martini_asti

nevajag domāt par savām cerībām, tad atalgojums nāks pats no sevis. jāļauj visam notikt pašplūsmā...

manuprāt, jebkuras attiecības ir jāizbauda līdz mielēm - ja jau reiz izjutīsi sāpes, tad tur neko nevarēs līdzēt, taču beigās vismaz varēsi teikt, ka esi darījusi visu, ko spējusi...

vai es dzīvoju brīvi? laikam jau nē. brīžiem es sev atgādinu jūras dibenā nosprāgušu pleksti, kuru zemūdens straumes vazā pa smiltīm - šurpu turpu, šurpu turpu. dažreiz es saņemos un šaujos debesīs kā apmaldījusies astes zvaigzne, pavisam aizmirstot to, ka kritiens no augstuma sāp daudz vairāk nekā vienkārša izvelšanās no gultas. šīs pretrunas mani vienreiz nobeigs - tik maz es saprotu sevi. jā, es daru visu, kas vien ienāk prātā. ja vien spēju to izdarīt. jā, es priecājos par dzīvi. ja vien tobrīd nevēlos mirt. vienu gan zinu droši - es nekad neko nenožēloju! :)

mēs visi alkstam lielas laimes un nepievēršam uzmanību sīkām laimītēm... pirmās kafijas tases malkošana no rīta... sen kārota pirkuma iegāde... pārģērbšanās ērtās drēbēs vakarā pēc smagas darba dienas... ķeršanās pie gardas maltītes... algas saņemšana... nodošanās sapņiem... saritināšanās klubkrēslā, lai paskatītos filmu... kārtīga izgulēšanās... labas grāmatas lasīšana... apkures pieslēgšana oktobra beigās, kad laukā ir neganti auksts...

ne jau vienmēr jābūt laimīgam. no svara reizēm justies nelaimīgam, lai var justies dabiski... ne vienmēr dienām jābūt saulainām... pat lietus, kad tā ilgi nav, ir vajadzīgs, un tāpēc arī nelaimi es izjūtu kā laimi... tik dabiski... vien tā un tikai tā...

es  nežēlojos.  dzīvi  jāņem  smejot.  tik,  cik  tā  iemirdzas.  kā garāmejot...

ir maldīgi domāt, ka būt kopā ar ... vienalga ko ir labāk, nekā būt vienai. protams, tas arī nenozīmē, ka būt vientuļai ir pats ideālākais agregātstāvoklis. es varu būt kopā ar kādu, es varu būt viena, bet tā tik un tā esmu es pati, kura ir atbildīga par savu dzīvi un laimi... :))

tu vari būt mīlošs, neatkarīgi no tā, vai tevi otrs mīl. JO mīlestība nav attiecības, tas ir stāvoklis... :)

kā man gribētos iemīlēties, nu tā, no sirds, pa īstam, neviltoti... nē, nu skaidrs, reizēm iemīlēšanās līdzi nes arī lielus kreņķus. un vispār - iemīlēties pēc pavēles jau nemaz nav iespējams.neapšaubāmi mīlestība uzrodas no nez kurienes - hops, tu, cilvēks, esi iemīlējies, un viss. taču reizēm man šķiet, ka ir jāsagatavo sevi. jāatver acis, jānoberž īgnums, cinisms, aizdomīgums, pāridarījuma sajūta. reizēm ir tādas kā dusmas uz dzīvi, vai ne? par to, ka tā nedod nevienu. neviens tevi nemīl, un tu nevienu nemīli... reizēm man liekas, ka tieši tas aizvainojums un tas, ko varētu nosaukt par nemīlestības rutīnu, ka tieši tas liedz mums iemīlēties. vispār jau bez iemīlēšanās ir diezgan ērti. nekas nesāp. nekas nenotiek. diezgan droši. bet... pie velna tādu drošību! gribu iemīlēties!...

dzīve vienmēr visu saliek pa plauktiņiem, viss notiek īstajā laikā, īstajā vietā un īstajā secībā. un, kad to apjaušu un izjūtu pavisam noteikti, ir tik sasodīti laba sajuta... piemēram, kā šodien. tad rodas vēlme izdarīt ko pavisam traku un negaidītu, pārsteigt pašai sevi un citus...

ir dienas, kad tu saproti, ka kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tik pats nevari saprast - ko... dīvaina izjūta. varbūt tas vienkārši tāpēc, ka rudens... :))

auksts... mēģinu sasildīties, dzerot karstu kafiju, un sapņoju par apkuri :) man pat nevajadzētu tādu kārtīgu apkuri, pietiktu ar nelielu apkurīti, lai varētu justies mazliet omulīgāk :))