|
User Profile Friends Calendar |
 |
 |
||
|
2009.08.14 07.57 jo es taču esmu princesīte! man teica, ka iemācīšot dzīvot, ka iemācīšot vēl šo to, bet es negribu un diemžēl-mani tas neinteresē. Man vakar atsūtīja vēstuli Toms. Un man laikam izdevās viņu pārliecināt par to, lai viņš padomā, ko nodara savai meitenei/ ka viņam to nevajag. Un velniņš no viņa pleca nokāpa. tas, kuram tie 2 R. atceries mazo meitenīti Silmačos? -tā biju es. Bet es tam neticu. Man patika mana vakardienas muļķīgā atzīšanās: "jā, es gribu precēties!" - tā tas laikam tāpēc, ka gribu savu ģimeni. Vienīgais princis ģimenē. Tā vnk- jo es taču esmu princesīte! :) man galvā visdažādākās lietas sakārtojās. Un es pilnīgi aizmirsu par galveno varoni. ha! tad jau nemaz nav tik traki, kā man iesākumā likās. |
|||
 |
 |
||
|
|
||
|
2009.08.13 21.42 ir tāda lieta, ka.. punkts. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.13 18.28 nezinu, kas notika, bet es vnk sāku darīt visu to, par ko mani nosodīja- pilnīgivisu, pilnīgi visu! *nejau krāpšana- par to nenosodīja, jo es taču to neesmu darījusi! :D un nu man dauzās sirds un es jūt, ka esmu traka! |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.13 15.58 man atliek Tev pastāstīt, atklāt, ka vairs neraudu un man nesāp.. un es saraudājos šodien, ļoti, ļoti. bet par spīti visām tām kakām, kas nāk un gāžas pār šo skaistumu, kas mums pieder- manī nezūd cīņas spars un izturība, jo jūtu un zinu, ka mēs izturēsim, ka laiks visu noliks savās vietās. Mums tikai ir jātiek tam pāri un jāpaliem mums-bebšiem. -------------- mēs neesam šķīrušies, mēs esam apmaldījušies. -------------- un nevis es piedotu, ja Tu mani sāktu krāpt, bet gan, ja ar atpakaļejošajiem datumiem.. un ja Tu man beidzot izstāstītu to visu, kas noticis. Bet kādu laiku labāk gan nē. Mēs varētu beigt strīdēties, mest to pie malas-ja tik ļoti vajadzēs, tad izrunāsim un pacelsim to pēc gada kaut vai. Bet tagad mēs varētu mierīgi un patiesi baudīt otra sabiedrību, kompāniju, maigumu un ilgas. --------------- es dzīvošu. Un gaidīšu. ļoti ilgošos un nepārtraukšu zināt un ticēt. ----------------- Tu zini, ka esmu Tavs bebsis un esmu ar Tevi, lai arī atgrūd un gribi būt viens. Tu tomēr neesi viens un jūti, ka sirsniņā esmu Tev es. Sildies, sasildies, atpūties, nomierinies. Tici un zini! :) |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.13 08.15 un tad es sapratu, ka man to visu vairs nevajag. un tad es sajutu, ka esmu stāvu augstāk pa šo 1,5 gadu pakāpusies. ----------------------- un es domāju, kāpēc gan, lai es turpinātu vilcināt sevi? Es taču arī gribu tik daudzas lietas un tik daudz ko vispār. Un es taču arī esmu pārāk jauna. Un arī man taču visa dzīve vēl priekšā. Un arī es varu atrast daudz ko labu. Un arī es esmu nogurusi. Un arī man ir apriebies. Un arī es gribu patrakot. Un cik no tām visām lietām man tik tiešām vajag, un cik no tām visām lietām mani tik tiešām interesē, ja nākas tās sākt piekopt?! Galvenā un svarīgākā, īpašākā lieta no tām paliek nemainīga, tā ppilda visas vajadzības-interesi, vēlmi, manu iegribu, manu laimi, trakumu, kaislību, aizraušanos, utt. un tā ir mīlestība. un kad es pārklausījusies "nezinu vai mīlu"-tas iesēžas galvā un es pamazām sāku vairs nezināt. Un pamazām arī man vairs negribas pieskarties. Un arī man pamazām vairs nav intereses. Un arī man daudz kas pamazām zūd no tā visa, tik tāpēc, ka nesaņemu atbildi. Un arī man var iestāties vienaldzība un nevajadzības sajūta,utt., ja man to izrāda tas, kuru man visas sajūtas rāda un pievelk pretēji. ----------------------- un tad es saprotu, ka es vairs nezinu kā būs un man arī vairs neinteresē, man ir vienalga. Un es vairs nepārdzīvoju. Un man arī sāk palikt vienalga. Un es jūtu, ka atkal vairs nesmaidu, ka atkal vairs neraudu, ka atkal man ir savs cietoksnis, ka atkal man negribas runāt ar cilvēkiem. Un man ir vienalga, ko jūs domājat savos paurīšos, un man ir pie kājas, ko jūs man varat pārgudri sacīt. Un manī nav nedz dusmu, nedz aizvainojuma, utt., manī ir vienaldzība un žēlums pret/par konkrēto. ------------------------- un zini, cilvēki mēdz pēkšņi gaismā izrādīties visai nežēlojami un glupi. Un tad Tu sāc apdomāt-kāpēc gan Tev šī persona ir tā likusi sapīties sevī un kā viņa panākusi savaldzināšanas aktu. Vientulība? vēlme būt mīlētam, būt kādam patīkamam,nez'. ---------------------- malkoju savu mīļo kafiju-ierasti un izteikti rūgtu, sveru savus 