martini_asti

kā man gribētos iemīlēties, nu tā, no sirds, pa īstam, neviltoti... nē, nu skaidrs, reizēm iemīlēšanās līdzi nes arī lielus kreņķus. un vispār - iemīlēties pēc pavēles jau nemaz nav iespējams.neapšaubāmi mīlestība uzrodas no nez kurienes - hops, tu, cilvēks, esi iemīlējies, un viss. taču reizēm man šķiet, ka ir jāsagatavo sevi. jāatver acis, jānoberž īgnums, cinisms, aizdomīgums, pāridarījuma sajūta. reizēm ir tādas kā dusmas uz dzīvi, vai ne? par to, ka tā nedod nevienu. neviens tevi nemīl, un tu nevienu nemīli... reizēm man liekas, ka tieši tas aizvainojums un tas, ko varētu nosaukt par nemīlestības rutīnu, ka tieši tas liedz mums iemīlēties. vispār jau bez iemīlēšanās ir diezgan ērti. nekas nesāp. nekas nenotiek. diezgan droši. bet... pie velna tādu drošību! gribu iemīlēties!...