|
pavisam nav laika sev... nav laika dienasgrāmatai... tik daudz jaunu domu un emociju... gribas visu pierakstīt bet tajā paša laikā negribas rakstīt neko... gribas atstāt visu sevī , pārslimot... varbūt vēlāk... |
|
dzīve piespieda pieņemt kārtējo lēmumu… grūti atteikties no ta kas ilgu laiku bija vajadzīgs un nozīmīgs… tikai pēc dāžiem gadiem sapratis ka tas bija nepieciešami un izdarītais gājiens bija pareizs… |
|
Suns cilvēkam ir draugs… bet cilvēks cilvēkam – vilks…
Kur loģika? |
| ufffffffffff | 27. Jun 2003 @ 08:55 |
|---|
|
... nenormāli gribas gulēt... sāp galva... vairs nekad-nekad-nekad...
...šampaniešu jūra... vai es patiešam to visu izdzēru?...
...dejas līdz rītam... nafig blin... man sāp kājas...
...1,5 stundas pavadītas gultā...
...un lūk rezultāts...
...es tūlīt nomiršu...
...jauka šodien būs darba diena... |
|
…mani pārņēma skumjas… un nav ne jausmas kāpēc… varbūt tas ir nogurums… dīvaina sajūta – skumjas bez iemesla… bet varbūt tieši tādas ir īstas skumjas… vieglas, neizsakāmas, vienkāršas… un ne pārāk skumjas… apkārt pelēkums…dvēselei nevajadzīga atpūta, nevajadzīgs prieks…
… man ir bail no tevis… pārāk bail…
…pazaudēt, nesaprast, neuzticēties…
…tāpēc rodas nemitīgas, nepārvaramas, neizprotamas skumjas…
…tāpēc ka gribas ticēt… |
| » dīvains sapnis |
|---|
..es apmaldījos lielajā pilsētā… pasaule kļuva pārāk sarežģīta… gribu kaut kur iet, bet īsti nezinu kur… pazaudēju kontaktu ar apkārtējo pasauli… pasaule pazaudēja mani… dvēselē juceklis… bailes… bet es jūtu ka kaut ka cenšas mani atrast, sauca mani, rauda manis dēļ…
26. Jun 2003 @ 11:07
|
| » (No Subject) |
|---|
...varbūt tas skan mazliet dīvaini, bet es vienmēr domāju ka ja tu atnāci uz darbu, tad tev jāstrādā… vienalga gribas vai negribas… un tieši to es daru katru darbadienu…
apskatījos apkārt… neviens nestrādā… visi dzer kafiju, pļapa, čatojas, lasa avīzes… bet neviens nestrādā…
vai patiešam esmu vienīgais darbaholiķis šajā nolādētājā kantorī?..
26. Jun 2003 @ 09:19
|
| » testi |
|---|
( ... tālāk ... )
20. Jun 2003 @ 13:42
|
| » (No Subject) |
|---|
…daudz kafijas… daudz cigaretes… nevienas asaras… kārtējo reiz uzvārēju… dabūju tieši to par ko cīnījos… kur ir prieks? kur morālais gandarījums?… sāku pierast…
…uzvarētāji neraud…
19. Jun 2003 @ 12:43
|
| » (No Subject) |
|---|
…vakar ilgi nevarēju aizmigt…atrados savadā pasaulē… miegs un īstenība vienlaikus… kāpēc daži cilvēki informē par sliktam ziņam tieši naktī… kārtējo reiz pārdomāju visu savu dzīvi… pārlasīju postus šajā žurnālā… iznāca diezgan skumji…
Dīvaini, bet grūtsirdība un bezcerīgums pārņem mani pirms dzimšanas dienas un vasaras laikā… kāpēc tā? Kāpēc pagātne neļauj man gulēt?… kā piedot sev pašai pagātnes kļūdas? Kā tos var piedot ja īstenībā nenožēlo ne par vienu kļūdiņu?
19. Jun 2003 @ 09:59
|
| » (No Subject) |
|---|
…absolūti nav laika sev… darbs atņem visus spēkus… negribas neko darīt, negribas ne par ko domāt, negribas nevienu redzēt, ne ar vienu negribas runāt… bet tajā pašā laikā gribas uzaicināt viesus un kārtīgi atpūsties…priecina tikai viena doma – pēc nedēļas atvaļinājums…
19. Jun 2003 @ 08:22
|
| » ...... |
|---|
...laiku pa laikam gribas atgādināt dzīvei un dažiem cilvēkiem ka esmu ne tikai sieviete, bet arī cilvēks...
16. Jun 2003 @ 13:59
|
| » (No Subject) |
|---|
...man uzdeva jautājumu... es atbildēju... pilnīgi atklāti un godīgi...
žēl ka cilvēki tik bieži pirms tam kad uzdod jautājumu nedoma par to vai PATIEŠAM viņi vēlas dzirdēt atbildi... nedoma par to ka atbilde varbūt pavisam cita, nevis tāda, kuru viņi gaida... nedoma par to vai viņi ir gatavi dzirdēt atbildi un pieņemt to...