50kg, un liekas, ka manī vakar kāds iemīlējās (un te es sajutu savu atgriešanos, kad..: "ķeksītis!" / un čuksts: "ar atgriešanos, Marij!" un saņem-viltīgais smaids un manas saraugtās uzacis kā agrāk.) un man nāk par to visu smiekli, jo sāk likties, ka tas viss nav bijis patiesība. ------------------------ tas, kuram tie 2 R.. un nebija pat tik ilgam laikam jāpaiet. Smejas tā dzīve par mums-cilvēkiem, vai ne? ;) Tu nespēji no manis novērsties un te es redzēji kā spīd Tavas acis, un smaids, kas rotāja Tavu seju, Tavi pieskārieni maigie un patiesie. Un nu Tu domā par mani un smaidi, un Tev liekas, ka es ar Tevi spēlējos? nē! ha! Tu pats šo spēli izvēlējies un uzskatīji, ka uzverēsi Tu. Un agrāk Tu man tā līdzās negulēji. Te nu es sāku just cieņu un pateicību no Tevis. Tu sāki mani novērtēt. Tev sāk mani vajadzēt. Žēl, ka mūsu vajadzības nesatikās vienā laikā. ------------------------ neaizmirsti, ka ir cilvēki, ar kuriem labāk nesapīties, ar kuriem labāk nespēlēties. Un nu-kārtis ir manās rokās! Veiksmi Tev! |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.09 16.19 mans dupsis, un vispar IR tas rakstiski pierādāms! FUCK YOU! vakar mums ar Alvi nonesa jumtu, bija tik čotka! :D Un man šodien ir labi, protams, ar dažu brīžu izņēmumiem, bet tik un tā-tie ir maldīgi neskatoties uz to, ka sāpīgi. nezinu, ko šovakar darīšu, bet es nespēju palikt šeit, pat grūti nosaukt tās par mājām. visvairāk es, protams, vēlos- kopā pavakariņot un tad zvaigžņu lietus pludmalē. bet kā notiks realitātē-sadabūšu Lindu un dosimies zvaigžņu lietus baudīšanā divvientulībā, un es domāšu, cik forši būtu, ja bosiņš blakus būtu, ik pa laikam nopūtīšos, bet turpināšu smieties par Lindas jokiem un sprēgāšu savus, tā it kā man prātā nebūtu nekā cita. Un man sirds ir mierā šobrīd. Un man gribas nomazgāties un doties kaut kur prom no šīs vietas. Visellīgākās mokas cilvēkam-lauzt sirdi un iespundēt viņu 4 sienās ar visām tām domām un neziņu. Es taču nespēju būt tāda sadiste vairs, man nepieciešams skābeklis. Un man tos cilvēkus nevajag tāpēc, ka es gribu tieši viņu kontaktu, bet gan tāpēc, ka man pietrūkst noteikts kontakts, kuru uzticīgi gaidu atjaunojamies un zinu, ka viss vēl ir priekšā! :) vispār, jūtos apmaldījusies, un pēkšņi man vairs nekur neatrodas īstā vieta. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.07 19.13 ir tādas reizes mēģinu izvairīties no šīm sajūtām, kādas mani piemeklēja, piem., vakar, kad satiku savu tēvu Vecrīgā jautrā prāta. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.07 10.58 man riebjās tas viss. esmu nogurusi, pārgurusi. Un man pavisam noteikti sāk likties, ka Ričards tā izturas tāpēc, ka viņam ir kāda cita. Es tiešām ļoti ilgojos. |
|||
|
 |
||
|
|
||
|
2009.08.06 02.28 lai saprastu, es raudāju lai saprastu, kā es to domāju-mīl mani tā, kā es to gribu, jānoskatās filma the notebook. tici vai nē, bet es ticu! tikko pabeidzu skatīties-skumji, taču to, ko puisis darija meitenes labā.. tas viss, ko es vēlētos saņemt no sava mīļotā, ko vēl aizvien gaidu. un es arī kautrējos par to, ka tik stipri tomēr es mīlu, jo es ilgojos tik ļoti! /no sirds vēlētos, lai viņš būtu redzējis šo filmu un saprastu pareizi (tā kā es to saprotu), bet zinu, ka tas nekad nenotiks, jo ..principā, pārāk daudz iemeslu, lai viņš to nedarītu. iešu gulēt, esmu nogurusi, bet šodien vismaz es neesmu vairs nesaprašanā :) arlabunakti! |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.02 02.15 un vēl (šis no 2007.15.novembra) par to pašu: "es domāju par to tik daudz. Tas ir atņēmis man speku. Ticību. Vēlēšanos un sapņus. Es vēlos, lai es nebūtu bijusi tik dumpīga, tik neapdomīga, tik tuvredzīga.. es baidos, atklāti pasaku- es baidos. Baidos no tā, ka Tu pazudīsi no manas dzīves, radot zaudējuma tukšūmu. Baidos, ka es vairs nespēšu sev noticēt un turpināšu šo sevis pazudināšanas ārprātu." |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.02 02.10 neviļus atradu savā vecajā meilā es mēdzu rakstīt vēstules uz savu meilu, kur aprakstīju fantāzijas par puisi/vīrieti, kuru gaidīju (tas, kurš mani mīlētu tā, kā es gribu, lai mani mīl)-interesanti, vai kkas no tā ir noticis, bijis, ir, būs?: "es atveru rīta agrumā acis un redzu, ka Tevis man līzās nav. Es gribu just Tavu smaržu, es gribu just, kā Tu līdz ar mani atmosties no dziļā miega, kā Tu uzsmaidi un acu skatienā liec saprast, ka mīli mani. Taču Tevis man līdzās nav. Manā sejā neuzplaukst