien ielās satiktu tos cilvēkus, kas dala apskāvienus par brīvu, es būtu apskāvusi katru no viņiem un vismaz vienu palūgusi nākt man līdzi un apskaut mani visu nakti, jo ir neizsakāma spēcīga vajadzība pēc cilvēkpieskāriena un siltuma. Pilnīgi nesaistīti ar kādām nebūt romanķikām, vienkārši cilvēcisku siltumu.

Skatos namapsaimniekotājam lieli plāni nākamajam gadam - solās nomainīt ieejas durvju mezglu, remontēt balkonus un kāpņu telpās salikt PVC logus. Noglabāšu viņu piesūtīto ziņojumu, lai nākamā gada beigās var redzēt vai solīto pilda. Ja ne, saturās - cīnīties par savām tiesībām man šis gads būs iemācījis!

Vairs tikai četras nedēļas! Vismaz manā galā eksperiments ir bijis gana aizraujošs, interesanti kā tas ietekmēs sadzīvi pēc šīm četrām nedēļām, kad viss atgriezīsies "vecajās sliedēs", kas, protams, nemaz nav iespējams. Manā galā ir bijusi sajūta, ka dzīve mani iemetusi ātrvilcienā un ar tik daudz dažādām jaunām pieturvietām, ka vispār nav bijis laika apstāties un uz to visu tā mierīgi atskatīties, jo brauciens turpinās un ātrums nemazinās.

Pirms dažām dienām ar pāris couchsurferiem no Berlīnes iegrimām pagarā diskusijā par third generation guilt saistībā ar Hitleru, holokaustu un nacistu režīmu. Pat viņi, visādi citādi vairāk vai mazāk brīvi no aizspriedumiem, vēstures uzliktiem slogiem, īsti nevarēja atmest neērtības sajūtu, dzirdot jokus par Hitleru vai tamlīdzīgām tēmām. Šovakar klausos BBC interviju ar Trīru un patīkami secinu, ka situācija tomēr iet uz labo pusi un vismaz daļa cilvēku vairs nekarājas pagātnes cilpās, kas kuru katru brīdi var mūs nožņaugt. un vispār tieši par šo tēmu runājot es piekrītu Trīra viedoklim, par ko viņš diezgan plaši stāsta jau pieminētajā intervijā. Te arī links uz to. 

Lasu valdības deklarāciju, punkts zem sadaļas "Saliedēta sabiedrība un sabiedriskie mediji":

142. Sekmēsim integrācijas procesu, informēsim sabiedrību par naturalizācijas iespējām un paaugstināsim naturalizācijas procesa kvalitāti.



Tad sanāk, ka saliedēta sabiedrība ir tikai tā, kurā visi ir naturalizējušies?!

Tieši pirms gada es rakstīju: "Vienīgais cilvēks, kuru varu dabūt savā pusē, bet arī ar pacietīgu darbu, esmu es pati."

Šodien man ir jāmēģina sev iestāstīt, ka ar pacietīgu darbu varu dabūt savā pusē gandrīz katru.

izrāvums no Žanetes Vegneres raksta "Hobitu zeme" Latvju tekstu rudens izdevumā:

Interesanti, kā padarīt savu dzīvi tikpat interesantu sev, kāda tā izskatās citiem? Kā iepīt pašam sevi mītā par savu neatkārtojamību? Kā noticēt visām tām mizanscēnām, ko mēs te katru dienu būvējam; esam elastīgi, jo visu laiku turam prātā, ka jāsaglabā neitralitāte, jo nekad nevar zināt, kad kurš kļūs izdevīgs. un kā mēs izvēlamies tos tīros enerģijas veidus, lai vispār spētu izdzīvot. Katram tādi ir – es te domāju par to tīro enerģijas ieguvi vai apmaiņu, kuru gūstot/dodot nav nepārtraukti jātur sevi rāmjos un jādomā, kā varētu tikt uztvertas tavas patiesās domas un sajūtas. Citi to iegūst caur mūziku, caur deju vai dzeju, citi absolūti patiesās savstarpējās attiecībās ar vismaz vienu cilvēku. Un kāpēc ir tik grūti iemācīties to patiesumu pret sevi? Tu taču nevaru pats savā priekšā nokaunēties. Nu, labi, vari, bet nu tas taču nav publisks pazemojums un nav jau īsti vērts sakaunēties, ir vērts izvērtēt un mainīties. Kāpēc cilvēkam ir bail sevi sāpināt? Vai sāpju negatīvā nozīme ir iemācīta kultūrvēsturiskā kontekstā vai iekšēji predestinēta un neizmaināma? Kas ir teicis, ka sāpes ir sliktas un no tām būtu jāvairās? Vai mūžīgā laimes sajūta ir mūsu gadsimta mērķis vai atkal – predestinēta tieksme? un ja tomēr gadsimts pie vainas, vai no tā iespējams izmukt? Vai ir iespējams saprast, bet tiešām iekšēji un īsti saprast, ka sāpes ir vajadzīgas un, ka tās var pat izbaudīt? Vai ir iespējams šo sajūtu sevī iedēstīt tik tālu, ka tā kļūst pašsaprotama?