Marla - Komentāri

Cik skumji un sāpīgi zaudēt mīļoto cilvēku… pat gadījumā ja saproti ka tā būs labāk visiem… pat tad kad tas ir labi apdomāts lēmums… tavs lēmums…
…pārpilda izmisums, tik grūti atcerēties kā tas ir - smaidīt, grūti saprast kāpēc kaut kas jādara, kādēļ jādzīvo tālāk… katrā cilvēka meklēt viņu, bet viņa vairs nav… viņš neatnāks… viņš nepiezvanīs… nē, viņš zvana… zvana katru dienu… bet tas ir ilgas sarunas “ne par ko”…katru minūti skatīties uz telefonu un gaidīt zvanu… dažreiz tik ļoti gribas izslēgt telefonu, lai kaut uz mirkli pārtraukt bezgalīgu un nomācošo klusumu… pamazām galvā paliek tikai viena doma “viņa vairs nav”… un sākas dzīvība tumsā… nav vēlēšanas redzēt ne draugus, ne ģimene, nevienu… tikai tukšums… tas nav dzīve, tas ir tikai eksistence ar vienīgo domu galvā… dažreiz tik ļoti gribas piezvanīt pašai… un visu pateikt, visas savas domas, visus iemeslus, pilnīgi visu… vēl taču var visu atgriezt atpakaļ… bet.. es pati esmu vainīga… es to gribēju… un gribu joprojām… laikam vienkārši trūkst spēka… bet viņš negrib traucēt man dzīvot tālāk, attīstīties, viņš vienkārši pieņēma manu lēmumu, viņš vienmēr zināja ka agrāk vai vēlāk tas notiks… cik daudz es todien atdotu par vienkāršus vārdus ‘neaizej”… bet viņš tikai klusēja un skatījās ko es daru… uzskata ka ja cilvēks pieņēma kādu lēmumu viņam nedrīkst traucēt… kāpēc tad zvana?… gribas atgriezties viņa apskāvienos, redzēt viņa smaidu, būt kopā ar viņu… atkal dzirdēt kārtējos melus… dažreiz galvā parādās domā ka esmu gatava pat dalīt viņu ar citām… baida doma ka viņa vairs nav…
Tas ir nežēlīgi…neciešami…skatīties nākotnē un zināt ka viņa tur nav…