smaids, vien tukšums vēl mazliet sausāks kļūšt. Ceļos rīta agrumā, lai uzsāktu jaunu dienu, kaut arī nav drosmes, kaut arī tukšums vienaldzībā tinis mani tik nepārprotami, ka es neskatu jēgu vairs tam visam. Nu mana gulta ir tukša un auksta, tik pie sienas mazs pleķītis naktī ir sasildīds, tas, kurā es, čokurā savilkusies, sapņoju par to, ka esmu laimīga, sapņoju par to, ka šis ir bijis tikai ļuns murgs, ka es atmodīšos un viss atkal būs labi, es būšu atpakaļ, 6 gadus atpakaļ un spēšu rīkoties pareizi- tā kā man vajadzēja toreiz rīkoties. Dodos uz virtuvi, viss tumšs un pašai gaisma jāiedzēš, es esmu šeit viena, pilnīgi viena. Neapzinati vēloties, lai virtuvē ar lielu kafijas krūzi rokās, sagaidītu Tu. Ar platu un patiesu smaidu sveicinātu ar svaigu rītu, apskautu un noskūpstītu manu pieri, es apskautu Tevi, sajusdama Tavu smaržu.. Tev šorīt būtu bijis jāceļas mazliet agrāk, paspējis jau ieiet dušā, noskūties, apģērbties un Tu jau "ar vienu kāju ārā" no mājas, jo šodien darbā svarīga sapulce- ak Tu, apzinīgais vīrietis! utt. Taču tā nenotiek. Tevis tur nav. " |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.01 03.12 domas, domas, domas.. greizsirdība, ak, Tu -ļaunā greizsirdība! /man nav radīts iespaids, ka es varētu neticēt savām domām, aizdomām, pēkšņām atziņā, bet sirdī jau es ticu, ka bebsim viņas(-u) nevajag. bet tik un tā.. kā sliktā, riebīgā karuselī, kurā es viena pati kā aptrakusi jožu uz riņķi. Man jāizslēdz domas, sajūtas un mīlestība šovakar. Man jātiek pašai ar sevi galā. Bet es vēlēšo, bet tā no visas sirds vēlēšos.. es beidzot gribu, lai mani mīl un grib, un lai to arī izrāda, parāda un kaut vai mēģina pierādīt. Liekas, ka esmu to pelnījusi. Un gribu, lai beidzot viņam vajag mani un tikai, kaut uz kādu laiciņu tikai. Un es gribu, lai viņš grib tikai mani, kaut tikai uz kādu laiciņu. Es gribu būt laimīga, saproti? |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.08.01 00.09 zini, satiekot Matīsu un parunājoties 3jatā, tagad atskārtu, cik kolosāli ir, ja Tev līdzās ir cilvēks, ar kuru ir foršas kopīgas atmiņas par piedzīvojumiem, atmiņas, par kurām kopā vēlāk pasmieties un aprunāties, cik forši, ka Tev ir kāds, kuram Tu nozīmē daudz un kurš nozīmē Tev daudz.. un ka jūs esat otram. /Un Alberts sabijās vēl vairāk nekā es, kad tika raustītas durvis, it īpaši 2.reizē. Tik ļoti man riebjas būt vienai. Un pēc tam (tagad) Atberts sēdēja pie atvērtā balkona, pa kuru istaba pildās aukstu gaisu, elpodams šo dvesmu. Man liekas, ka viņš ir noguris būt viens un visai vientuļš, nesaprast un pamests. Un ja nu es viņu toreiz paņemdama izpostīju viņa iespējamo laimi, ja kāds cits viņu būtu paņēmis mīlošā ģimenē, utt? Nē, nevar būt, mēs taču viņu mīlam un lutinām. /man atkal vadims raksta. Esmu nogurusi no viņa. Viņam tiešām nav vietas manā dzīvē vairs. Es viņam neatbildu, bet viņš ir tik neatlaidīgs. Viņš aizvien raksta tā , it kā es viņam atbildētu. Un ja nu viņš ir traks? Viņš raksta, ka esot samīlējies manī. Bet tā taču ir tikai platonija, cilvēk! /esmu pārgurusi. Man jau nāk vēmeis mūždien domāt un atcerēties par pagātni. es gribu jaunu, gaišu, laimīgu nākotni tagadnē un arī nākotnē, nevis tikai cerēt un laikam arī ticēt, ka tikai nākotnē būs tās labās dienas, kad viss bus labi un forši. Man reiz jau izdevās no tā tikt ārā, kļūt citai un pilnai, likt saprast, ka man ir vienalga, kas bijis- bijis un jādzīvo ir šodienā un rītdienā, nevis šķetināt to, kas miljoniem reižu jau šķetināts un garlaiko. Jā, es varu jauki pačalot par patīkamajām pagātnes lietām, bet ne pārējam. es esmu nogurusi. Nogurusi no visa. Un man negribas neko, kā mīļo līdzās un gulēt, nogulēt, izgulēt tukšumu, klusumu sevī. Es izdziestu, bet iedegšos no jauna. Atkal cita un neskatoties pagātnē. /Kristīna neskaitāmas reizes jautā, kāds ir mans noslēpums? Bet katru reizi pieiet lietām ar svaigu, jaunu skatienu, sapratni un bez dusmām, kuras saglabātas no pagātnes utt. Man ir pārāk daudz par ko dusmoties un uz ko dusmoties, pārāk daudz ko nožēlot un par ko vainot sevi. Jā, es to daru, bet tikai pagātnē. Savādāk taču es savam tēvam, māsai, mātei, brālim pat nespētu piedot to visu, ko viņi man nodarījuši. Bet es saku viņiem paldies, jo savādāk es nezinātu, savādāk es nebūtu tā, kas esmu tagad! Un kas gan var būt vēl kaitinošāk ienaidniekam, kas gan var būt vēl saldāka atriebība ienaidniekam-kā piedošana? :) |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.28 