13. Jun 2003 @ 10:54
|
| » neatceros no kurienes... |
|---|
…mums nesaista nekas, izņemot mīlestību pret vienu cilvēku… mēs abi mīlam mani…
12. Jun 2003 @ 08:59
|
| » (No Subject) |
|---|
Es paliku sevī…
Es esmu vienkārši laimīga… bez jebkāda iemesla… Laimīga tāpēc ka kaut kur ir kaut kas, tāpēc ka es esmu šeit, tāpēc ka viss pēkšņi pazuda… viss kas tik ilgi mocīja… Pilnīgi negaidīti viss atgriezās savās vietās… Nē, ne šeit, tur – manas dvēseles pasaulē, kur no vienas puses ir skumjas, no otras prieks… bet pa vidu ir manas dvēseles altāris… tur valda harmonija… uz altāra var redzēt maziņu kristālu – tas ir mana dvēsele…
11. Jun 2003 @ 14:56
|
| » (No Subject) |
|---|
…vakar no ziedu veikala man piegādāja brīnišķīgus ziedus… 5 metra garuma dzeltenas rozes… ļoti skaistas un elegantas… bez kartiņas… visu vakaru uz tiem skatījos un mēģināju uzminēt kurš man varēja tos atsūtīt… nav ne jausmas… pat iezagās šaubas vai es esmu tādus ziedus vērta… dzeltena krāsa – šķiršanas krāsa… bet tieši tādas krāsas ziedi man visvairāk patīk… savadi… kāpēc anonīmi?.. ko tas varētu nozīmēt?… gaidīšu varbūt kāds atzīsies…
6. Jun 2003 @ 13:37
|
| » (No Subject) |
|---|
Cilvēks, kurš vienreiz izjūta patieso jūtu uz visu paliekošo mūžu pārvēršas par kropli… No šī brīža viņš pretēji savai gribai uzliek liekuļa masku ēnas teātrī un uzvedas kā dresēts pūdelis… Patiesa mīlestība atstāj sirdī brūci, no kuras piedzimst personība. Personība, kuru vairs nevar nogalināt ne ar kādu dopingu, ne ar kādam jaunam jūtam. Tas jūtas tu pārnesīsi caur visu savu dzīvi… Attiecības ar citu vīrieti, darbs, atpūta, bērni – tas viss jau ir otrās šķiras prece… Patiesa mīlestība nozaga tev pasauli, izšķīdināja krāsas, apraka tavus sapņus, atstāja tev tikai fantāzijas… Nožēlojamas fantāzijas patiesas mīlestības vietā… tas mīlestības, par kuru var ciest tikai klusējot, atcerēties viņa seju, ķermeņa izliekumus, dvēseles elpu…
Atmiņas – tas ir kaut kas smags un briesmīgs, atmiņas tik ļoti kaitē… gribu iemācīties nevis aizmirst, bet neatcerēties…žēl ka tas laikam nav iespējams…
5. Jun 2003 @ 13:27
|
| » (No Subject) |
|---|
Pēdēja laikā daudz domāju par sevi… kāda es īstenībā esmu… kāpēc daru to ko daru…par to ko es vairāk mīlu, sevi vai citus…
Es esmu:
- pietiekami simpātiska lai patiktu cilvēkiem…
- pietiekami valdzinoša lai daudz sev atļaut…
- pietiekami izglītota lai mani būtu interesanti klausīties…
- pietiekami gudra lai “pareizi” uzvesties…
- pietiekami taktiska lai ar mani būtu patīkami paklusēt…
- pietiekami godkārīga lai sevi aizstāvēt…
- pietiekami laipna lai mani varētu mīlēt…
- pietiekami liela gudriniece lai kaut ko slēpt…
- pietiekami principiāla lai nebūtu vēlāk kauns par…
- pietiekami ciniska lai izsaukt cieņu…
- pietiekami bezprincipiāla lai izdarīt karjeru…
- ar pietiekami labu figūru, lai mierīgi izģērbties apgaismota telpā…
V obs4em... es sevi mīlu...
5. Jun 2003 @ 09:40
|
| » (No Subject) |
|---|
Es zinu, ka tev ir grūti…
Es zinu, ka tev ir problēmas…
Es zinu, ka tu esi nikns uz visu pasauli…
Es zinu, ka tev neviens nav vajadzīgs…
Es zinu, ka manu līdzjūtību un velēšanas palīdzēt tu uztversi kā žēlumu un nepieņemsi to…
…Tāpēc ka tu nolēmi būt stiprs un lepns… spītnieks…
Bet atļauj man izdarīt kaut ko tava labā… manēja… mūsu labā… nemeties niknuma okeānā, no turienes tik grūti izsprukt…
5. Jun 2003 @ 08:56
|
| » emocijas... |
|---|
...viss paries...
...ticība... arī pāries...
visbiežāk savos dzīves “aizraušanas” mēs meklējam jaunas emocijas...
nav svarīgi kā tas nosaukt... par pārdzīvojumiem, hormoniem, spermotoksikozu... tas viss ir tikai emocijas... un spilgtākais iespaids paliks ne no pašam emocijām, bet no tas spēka...
4. Jun 2003 @ 12:23
|
|
|