|
Katrs dzīves mirklis ar laiku paliek pagātnē un atrod savu vietu atmiņas dibenā... īss mirklis kas kādreiz pārpildīja visu apkārtējo pasauli... cilvēki dzīvo, priecājas un skumst, tic un šaubas, pēc tam atkal priecājas – tieši tā rodas mūsu tagadne, kura ar katru mirkļi pārvēršas pagātne... un visi tie mirkļi kopā veido cilvēka laimi... mūsu tagadne... nevis nākotne, kuru neviens nevar paredzēt vai pagātne, kuru vairs nevar atgriezt...tikai tagadne... |
|
jau kuro reizi pārliecinos ka dzīve patiešam atgādina bumerangu... viss labais vai sliktais ko mēs darām/nedarām agrāk vai vēlāk atgriežas pie mums... nevienmēr patīkami to apzināties, bet šobrīd esmu priecīga ka tā ir :-)) |
|
Ļoti gribas noslēpties... nav svarīgi kur... nav svarīgi kāpēc...
Gudra meitenīte, kura visu zina...
Zina, bet vienalga nedara tā kā vajag... gaida... šķirsta dzīves lapaspuses, nelasot tas... augstas acīs slido pa lapaspusēm, auksti pirksti šķirsta tas... gaidi... mani sevi skatoties savās acīs un tajā paša laikā meklē patiesību... muļķīgi, skumji, riebīgi...
Spēle bez noteikumiem, kurā tu, meitenīt, nogrima...pazaudētas gandrīz visas kartes, nav ne taktikas ne stratēģijas, mērķis jau arī izskalots... Bail soļot un tu mīņājies uz vietas...
Un tas viss klusējot, pat tad kad vajadzētu kliegt.... nopietns skatiens smaida vietā... klusēšana pļapašanas vietā... domas rīcības vietā... padomi visiem izņemot sevi...
Un gribas noslēpties... aizvērt acīs, aizbāzt ausis... bet tas nepalīdzēs... iekšējais balsis... atver acīs... spogulis... un tur... tu... pazīstama svešiniece, kura pati nezina ko grib... nē, zina... šodien – noslēpties... bet rīt?? |
|
Pilna samaņas atslēgšana – vot kas ar mani notiek… |
|
Choose Life. Choose a job. Choose a career. Choose a family. Choose a fucking big television,choose washing machines, cars, compact disc players and electrical tin openers. Choose good health, low cholesterol, and dental insurance. Choose fixed interest mortgage repayments. Choose a starter home. Choose your friends. Choose leisurewear and matching luggage.
Choose a three-piece suite on hire purchase in a range of fucking fabrics. Choose DIY and wondering who the fuck you are on a Sunday morning. Choose sitting on that couch watching mind-numbing, spirit crushing game shows, stuffing
fucking junk food into your mouth. Choose rotting away at the end of it all, pishing your last in a miserable home, nothing more than an embarassment to the selfish, fucked up brats you spawned to replace yourself. Choose your future. Choose life.
(c) |
| » ... |
|---|
Cik skumji un sāpīgi zaudēt mīļoto cilvēku… pat gadījumā ja saproti ka tā būs labāk visiem… pat tad kad tas ir labi apdomāts lēmums… tavs lēmums…
…pārpilda izmisums, tik grūti atcerēties kā tas ir - smaidīt, grūti saprast kāpēc kaut kas jādara, kādēļ jādzīvo tālāk… katrā cilvēka meklēt viņu, bet viņa vairs nav… viņš neatnāks… viņš nepiezvanīs… nē, viņš zvana… zvana katru dienu… bet tas ir ilgas sarunas “ne par ko”…katru minūti skatīties uz telefonu un gaidīt zvanu… dažreiz tik ļoti gribas izslēgt telefonu, lai kaut uz mirkli pārtraukt bezgalīgu un nomācošo klusumu… pamazām galvā paliek tikai viena doma “viņa vairs nav”… un sākas dzīvība tumsā… nav vēlēšanas redzēt ne draugus, ne ģimene, nevienu… tikai tukšums… tas nav dzīve, tas ir tikai eksistence ar vienīgo domu galvā… dažreiz tik ļoti gribas piezvanīt pašai… un visu pateikt, visas savas domas, visus iemeslus, pilnīgi visu… vēl taču var visu atgriezt atpakaļ… bet.. es pati esmu vainīga… es to gribēju… un gribu joprojām… laikam vienkārši trūkst spēka… bet viņš negrib traucēt man dzīvot tālāk, attīstīties, viņš vienkārši pieņēma manu lēmumu, viņš vienmēr zināja ka agrāk vai vēlāk tas notiks… cik daudz es todien atdotu par vienkāršus vārdus ‘neaizej”… bet viņš tikai klusēja un skatījās ko es daru… uzskata ka ja cilvēks pieņēma kādu lēmumu viņam nedrīkst traucēt… kāpēc tad zvana?… gribas atgriezties viņa apskāvienos, redzēt viņa smaidu, būt kopā ar viņu… atkal dzirdēt kārtējos melus… dažreiz galvā parādās domā ka esmu gatava pat dalīt viņu ar citām… baida doma ka viņa vairs nav…
Tas ir nežēlīgi…neciešami…skatīties nākotnē un zināt ka viņa tur nav…
26. Nov 2003 @ 09:22
|
| » ... |
|---|
...tev varbūt arī vēls, bet man vēl agrs...