23.49 kucēns nezinu, man laikam ar šo karsto vēlēšanos būs arī tā jāpaliek, taču es gribu vienu tādu maziņo sev jau sen, bet neviens neatbalsta manu vēlmi. Es tik tiešām būtu gatava mazā dēļ upurēties no rītiem, pa dienu un vakaros, būtu gatava viņam. http://www.ss.lv/msg/lv/animals/dogs/be |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.28 01.30 brīnos kā nenogurstu no bebša gaidīšanas. atlūzu. Pamodos no tā, ka man blakus istabā atnāca sms. Pielēcu kājās, smaidīdama, priecīga, aizskrēju skatīties, kas man ir atnācis. Tik tiešām cerēju, ka man bebsis beidzot kko ir atrakstījis, bet , nē. Tas bija tikai kristaps, kurš gaidīja mani skype. laikam jau muļķīgi, ka gaidu zvanu vai sms no Riča, bet tomēr-nespēju pārtraukt gaidīt. / sēdēju uz balkona, dzēru kakao, domāju. Pievēru acis un acu priekšā pavērās aina, kur man līdzās stāv Ričards, ir saulaina diena, mēs stāvam uz terases/balkona, atspiedušies ar elkoņiem pret margu. Es skatos viņa acīs, trakajās acīs un smaidu, un viņš smaida, un ir tik laba sajūta. Atvēru acis un jutu, ka laikam esmu vēl lielāka lose, nekā man likās. Manas ilgas un pietrūkšana mainās. tā vairs nav tik tuva un pierasta- tāda kā agrāk. tā ir vairāk sajūtu līmenī. Un es vairs lāga neatceros vairs kā ir-skūpstīties ar viņu, kā ir, kad viņš man pieskaras, un kā ir, kad viņš saka, ka mīl. Iespējams, tā ir pat labāk. Iespējams, esmu samierinājusies. Viss iet uz labu un es arī spēju jau sevi vairāk nokontrolēt nedomāt par viņu un neinteresēties, neuztraukties un nefantazēt par to vai viņam pietrūkst manis, vai viņš grib mani, vai viņš mīl mani, vai viņam mani vajag, vai es esmu viņa princesīte, vai es vispār viņam esmu, utt. Un es jūtos vīlusies. Ko es darīšu? Es lāgā nezinu, bet liekas, ka varētu piekrist piedāvājumam un aizbraukt, kas droši vien arī būtu labākais variants. "lai arī kāda būtu cilvēka ģimene, es nekad neuzdrīkstos aizrādīt par to, jo tas taču ir vissāpīgākais un vistuvākais, lai arī kāda tā ģimene būtu!"- man teica Kristīna. Viņas vecāki vēl aizvien ir kopā, aprecējušies pret vecāku gribu. Un zini, manī ir skaudība (baltā, protams), jo man nav tā kā gribētos sirsniņai, kaut gan apzinos, ka tā ir labāk abbiem vecākiem. Es esot greizsirdības dēļ ieņemts bērns ap Jāņiem. Kā gan es spēju kļūt tāda, kāda tagad esmu?! Man tik tiešām likās, ka ar mani tas nebūtu iespējams. Bet laikam jau man bija nepieciešama arī šī mācība, ka tā līdz galam savu sirdi nedrīkstu atdot un atvērt cilvēkam, kuram tas nav vajadzīgs, kā viņš man to ikdienu ir rādījis, bet es to centos nemanīt un turpināju cerēt, ka tā nav. Jā, iespejams, es arī tagad kļūdos, taču vēl aizvien man nav kaut mēģināts parādīt/pierādīt pretējo, un kad runa ir par ko šādu, tad man tikai tiek uzrūkts, liekot saprast, ka viņš pat nemēģina tāpēc, ka es neesmu nekas tik svarīgs, dārgs un īpašs, lai pacenstos radīt prieku. Un visu šo laiku es smēlos laimi kaut vien no tā, ka man viņš man ir, ka viņš smaida reizēm un smejas, par to, ka viņam ir tik trakas acis, bet tās sāka aizvien retāk uz mani skatīties, ka viņam ir tik skaistas rokas, taču tās sāka man tik reti pieskarties, ka viņam ir tik skaistas lūpas, bet tās sāka tik reti mani skūpstīt, līdz vispār vairs neskūpstīt, tik bučot, kad palūdz.. ka viņš man ir, taču tagad man arī viņa paša laikam vairs nav. Un te es lasu rakstu par to, kāpēc cilvēki mēdz krāpt- tāpēc, ka tie saskata lietas, kuras pietrūkst viņu attiecībās ar mīļotajiem. Man tik daudz pietrūkst, bet es tik un tā nespēju pat vēlēties kādu citu. Un te es jūtos vēl nožēlojamāk. Jo viņš grib visas pēc kārtas, bet es tikai viņu. Un te viņš saka, ka esmu apmāta, bet nē.. es mīlu. un es tik ļoti ticēju, ka viņš ir tas, kurš mīlēs mani tā, kā es gribu lai mani mīl. un dīvainākais ir tas, ka tā līdz galam es nemaz nejūtos drausmīgi un man nav depresijas. Laikam es vnk izslēdzu sev atkal iespēju just, izslēdzu domas un nodarbojos ar ko tādu, kas ļauj man nedomāt un nejusties kā mēslam. Zinu, ka vaina ir manī, manī vaina ir bijusi vienmēr un it visās jomās, lietās, darbībās, notikumos, utt. Bet man ir zudusi interese mainīt savu kroplumu dzīves līdzdalībā, jo īsti tā arī nezinu, kas ir vainas avots. Varbūt esmu radīta būt viena? Un man smelties atkal pārliecību un spēku, vēlmi un neatlaidību par savu karjeru? Izslēgt savas dzimušās vēlmes pēc bērniem un savas ģimenes? Nodoties sev un aizmirst par