Marla - Komentāri

Dažreiz mēs lolojam ilūziju ka dzīve var turpināties bezgalīgi, ka visu var paspēt, visu var sasniegt vienas dzīves garumā, ka dzīve pārtrauksies tikai tad, kad mēs izpildīsim visu ko vēlamies, ko ieplānojam... Nevienam negribas domāt par nāvi, bet dažreiz viņa ir tik tuva... var tikai mazliet paklupt un viņa jau ir šeit, stāv blakus un skatās uz tevi...
...Tu viņu jau satiki un tevis vairs nav šajā realitātē, bet es zinu ka tu joprojām esi man blakus... nekas nevarēs pārraut saites, kuras mums saista, kuras neskatoties ne uz ko neļauj man tevi aizmirst...
...Un man gribas pateikt tev pēdējās ardievas...
...Piedot man ka es vienmēr centējos sasniegt kaut ko neaptveramo un pat nepamanīju ka laime bija tik tuvu...
...Piedot ka es neelpoju ar tavu gaisu, nedzīvoju ar tavam domam, neticēju, negaidīju, nemīlēju...
...Piedot ka nekad negribēju tevi saprast, ieklausīties tavos vārdos, ieskatīties tavā pasaulē...
...Piedot ka dažreiz runāju neapdomāti, ņirgājos, sāpināju tevi un nekad nedomāju cik sāpīgi tev bija to dzirdēt...
...Piedot ka nevarēju dot tev to ko tu patiešam biji pelnījis...
...Piedot ka es neesmu tev blakus...
...Piedot ka es lūdzu piedošanu tikai tagad...
... Dažreiz man šķiet ka es redzu robežu, kura izšķir mūsu pasaules... neredzamo robežu starp tevi un mani... Es zinu ka tu uz mani no turienes skaties, es jūtu skatienu no mūžības – tavu skatienu... tik pazīstamu, tik mierīgu, un tagad tik ļoti aukstu... piedot ka es paliku dzīva, izdzīvoju, es šo dzīvi pārāk mīlu...