vai es dzīvoju brīvi? laikam jau nē. brīžiem es sev atgādinu jūras dibenā nosprāgušu pleksti, kuru zemūdens straumes vazā pa smiltīm - šurpu turpu, šurpu turpu. dažreiz es saņemos un šaujos debesīs kā apmaldījusies astes zvaigzne, pavisam aizmirstot to, ka kritiens no augstuma sāp daudz vairāk nekā vienkārša izvelšanās no gultas. šīs pretrunas mani vienreiz nobeigs - tik maz es saprotu sevi. jā, es daru visu, kas vien ienāk prātā. ja vien spēju to izdarīt. jā, es priecājos par dzīvi. ja vien tobrīd nevēlos mirt. vienu gan zinu droši - es nekad neko nenožēloju! :)
Comments