to, ko es visvairāk esmu vēlējies? Un nekādas pateicības pilnīgi ne par ko. Un es piedodu, jo esmu lupata. Man ir zudusi cieņa par sevi. /es tikai izsaku savu viedokli, tā nav depresija! :D un arī neuzskatu, ka šis ir mans pasaules gals-tāpēc neuzskatīt lūdzu, ka manī tīņu trakums vēl kūsā. Es tikai reizi par visām reizēm beidzot vēlos rast kādas atbildes. /piemigusi sapņoju, ka mani notriec autobuss. No slimnīcas zvana Ričardam (nezinu kāpēc) un prasa, vai zina mani. Viņš aizdomīgi saka, ka jā (domādams, ka kkas saistīts ar maukošanos- nejautā kādā sakarā :D , jo man nav ne jausmas). Kad viņam paziņo, ka esmu sakropļota un viņam vajadzētu ierasties atpazīt līķi, jo tuvinieki neieradīsies (nav ne jausmas kāpēc tā), viņš sarunā uz citu dienu, jo viņam jāstrādā- tā it kā tas nebūtu nekas īpašs, kā šuvēja zvans, ka bikses ir atšūtas. Un viņš bez jebkādām emocijām turpina strādāt, kamēr es guļu morgā un jūtu, ka man ir auksti. (un tad es pamodos no sms un secināju, ka balkons ir vaļā un man tik tiešām ir auksti). tāds šizofrēnisks sapnis, kaut gan es biju tikai pusplīsusi. /krāmēju somas, ieliku skriešanai šortus un botas, pupnekratošo maiku, 2 svārkus, 2 gŗamatas, daudz apakšbiksīšu, viena soma jau bija pilna. /smiekļīgi, iespējams, bet man pietrūkst Čupija. Viņš bija mans draudziņš, vienmēr samīļoja, kad gaidīju, stāstīja, ko darījis pa dienu (kaut gan-es jau tāpat neko nesapratu, bet viņam laikam likās savādāk, jo vienmēr dikti vāvuļoja), man patika pirkt viņam gaļiņu, jo viņš vienmēr bija tik priecīgs par to, ka rūpējos par viņu. Naktīs viņš gulēja man blakus vai uz palodzes, skatīdamies uz mani. Mēs kopā šiverējām pa māju un likās, ka esmu vismaz viņam vajadzīga, jo viņš reti kad gulēja tad, jo vienmēr bija līdzās man un glaudās kāt, murrrāja un vāvuļoja. Un man pietrūkst tās gultas, to spilvenu un segu. Un tagad uz īsu mirkli atminējos kāds karstums/miklums nāca no labā sāna, murminājumi miegā un uzrūkšana, kad pieskāros miegā, mugura, kura pavērsta pret mani, bet tik iemīļota un maiga, spēcīga, tās kājas, kuru matiņi man vienmēr radīja sūrstošu sajūtu manām kājām un pirms miega: "es mīlu Tevi, bebšuk."+ "Es Tevi! Tevi, Tevi, Tevi.." un lai arī tie būtu bijuši meli, man tomēr tie bija tik svarīgi meli, kas sildīja sirdi un radīja mieru. es varēju visu dienu no vergot pa māju, gaidīt līdz rītam, ar sāpošu galvu mocīties, satraukties, utt. līdz beidzot atkal redzēšu un jutīšu savu bebsi sev blakus, līdz dzirdēšu, kā viņš saka, ka arī mīlot mani. Ar laiku viņš aizvien retāk un retāk pats teica, ka mīlot. Līdz neteica vairs vispār, bet es samierinājos un man pietika ar to pašu: "es arī/ Es Tevi". Un es nespēšu sev piedot, ka ļāvu sev to visu iemīļot un vēlēties, lai mani dievina. mani grib un sola dievināt tikai pretīgi veči trolejbusos, kas stāsta par manu skaistumu, masējot trolejbusa stangu. neiznu, varbūt esmu bērnībā kkur stipri saspiedusi galvu, bet, ja mans mīļais mīlulis mani samīļotu no sirsniņas, kā agrāk mēdza darīt, tad mana pasaule atkal būtu klāta ziediem un visdažādākajām krāsām. bet viņš vēl gribot izskrieties. Skumji, ka cilvēks neapzinās, ka to var darīt jebkurā vecumā, mēs nedzīvojam vair 12.gs.-kaut gan arī tad to darīja. Un baidās, jo tik agrā vecumā jau tik nopietnas attiecības. Skaisti, ka tāpēc ir jāizposta to, kas ir. Bet kas gan es tāda esmu, ka rādu pareizo ceļu un vēlos tikai labu. un kas gan es tāda esmu, ka uzdrīsktos mīlēt visvareno princi. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.27 10.46 par to, ka ir cilvēki, kuri nav pelījuši, ka ar viņiem nespēlējas+ skumjas par to, ka visdārgākais t vienīgais, kas man prātā mēdz ienākt- liekas, ka viņš nav bijis šonakt mājās/ liekas, ka viņš par mani ņirgājas/ liekas, ka viņš vakar bija appīpējies/liekas, ka esmu viena un kā izmesta nevajadzīgā spēlīte, kura palikusi garlaicīga. Es jau tikšu tam pāri un mani atbalstīs, ierādīs kādu, ar kuru būvēt sevi no jauna, ja vajadzēs-bet es nespēju un negribu vēl iedomāties, ka tik tiešām mani sapņi, ticība un cerības ir tik vnk un viegli izņirgātas, izpostītas.. man tik tiešām likās, ka mēs varētu būt viens no tiem retajiem izņēmumiem-īstenībā, vēl zemapziņā ir šī sajūta, jo nav skaidrs, kas, kāpēc un kā notiek. Brīžiem iestājas-vienalga. Kāpēc? tāpēc, ka pret mani izturas tā. Tāpēc, ka tas sāp un ik brīdi iesāpas aizvien vairāk-arī fiziski. Bet tā kā tas nav svarīgi un visiem ir vienalga-arī man