Māris Alksnis

Lai gan cilvēks-lidmašīna-lokomotīve-autobuss (Šlesers, kurš gan cits) jau labu laiciņu plosās pa Satiksmes ministrijas lielāko un augstāko krēslu, tomēr attīstība sabiedriskā transportā notiek visai gausi. Bēdīga gadījuma rezultātā (nobeidzās auto turbīna) arī es esmu kļuvis par sabiedriskā transporta izmantotāju, pat varētu teiktu - vergu. Ar vilcienu nebiju braucis ļoti sen, kopš brīža, kad tika likvidēta vilcienu satiksme Limbažos deviņdesmito gadu vidū. Tagad jau 3 reizes esmu braucis un saprotu, ka patiesībā nekas jau nav mainījies… Pilnīgi nekas! Es šeit runāju tieši par pašu vilciena sastāvu un sliežu stāvokli. Brauc tā it kā tu sēdētu ķerrā, kurai ir sasists disks, viegli vibrējot tiek izmasēti visi tavi sejas, sēžas un pārējie muskuļi. Nemaz nedomā šajā retro vidē iespraukties ar mūsdienu tehnoloģijām, jo zvanīt kaut kur izmantojot mobilo telefonu nav jēgas, tā pat neko nedzirdēsi… Cilvēki savstarpēji sarunājas pārkliedzot viens otru. Ar vienu (diviem) vārdu sakot - polnij pizģec… Bet ir arī pozitīvs moments - biļete no Rīgas līdz Jelgavai maksā tieši 74 santīmus. Tā kā… Cik maksāsi, tādā līmenī arī aizbrauksi.
Jā, ir jau arī daži svaigi izremontēti sastāvi, ar kuriem man izdevās pavizināties NATO Summita laikā, bet tas šķiet bija tikai patīkams izņēmums…