| ...es jau varu par to runāt... | 22. Okt 2003 @ 10:40 |
|---|
|
Dažreiz mēs lolojam ilūziju ka dzīve var turpināties bezgalīgi, ka visu var paspēt, visu var sasniegt vienas dzīves garumā, ka dzīve pārtrauksies tikai tad, kad mēs izpildīsim visu ko vēlamies, ko ieplānojam... Nevienam negribas domāt par nāvi, bet dažreiz viņa ir tik tuva... var tikai mazliet paklupt un viņa jau ir šeit, stāv blakus un skatās uz tevi...
...Tu viņu jau satiki un tevis vairs nav šajā realitātē, bet es zinu ka tu joprojām esi man blakus... nekas nevarēs pārraut saites, kuras mums saista, kuras neskatoties ne uz ko neļauj man tevi aizmirst...
...Un man gribas pateikt tev pēdējās ardievas...
...Piedot man ka es vienmēr centējos sasniegt kaut ko neaptveramo un pat nepamanīju ka laime bija tik tuvu...
...Piedot ka es neelpoju ar tavu gaisu, nedzīvoju ar tavam domam, neticēju, negaidīju, nemīlēju...
...Piedot ka nekad negribēju tevi saprast, ieklausīties tavos vārdos, ieskatīties tavā pasaulē...
...Piedot ka dažreiz runāju neapdomāti, ņirgājos, sāpināju tevi un nekad nedomāju cik sāpīgi tev bija to dzirdēt...
...Piedot ka nevarēju dot tev to ko tu patiešam biji pelnījis...
...Piedot ka es neesmu tev blakus...
...Piedot ka es lūdzu piedošanu tikai tagad...
... Dažreiz man šķiet ka es redzu robežu, kura izšķir mūsu pasaules... neredzamo robežu starp tevi un mani... Es zinu ka tu uz mani no turienes skaties, es jūtu skatienu no mūžības – tavu skatienu... tik pazīstamu, tik mierīgu, un tagad tik ļoti aukstu... piedot ka es paliku dzīva, izdzīvoju, es šo dzīvi pārāk mīlu... |
| ...nu vot... | 21. Okt 2003 @ 10:49 |
|---|
|
Viss ir labi... tikai man tik ļoti trūkst manas vientulības... |
| pilnīgi piekritu | 20. Okt 2003 @ 13:20 |
|---|
|
Cilvēks ir greizsirdīgs nevis tad kad viņš mīl, bet tad kad vēlas būt mīlēts.
(c) B.Džonsons |
|
Mēs vairs neprotam atzīties savās jutās... mēs tas slēpjam... domājam par naudu, karjeru, bērniem, uzskatam ka izteikt savas jūtas nozīme parādīt savu vājību... mēs sargājāmies no vārdiem “es tevi mīlu”, baidāmies no atbildības... mēs rakstam skaistus postus par mīlestību, bet tik aizraujamies ar meklēšanu ka aizmirstam ko tieši mēs meklējam...
Mēs vairs neprotam runāt... dzīvojam pēc principa “kam vajag tas sapratis” un pavisam nepalīdzam viens otram...
Kad apkārt un galvā ir haoss tik bail visu sabojāt... un rezultātā cilvēki nesaprot viens otru un šķiras... bet visu varēja izglābt vienkārši daži vārdi... |
|
Negulēju gandrīz visu nakti... vienkārši nezin kāpēc nevarēju aizmigt...domāju par savu tagadējo dzīvi, par cilvēku, kurš mierīgi gulēja man blakus... skatījos uz viņu un domāju... cik žēl ka tieši tagad, cik žēl ka jau pārāk vēlu, cik žēl ka katram ir sava dzīve, cik žēl ka pat neskatoties uz to ka šobrīd mēs esam kopā mūsu ceļi ir paralēli... cik žēl ka drīz tas viss beigsies un viens no mums aizies... |
| » (No Subject) |
|---|
Man ir dīvaina kaimiņiene...
viņa jau paspēja izstāstīt man visu savu dzīvi, “visu patiesību” par citiem kaimiņiem un neskatoties uz manu nevelēšanos runāt un klusēšanu aktīvi mēģina iejaukties manā personīgajā dzīve...
tas jau kā slimība - viņa pārbauda manu pastkastīti, dežurē pie durvīm, skatās pa logu iekšā...
es viņu kādreiz nogalināšu...
17. Sep 2003 @ 11:56
|
| » ... |
|---|
… я просто знаю, что в последний момент,
когда тебе никто не поверит,
прохожий на остановке возьмет и укроет тебя под плащом…
(с) Сплин. Пой мне еще.
9. Sep 2003 @ 15:13
|
| » (No Subject) |
|---|
Šķiet ka vēl mazliet un es kaut ko sapratīšu par sevi un par savu dzīvi…vēl mazliet un viss būs savās vietās… katrs manas dzīves personāžs spēlēs piedāvātu lomu… nebūs asaru un uztraukuma nebūs… un visi beidzot būs laimīgi…
9. Sep 2003 @ 13:24
|
| » ... |
|---|
…tu raudi kad neviens tevi neredz… bez spēka atnāci mājās, kaut ka izģērbies, meties uz divanu… un asaras lēni tuvojas kaklam… tu skaļi raudi… nav neviena no ka kautrēties… tu slāpi nost un pati sev atgādina apvainoto bērnu…kaut ko murminā… un nemanāmi sev sāki aizmigt…
…pēc tam tu pamodīsies un dzīvosi tālāk…
…un es raudāju…
sēdēju vannas istabā un klusi raudāju…bez īpaša iemesla…nē, iemesls tomēr bija… iemesls ir visā kas ir bijis un ir šobrīd… vienkārši kamēr neviens neredz sagribējās mazliet paraudāt… klusi, bez raudam, neilgi… bet par visu… lai kļūtu vieglāk, lai nomest visu kas nomāc no iekšpuses, lai saprast ka laiks patiešam ārstē un par visu gribas raudāt daudz retāk neka agrāk…
9. Sep 2003 @ 10:49
|
| » ... |
|---|
...dažreiz telefonsaruna atstāj ļoti asu sajutu, šķiet ka viņš ir blakus...