tas ir vienalga. Brīžiem aizsitas elpa no sāpēm, brīžiem gribas apstāties, jo sareibst galva, jo trīcu, jo palielinās adrenalīna līmenis un rodas sajūtas, ka man ir anreāls spēks sevī, bet es to apslāpēju atkal un atkal. Palēnām jūtu, ka atgūstu sevi. Man tik ļoti patīk mani mati. tie ir medus krāsā un spīd, tie čirkojas un brīžiem kutina manu krūšu augšdaļu, cik gari tie ir, par spīti savām cirtām. Brīžiem es smaidu, bet acīs av spīduma, tās ir tumšas, pelēcīgas un skumjas, kā man to paziņoja, un griboties jautāt-kas noticis? Bet man negribas atbildēt, jo es tik tiešām nezinu. Tu zini, ka iespējams nomirt no salauztas sirds? Tas līdzinās sirds muskuļa krampim, pārslodzei un tā apstājas. Bet, ja tā notiktu ar mani, es nevienu nevainotu-es pati esmu vainīga pie tā, ka esmu iztukšota un neizpratnē. Man negribas runāt- teju vai tāpat kā togad, kad vecāki izšķīrās, kad visu gadu neesot runājusi. Bet vēlāk es kļuvu bezjūtīga un dumpīga. Spēlējso ar cilvēkiem, stāstīju viņiem pekstiņus un viņi man ticēja, es smējos par viņiem. Bet nu, kad stāstiju patiesību un no sirds-man neticēja. Bet tie cilvēki, ar kuriem man patika spēlēties un vēl nesen es paspēlējos atkal-viņi vēl aizvien uzskata, ka tā bija patiesība, bet tas,kuram vajadzēja man ticēt un vajag vēl aizvien-viņš netic un uzskata to par īstenību. viņš nesaprot šo anu spēli un patiku pasmieties par cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņi ir pasaules nabas. Ar vārdiem es spēju (un ikviens, ja pareizi izvēlas vārdus) panākt cilvēka pāslepnuma un paštīksmināšanās augšāmcelšanos, kā arī cilvēka iznīcību. Un es zinu, lai kā arī mani R sāpinātu, es nespētu viņu ar vārdu palīdzību iznīcināt, sagraut, aizskart tā, kā es spētu, jo pārāk viņu mīlu. vienīgais cilvēks, kuram nemeloju ir Ričards. un "tā banda" ir nožēlojamāka par nožēlojamu-runāt un intrigot, es piespēlēju un ņirgājos sevī par viņiem, bet tas man ir automātiski, jo man viņi riebjas-kā cilvēki. Un te nu es atduros pret sienu-šīs bandas izrietošā iedarbība uz manu mīlu ir graujoša. Viņš ir vēl padevīgāks spēlītēm un apvārdošanai, taču pret viņu man nav nekādas intereses spēlēties tā.. bet viņš iesaistās tajās spēleš, kuras automātiski spēlēju ar "to bandu". Un es tikai vēlos, lai viņš man ticētu, MAN nevis to pārējo glupībām, kuras tiem liekas tik ieintriģējošas, kaut gan pilnīgi nesvarīgas un meli. |
|||
|
 |
||
|
|
||
|
2009.07.27 10.36 man atkal ir slikta dūša. vakar vakarā-smējāmies, skatījāmies filmu, skatījāmies bildes, Kristīna arī braukusi uz Tallinu (traks stāsts, nesenajā decembrī), smējāmies, smējāmies, smējāmies, smējāmies.. viņa nespēja noticēt, ka es guļu viņai līdzās beidzot, nokavējām autobusu, braucām ar mikriņu pāri Salu tiltam-gribējās izkāpt un doties uz mājām (pie Čupija), bet tas man ir jāaizmirst-tās nav manas mājas/ man vairs nav māju-tāpat kā man nav ģimenes un draugu, tāpat kā nekā cita man nav. Negribas neko, pilnīgi neko. Labprāt aizietu un kārtīgi izvemtos. Brokastīs dzēru kafiju bez piena un ēdu aveņu jogurtu-pārēdos. Nedomāju nepar ko, pilnīgi tukša galva, tikai bailes, stress un kkādas gaidas- pat nezinu, ko es gaidu-iespējams, to, ka man beidzot varētu būt skaidrs, kas notiek un kāda ir mana pozīcija. dzeru kafiju ar pienu/lielo, protams, bet grūti iet iekšā. Jāuzsāk plāni, kuru saturs ir es un tikai es pati. Kā nu tagad ieplānot nākotni vienai esot? Ko vēlēties, pēc kā tiekties? lēnām pieņemos svarā, pavisam lēnām, mazliet puncītis uzaudzis, bet tāds apaļīgs-pa vidu uz priekšu. laikam jālasa grāmatas tālāk. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.24 16.03 pokemon šovakar/šonakt ar Līvu dodamies (+kkādi džeki) uz Latvijas dz-ceļa stacijām bildēties-kkāds konkurss. vakar es izlasīju to grāmatu līdz beigām("esiet sveicinātas, skumjas"), bet šodien jau 3. daļu esmu izlasījusi no citas grāmatas. vakar Anna, Līva un Aleks sadzērās. Alberts kā parasti neapmierināts un vecs, bet vēl aizvien tik pat ļoti abažajet to, ka viņu ņurcu! un man prātā atkal un atkal atskan : "Tu nemīli, Tu esi apmāta!" un līdz ar šo skanējumu mans ego aug, cepuri kuldams. Man pat negribas vairs dot nekādu ziņu, vēlēties iepriecināt ar kko garšīgu, vai vēl kko, jo tas varētu tikt uztverts kā apmātība (lai gan es pavisam normāli-cenšos rūpēties, uztraukties, mīlēt, iepriecināt un lutināt-kas laikam mūsdienās vairs neskaitās normāli). un mīlu es bebsi bezbožna +ilgojos. kad vakar beidzot redzēju sava bebša smaidu un ķiķienus, kad viņu kutināju-tā bija kā koraļu skanējums manai sirdij. Bet es izturēšu tās negācijas, kuras tiek pret mani sviestas, jo es tik tiešām gribusavu bebsi sev līdzās. