Ar Edgaru rakstnieks parāda skaistu staļļa puisi, kurš iestidzis purvā. Viņam seko nelokāms raksturs - saņēmis naudu, viņš dodas uz krogu. Ilgas pēc labākas dzīves dzīves Edgars saskata Kristīnē, bet kučieris un sulainis atkal no jauna ievelk Edgaru muižas purvā, kur viņi rīko iedzeršanas un nododas uzdzīvei.
Edgars mīl ne tikai Kristīni, viņa tam arī patīk. Šīs patikšanas un mīlestības saites vijas pa visu grāmatu un vēl tālāk. Edgara impulsīvais raksturs nepārtraukti mētājas starp Kristīni un krogu, parasti priekšroku dodot tam, kas pa laikam tuvāk. Neraugoties uz lielo mīlestību pret Kristīni, Edgars visu naudu nodzer viens pats. Viņš cenšas būt uzticīgs Kristīnei pat tad, kad satiekas ar citām muižas meitām, bet tas viņam neizdodas.
Par noveles galveno varoni kļūst Kristīne, jo viņa mīlē labāk par citām. Bet Edgars pat tad, kad ir piedzēries, par Kristīni domā visu to labāko. Viņa atraida bagāto Akmentiņu saimnieku teikdama:- Pacietieties, jūsu laiks vēl nav pienācis! Pati Kristīne gan neuzskata, ka laulības gulta būtu moku rīks, tomēr viņas rīcība jāuzskata par neparastu, kad dienu pirms savām kāzām viņa ir bagāta līgavaiņa sieva. Edgars tobrīd taupa naudu kāzām un piedzeras tikai tad, kad draugi piedāvā. Kristīne gaida, kad kāds ķieģelis nokritīs viņas un Akmentiņa ceļā, tomēr tā vietā viņai pie kājām nokrīt Edgars. Un tā Kristīne nekļūst par bagātā Akmentiņa sievu, bet uzticīgi brien līdzi Edgaram purvā. Ne tikai Blaumaņa Kristīne, bet arī mūsdienu jaunieši, sekojot savām patiesajām, dziļajām jūtām, kāpj pāri žogiem. Varam secināt, ka īsti laimīgs ir tikai patiess mīlētājs, lai gan viņam viena kabata tukša, bet otrā svilpo vējš.
(c) Z. Lešinskis
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}