|
Visam ir robeža... pacietībai, žēlumam, pateicībai, mīlestībai, sāpēm... bet vēl paliek cerība... esmu nogurusi, man ir bail, bail pazaudēt realitātes sajutu... esmu nogurusi cīnīties nevis ar dzīves apstākļiem bet ar vienu cilvēku... tikai tagad saku saprast kas notiek... man tas nav pa spēkam... tas nav iespējams... es nevarēšu... laikam neesmu radīta ģimenes dzīvei un vienam cilvēkam... man vienmēr būs par maz... ar laiku kaut ka pietrūks vairāk un vairāk... un es aiziešu... vai ir jēga to visu sākt?.. esmu ļoti laimīga... bet es negribu visu saasināt... negribu lai tas kļūtu pārāk nopietni un sarežģīti... bet kaut kur ļoti dziļi tomēr ir cerība ka visu vēl var izlabot, atgriezt uz vecas vietas... ka viss būs tā kā agrāk... ka varbūt es tomēr varēšu vienkārši nav pienācis mans laiks... vēlāk, varbūt vēlāk... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