21. Nov 2003 @ 13:15
|
| » ... |
|---|
Dažreiz mēs aizsargājamies pat neskatoties uz to ka neviens mums nav apvainojis... katram gadījuma... lai pēc tam nebūtu pārāk vēlu... aizsargājam sevi, savus principus, savu lepnumu... un sāpinām citu cilvēku... bet gādās ka mēs sāpinām sevi... daudz vairāk neka citus... tas taču bija mans lēmums un man jāatbild par tā sekām... un nav neviena, kuru vainot... nav neviena, kuram pajautāt kāpēc... nav neviena, kurš varētu apturēt...
21. Nov 2003 @ 12:48
|
| » (No Subject) |
|---|
... ienīstu zilas acis ... stiklains skatiens ... auksts ... rupjš ... tukšs...
14. Nov 2003 @ 11:20
|
| » atzīšos... |
|---|
man ir viena slikta rakstura īpašība: man patīk sapināt cilvēkus tajās situācijās, kuros agrāk sāpināja mani... tas sagādā man prieku...
... daru to absolūti nepatvaļīgi , nedomājot par to ko tieši daru un kāpēc es to daru... varbūt tas ir atriebība... bet kam un par ko...
13. Nov 2003 @ 14:18
|
| » priplili.. |
|---|
Vienmēr domāju kā ja cilvēks pats nesaprot ka dara kaut ko nepareizi, nepareizi runa, nekontrolē savus vārdus un rīcības, viņam nav vērts mēģināt to visu paskaidrot, jo viņš vienalga nesapratis... ja cilvēks uzskata ka tas viss ir pilnīgi normāli vai ir jēga centies kaut ko izmainīt... mēģināt paskaidrot kas tev nepatīk, kas tevi neapmierina, tracina... es vienmēr domāju ka tas ir bezjēdzīgi, ka ja tu visu paskaidrosi cilvēks tā varbūt vairs nedarīs, bet nevis tāpēc ka viņš kaut ko saprata, bet tāpēc ka tev tas nepatīk... saku aizdomāties vai man bija taisnība...
12. Nov 2003 @ 16:41
|
| » (No Subject) |
|---|
Cik apbrīnojami viegli daži cilvēki var sabojāt garastāvokli, bet pēc 10 minūtēm smaidīt it ka neka nebija un viss ir vislabākājā kārtībā un vēl patiesi brīnīties kāpēc tev šobrīd negribas ar viņu runāt...
7. Nov 2003 @ 11:20
|
| » (No Subject) |
|---|
Visam ir robeža... pacietībai, žēlumam, pateicībai, mīlestībai, sāpēm... bet vēl paliek cerība... esmu nogurusi, man ir bail, bail pazaudēt realitātes sajutu... esmu nogurusi cīnīties nevis ar dzīves apstākļiem bet ar vienu cilvēku... tikai tagad saku saprast kas notiek... man tas nav pa spēkam... tas nav iespējams... es nevarēšu... laikam neesmu radīta ģimenes dzīvei un vienam cilvēkam... man vienmēr būs par maz... ar laiku kaut ka pietrūks vairāk un vairāk... un es aiziešu... vai ir jēga to visu sākt?.. esmu ļoti laimīga... bet es negribu visu saasināt... negribu lai tas kļūtu pārāk nopietni un sarežģīti... bet kaut kur ļoti dziļi tomēr ir cerība ka visu vēl var izlabot, atgriezt uz vecas vietas... ka viss būs tā kā agrāk... ka varbūt es tomēr varēšu vienkārši nav pienācis mans laiks... vēlāk, varbūt vēlāk...
6. Nov 2003 @ 14:16
|
| » просто так |
|---|
Но все же хочется верить, что где-то прячутся глаза,
В которых тайною сердца кровоточит слеза,
В которых видно на белке от боли красную нить
И ради этих глаз я буду жить...
(с)
6. Nov 2003 @ 13:54
|
| » Stulbi vai? |
|---|
Kāpēc kad sieviete atbild “nē” vīrieši tik bieži saprot to kā “jā”??
Upd.: Varbūt ieteiciet ko tādu var pateikt lai mani saprata pareizi?
5. Nov 2003 @ 13:08
|
| » .... |
|---|
... izrādās ka lai atbrīvoties no smaguma un rūgtuma vajadzēja vienkārši piedzerties...
... beidzot izgulējos...
... labs noskaņojums un viss apkārt izskatās daudz jautrāk...
Dzīve es tevi mīlu!!!
30. Okt 2003 @ 09:05
|
| » ... |
|---|
... nepārvārāma vēlme sažņaugt sirdi lai tas vairs nepukstēja...
29. Okt 2003 @ 11:50
|
| » (No Subject) |
|---|
testi
( ... tālāk ... )
23. Okt 2003 @ 15:26
|
| » ... |
|---|
...gribas izraut no dzīves dažus mirkļus un iegaumēt tos... katru vārdu, katru žestu, katru skatienu...
23. Okt 2003 @ 13:59
|
| » ...vēstules... |
|---|
...pārlasīju vecas vēstules...
tik daudz vecu domu, tik daudz jūtu, var atšķirt vēstules rakstītas dienā no tiem kuri rakstīti naktī, tik daudz prieka un skumju, mīlestības un naida... manas pagātnes vēstules... man ļoti patīk saņemt vēstules un laiku pa laikam tos lasīt, tas vienmēr izraisa patīkamas atmiņas...
23. Okt 2003 @ 12:28
|
|
|