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.22 19.58 kroplība ienīstu, nicinu, riebjas, esmu pārgurusi no tā. labprāt nepamostos. es esmu morāla un fiziska krople- tā arī neviens pat nav centies mainīt man šo apziņu, tāpēc es vēl aizvien uzskatu, ka tas tā arī ir. man vairs nav bebša. Viņš ir kaut kā aiztecējis no manis. un es izēdu sevi no iekšpuses ar savām sirdssāpēm, tukšumu, zaudējumu un sevis nicinājumu. un es, idiote, tiešām ticēju, ka mums izdosies un ka mani mīl un ka tik tiešām vasarā mani lutinās un piepildīsies visas tās lietas, kuras man tika solītas visu gadu. Atkal un atkal man iedirš dvēselē, bet dievs jau paliek dievs, man jābučo kājas un es jau, redz, nesaprotot, bet kā ar mani? kāpēc dievs kaut reizi nevar nolaisties no saviem egoisma mākoņiem un saprast mani? jūtos kā sviesta pret zemi un ar sūdainiem zābakiem sabradāta. Un es nezinu, vai vēlos vairs mīlēt, ja nākas tā ciest. Ja nākas ilgoties, bet ilgas netiek attaisnotas. šī, iespējams, ir mana pretīgākā diena mūžā. un es neesmu vainīga pie tā, ka jūtu kā viņš no manis ir attālinājies, tāpēc pilnīgi loģiski un normāli, ka nespēju tā likties tik vienkārši ar viņu gultā! es izraudāšos, izkliegšos, man nomirs sirds šovakar, šonakt, es gulēšu visciešākajā miegā pēc tam vēl pāris dienas. Un tad.. es gribu celties no jauna, atminēties savus sapņus un vēlmes, motivācijas un spēku, kurš manī ir zudis. un cilvēku nepateicība un nevīžība ir neizmērāma. es nedusmojos, man vnk ļoti sāp. ........................................ nē, piepeši mainījās plāni! es dodos prom, man jātiek prom! čau! |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.20 15.58 pietrūkst, smagi pietrūkst bebsis klusums. tukšums. viena. -ja Tev ir, tad Tev ir šī viena/-s, bet, ja Tev nav šī viena/-s, tikai tad trako ar citām/-iem, jo tad taču Tu meklē to vienu! (un reizēm cilvēki to nesaprot tad, kad viņiem jau šis viens ir) ---------------------------------------- nodevu sekmju grāmatiņu-man riebjas tā attieksme no RSU darbinieku puses, bet kā jau Santa teica: "nu jā, students jau nav cilvēks!" |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.19 22.29 par to, ka reizēm biedē viņš atkal man raksta. Un šoreiz viņš raksta neierastas lietas. Ir kļuvis vēl ļaunāk- viņš mīlot mani, domājot par to, ka ļoti gribetu būt mans puisis. Viņš zina, ka man ir Ričards, bet tad, kad viņš raksta, viņš raksta kādam citam, ne man- fantāzijai, kura radusies viņa galva par mani. Es neesmu tā, par ko viņš mani uzskata. Skumji, bet labas atmiņas, nekas fizisks, vienmēr platonisks un labs laika kavēklis. Bet man sāk pamatīgi likties, ka man vienīgajai tas tā, jo es viņam neatbildu, bet viņš man turpina rakstīt tā, it kā es viņam atbildētu. Es tiesam gribētu, lai viņš pārstāj man rakstīt-esmu jau arī viņam to teikusi, taču paiet laiciņš.. un viņš atkal uzsāk, un vienmēr atgriežas ar ko spēcīgāku. Viņš vienmēr stāsta par Latgales māju meža vidū, kur velētos būt kopā ar mani tajā brīdī. Smieklīgi! Bet ja jau cilvēks kko tiesam vēlas, tad parasti arī mēģina to realizēt. Kas arī apliecina viņa nebītamību. Viņš vienmēr tikai fantazē, domā, raksta. Reiz es gribēju, lai viņš beidzot kko arī dara. Neizdevās, es, protams, jutu vilšanos, taču ne tik lielu, lai nespētu atmest ar roku. Šoreiz ir savādāk-mani tas biedē. un es tikko aizsūtiju viņam tomēr atbildi, ka man ir puisis jau ~1,5 gadu. Kādu brīdi viņš neatbildēja vairs un tad atrakstija, ka stipri apskaužot manu puisi un esot iemīlējies+ ka viņš man esot jau kādus 4 un iemīlējies manī mani tikpat kā nepazīstot+ varbūt tas esot egoistiski. Un visstulbākais ir tas, ka es saprotu. Bet tā vairs neesmu es. 9.kl. es būtu apčurājusies no laimes, ja zinātu, ka viņš pret mani tā kādu dienu, bet tagad es tikai laikam pasmaidu un viss. kāpēc manas tīņu gadu simpātijas vienmēr atjēdzas par vēlu?! (man nav žēl, ka tā,jo savādāk es nebūtu ar Bebsi, bet vnk neizprotu to :D ) vienīgais,ko es zinu par viņu-pēc tikšanās: viņm ir tādas pašas acis, lūpas, pirksti/rokas kā man, rēta virs lūpas, pāris sirmu šķipsnu (no radiācijas). pēc bildēm: viņam ir rugāji un savāda gaume apģērba izvēlē, viņš daudz ceļo un principā ir ļoti dīvains, viņš ir brīvs. nice! tikk