Šodien cilvēki liek man justies skumji, jo uzvedas kaut kā mazliet muļķīgi un kaut kā nedaudz egoistiski. Viss sākās ar rītu un kolēģi, kas ierodas darbā pēc 3 dienu prombūtnes; domājām, ka šamais bijis atvaļinājumā, bet nē, izrādās viņam koks uz kājas uzkritis tā, ka velkot to nost āda kājai norauta, bet ko viņš - nevar mierīgi pasēdēt mājās un apārstēt kāju, bet metas uz darbu, drasē apkārt uz nebēdu un domā, ka visi viņu par to godā un ciena. Bet man skumji.
Citi cilvēki savukārt uzvedas kā bērni nespējot pieņemt lēmumus vai uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tas, ka tu saproti, kādu lomu viņi spēlē vai kas viņiem par vainu, jau nepalīdz, jo nevar jau iet un mācīt citiem dzīvot. Un man gribētos pieņemt visus tādus, kādi viņi ir, bet, pirmkārt, man liekas, ka tie viņu niķi, stiķi un bērnības problēmas nav viņi paši un otrkārt, visi nevar visus pieņemt, jo ja es kādu pieņemu, tas nozīmē, ka mainu sevi un izeju uz kompromisu, kas savukārt nozīmē, ka tas kāds nav varējis pieņemt mani tādu, kāda esmu. Vai vismaz mēs abi tādi kādi esam neesam spējuši komunicēt. kādam vienmēr ir jāpielāgojas. un tie reti kad ir abi. Bet man skumji.
un pēdējos skumju viļņus sasmēlos pa ceļam uz mājām redzot cik cilvēki egoistiski neizjūt citus cilvēkus savā tuvumā publiskajā telpā. stāvam vairāki cilvēki pie luksofora sarkanās gaismas - es ar riteni, pārējie kājāmgājēji. Līdzko iedegas zaļais, visi gājēji aizšķērso ceļu tā, ka man uz priekšu netikt. un te nevar būt runa par iepriekšēju nepamanīšanu. Tas pats ieejot veikalā - katrs iet tā, it kā viņš tur būtu viens pats vai tā, it kā visiem citiem būtu jāgriež viņam ceļš. Bet man skumji.