...pēc dažiem vārdiem drebuļi trīsas pa kauliem...
bet kad saruna ir pabeigta un dzīvoklī miers un klusums parādās nomācoša vientulības izjūta... un neiespējams no tas sajūtas atbrīvoties...
4. Sep 2003 @ 09:49
|
| » (No Subject) |
|---|
Laiku pa laikam saproti ka kaut kas tavā dzīvē jāmaina...
...saproti ka viens cilvēks aug un attīstās, bet otrs stāv uz vietas...
...saproti ka ja neko nemainīsi kritīsi dibenā...
... jāatteicas no cilvēkiem, kuri tev vairs nav vajadzīgi, nav interesanti, kuriem jau sen nav vietas tavā pasaulē...
...jāatteicas neskatoties uz to ka žēl, aizmirstot par to ka “tik daudz kopā pārdzīvots”...
Un pilnīgi dabiski ka šo lēmumu pieņem cilvēks kurš ir stiprāks... šim cilvēkam jāņem atbildību par to kas notika, viņam jāsamierinās ar apkārtējo cilvēku negatīvo attieksmi, jo ne visi pareizi saprot viņa rīcības iemeslus, viņam jāiet tālāk caur sāpēm un nogurumu...
29. Aug 2003 @ 10:03
|
| » ...vot zhe blin... |
|---|
...sasodīta nakts, sasodīts rīts un šķiet ka vakars nebūs labāks...
21. Aug 2003 @ 09:12
|
| » ... |
|---|
...ienīstu saniknotus cilvēkus ar aprobežotu prātu......
nezinu kā ar viņiem cīnīties... laikam tas ir bezjēdzīgi...
19. Aug 2003 @ 10:30
|
| » es nezinu... |
|---|
...kaut kam jānotiek...
...nevaru tikt vaļa no tas sajūtas...
...kas notiks...
cik es esmu nemierīga..........
18. Aug 2003 @ 13:54
|
| » *** |
|---|
...ar laiku aizmirsti ka ir cilvēki no pagātnes... viņi parādās pilnīgi negaidīti un apgalvo ka tu viņiem esi vajadzīga... ir cilvēki, kuri neļauj sevi aizmirst...
...bet tu pēc tam meklē izeju un ilgi doma “ko darīt?”...
18. Aug 2003 @ 09:24
|
| » ... |
|---|
mēs esam tik dažādi, mums ir dažādi uzskati, mēs dzīvojam dažādas pilsētās, ar laiku katrs no mums aizies uz savu pusi… bet mēs esam tik līdzīgi…
14. Aug 2003 @ 14:10
|
| » ...dzimšanas diena... |
|---|
Beidzas dzimšanas dienas svinības...
pārāk bieži dzirdēju jautājumu “kad tu beidzot uzaugsi, uztversi dzīve nopietnāk?”... mazliet skumji... es esmu tāda kāda esmu žēl ka daži nevar to saprast... vai negrib saprast... es nevēlos mainīties tikai lai sagādāt prieku cilvēkiem, kuru viedoklis man nemaz nav svarīgs...
Tikai dzimšanas dienā uzzini, cik pasaulē ir daudz nevajadzīgu lietu.
13. Aug 2003 @ 13:14
|
| » (No Subject) |
|---|
...kad cilvēkam beidzas savas domas, kad viņam nav savas personīgas dzīves, viņš sāk ieskatīties citu cilvēku dzīvēs, bet nevis tikai ziņkārības dēļ, bet ar mērķi pateikt kaut ko sliktu, sabojāt kaut ko labu…skaudība… viss tikai skaudības dēļ…
...ienīstu...
4. Aug 2003 @ 11:46
|
| » (No Subject) |
|---|
Atstāj uz rītdienu to, par ko nevari domāt šodien… (c)
4. Aug 2003 @ 11:02
|
| » (No Subject) |
|---|
Kādreiz es rakstīju ka nāve ir kā naža dūriens sirdī tiem kas paliek… jau neatceros no kurienes rādījās šī doma, vai es to kaut kur izlasīju vai izdomāju pati, galvenais ka viņa bija tik ļoti tuva, tik piedzīvota… joprojām atceros neizsakāmas sāpes, briesmīgu zaudējuma sajūtu, izmisumu, asaru okeānu, kad nomira mans draugs…
Pēdējā gada laikā nomira daudz manu labu paziņu, daži radinieki… un kas?… nav neka… nekādu jūtu, nevienas asariņas, pat elementārās nožēlas nav… mēģinu ieskatīties sevī un saprast kāpēc… es viņus arī savā ziņa mīlēju, vienu vairāk, vienu mazāk, bet mīlēju… varbūt ar laiku esmu pieradusi pie domas kā nāve vienmēr ir blakus… bet varbūt es patiešam saniknojos, kļuvu cietsirdīga?..
Atceros bērnībā, man bija kādi 14 gadi, man bija sudraba gredzens ar sirsniņu, mana oma ieraugot to, teica “… tava sidrs ir tikpat cieta kā sirds šajā gredzenā”… nezinu kāpēc es toreiz iegaumēju šos vārdus, bet jau dažās dienas tie grozās mana galvā un es neka nevaru tos no turienes izmest…
4. Aug 2003 @ 08:47
|
|
|