sapratu, kas man viņā piesaistīja- viņš ir brīvs! tāds, kāda es nekad nespešu būt! (runa ir par dvēseles brīvumu, par nepiespiestību sevī, par kompleksu minemālismu un labsajūtu, par spēku nebēdāties un doties uz priekšu, par to, ka viņš pats sev spēj būt mugurkauls un atbalsts- es toties esmu pārak vāja visām šīm padarīšanām, tāpēc man līdzās vajadzīgs kāds spēcīgāks par mani, kāds jau man ir-Bebšuks :) ) Un Bebsim jau arī nevaru teikt, ka viņš man raksta un stāsta, atklāj utt. dažādas lietas diez gan regulāri (vismaz katru 2.dienu noteikti), jo Bebšuks nesaprastu, ka mani viņš nespēj satricināt, ka tā ir tikai laika pavadīšana, nekas vairāk. Ka tā ir mana pagātne un mana tīņu gadu vēlme, iegriba, kaprīze. Un viņš man nespētu dot pat ne3412153 daļu no tā, ko mans Bebšuks man var dot! |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.15 23.55 twilight man riebjas tās sajūtas.Man riebjas, ka es nevaru dabūt to, ko vēlos, to, par ko es tik daudz domāju, to, par ko es dusmojos un nespēju sevi savaldīt, to, ko neatklāju un izrādu savu sāpīti un trūkumu šajā lietā-savādākos veidos un izpausmēs.. piedod par to. Bet es tik tiešām beidzos savā sulā nost no tā, cik ļoti es gribu līdzās sev savu bebsi, cik ļoti man viņa pietrūkst. Saproti? Man neko citu nevajag, un to reizēm laikam ir pārāk grūti saprast. Un man sāp tās visas domas un vēlmes, kuras viņš apdzejo par citām, jo tad manis pat nav arī vairs bebša prātā. Man atkal gribas saritināties aukstā gultā, saspiest sevi un būt stipram kamoliņam, kuram no vienas actiņas otrā pārtek asaru upīte, kas kutina ausi un slapina spilvendrānu. Kad tev iedod to, ko Tu tik ilgi esi gaidījis.. un te Tev atkal to lēnām un ar varu, ar visām saknēm atņem- tas ir tik riebīgi un neizturami, ka es nolaižu rokas tā priekšā, jo esmu bezspēcīga. Man pietrūkst MANA bebša, kuru tik ļoti mīlu, bez kura nespēju, kurš nu ir mana dzīve. ... es gaidu, kad Tu man piezvanīsi. Un gaidu, kad atbrauksi un mēs nogulsimies līdzās. Es jutīšu tavu smaržu un siltumu, dzirdēšu Tavus trakos sirdspukstus un Tavu balsi. Jutīšu visu pasauli katrā elpas vilcienā. Es būšu atkal laimīga. Music: Rob Pattinson-never think |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.09 22.35 pēdējās naktis es redzu dažādus sapņus,kas izteikti mani aizrauj ar sajūtām un to dzīvīgumu. 1.-erotiska satura sapnis,kur iesākumā Gatis Zālītis cenšas mani pavedināt un uzmācas man (esot kails), bet es viņu atgrūžu un aizeju pie Ričarda, kurš atrodas blakus istabā (uzmācos viņam). 2.-māte mani aizved uz Vāciju,uz kādu universitāti,kur man jāpavada 6 mēneši, apkārt dažādu tautību pārstāvji, īsta studentu dzīve un kopmītnes ārzemju gaumē. Viss ir super, bet manī ir nesaprašana par mātes rīcību un skumjas par to, ka nebūšu ar Ričardu, kuram neuzticos par to,ka viņš varētu mani arī nesagaidīt (kā jau agrāk minēju-viņš apgalvoja,ka noteikti mani nesagaidītu pat 3 mēnešus, ja es būtu prom). Jūtos vientuļa un kā izmesta uz vientuļas salas, kur viss jāsak no nulles. 3.-realitātes šovs, kur mums ar Ričardu jāskrien pa botnisko dārzu un jāvāc noteikti paraugi no dažādām, mums noteiktām augu un dzīvnieku lietām, kuras katram dalīnieku pārim ir savas. Mums bija jāatrod " miskastes roze", jāpaņem paraugs no suņa sirds, delfīns/valis- mākslīgs. un citi šāda rakstura sapņi. rīt dodos ar tēti un Annu uz Melnsilu, kur svinēsim zvejnieku svētkus. Ja nebūtu piekritusi-dabūtu no Annas pa muti (liekas, ka viņai ir mēnešreizes, jo viņa tāda agresīva mums). Man ļoti gribas pavadīt laiku kopā ar tēti un zinu, ka izteikti labāk pavadītu šoreiz, taču vienīgais iemesls, kāpēc negribētos braukt ir tas, ka bez Ričarda, jo bez viņa es jūtos kaila un viegli ievainojama- kā bez sava mugurkaula. nopirkām mammai un Annai dāvanas. Rīt mamma dodas prom uz ~mēnesi. Tāpēc aizvedisim viņu uz lidostu un pret viņas gribu-apsveiksim dz.dienā! :D bet domāju, ka viņai patiks dāvana! :) +/-mums klājas ļoti labi! kā vienmēr-mums izdosies! mums vēl ir daudz laika, ļoti daudz laika! :) |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.08 00.52 iesaku noskatīties the secret |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2009.07.05 02.06 un es vairs negribu nedzirdēt to : " Tu nesaproti!" -tieši otrādi- es saprotu pārāk labi. Savādāk manis šeit sen jau vairs nebūtu + savādāk es nedarītu to visu, ko es daru + savādāk es nebūtu tik saprotoša un atbalstoša. |
|||
|
|
||