User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 225

	2009.07.05  01.46 kā atbrīvoties no bailēm - pazaudēt-, kuras periodiski mani ved panikā? -tajos brīžos es vienmēr cenšos aizbēgt, noslēpties, kļūt neredzama, lai sevī izmocītu to stulbo tukšuma iespējamības sajūtu, neļaujot nevienam pārkāpt manas pasaulītes robežu, kura ir apaļa, apaļa, apaļa. Un man ir arī problēmas ar uzticēšanos. Es vnk nespēju pilnīgi un galīgi, tā- līdz galam- uzticēties nevienam. Un neviens arī nav centies to mainīt. Un es nemaz nebiju pat iedomājusies par to, līdz Ričards man to paziņoja ar pārmetuma toni: " Un nemaz netaisi to sejas izteiksmi " jūtos nenovērtēta" .." ! Tajā mirklī tas arī mani nedaskāra, tikai uztvēru to tā, ka viņam atkal mana seja, žesti, mīmika, utt. ir nepatīkma, noriebusies, utt. Bet tagad, es tā padomāju, un, jā, mana nelaimība bieži vien slēpjas tajā, ka es nejūtos novērtēta un atzīta no Viņa puses, taču es nepārtraukti vēl aizvien gaidu to da mega lielo pārsteigumu, kuru it kā viņš ir tik kakaini traki slēpis no manis, lai tas izdotos vēl jo vairak iespaidīgāks- to pārsteigumu un nepārprotamo kkādā veidā pierādīto un apliecināto savu mīlestību pret mani, un uzticības radīšanu manī. Bet tā tas arī ne dienu nepienāk. Nav tādas dienas, kad es neiedomātos par to. Nevajadzēja man pirkt to kūku. Kad nopirku grozu, jau jutu, ka tā nav laba doma, tiki velti izšķiests laiks, velti uzberztās tulznas, utt. Un to es kā parasti beigās izrādās, ka daru vien priekš sevis. Lai vismaz man būtu tā sajūta, ka es zinu un jūtu, ka mīlu viņu, lai arī viņš to nesaprot. Bet es vēl tikai mācos izrādīt savu mīlestību. man ir vienalga, cik daudz laika mēs pavadām kopā, utt., ja vien es pilnīgi un galīgi ticu un zinu, ka mani mīl, ka pēc manis ilgojas, ka par mani domā un grib mani. Es gribu prom. Un manī ir arī šī apziņa, kas ir tā saucamais B variants? Mana apziņa par to, ka, ja Ričards mani pametīs, es izdzisīšu. Bet izdzisīs tā manis daļa, kura dzima, kura tika atklāta līdz ar mūsu attiecībām. Un es izdzīvošu, tā ES, kura ir manī dziļi iekšā. Un tādā gadījumā- lai pasaule saturās, jo šobrīd tiek manī bremzēts pārāk daudz no tā visa, kamēr tai daudz pārākā šobrīd manis daļa attīstās un pilnveidojas. Es ilgojos pēc tā skatiena, kuru nu viņš sniedz pilnīgi visām, izņemot mani, pēc tā smaida, kuru viņš velta pilnīgi visām, izņemot man, utt. Mani reiz darīja laimīgu tas, ka to viņš veltīja tikai man.. kad viņš vēl skatījās uz mani un ilgojās, domāja par mani un pieminēja. Es neesmu greizsirdīga, man sāp, ja viņš to vēl nav sapratis. Jo es vēlos, lai viņš mani grib. Un es vairs neesmu tik pārliecināta, vai esmu viņam kas vairāk par mājkalpotāju un aptekelētāju, piegulētāju un veikalu izsijātāju, maizīšu un kārumu piegādātāju.. vismaz tādu viņš man rada priekštatu. Bet.. mums taču vēl daudz laika, vai ne? mums izdosies! Interesanti, ka šo mēs viens otram tik bieži atgādinājām attiecību sākumā.

	2009.06.27  00.29 la la laa superīgas brīvdienas Mazirbē.. tik žēl,ka tik īsas un nācās atgriezties no mierīgās, harmoniskās idilles trakajā, garlaicīgajā, rutīniskajā pilsētā. skumji, bet mēs atgriezīsimies-noteikti. tā ir mūsu tradīcija-pēc Jāniem doties uz Mazirbi, uz vietu, kur Irbe ietek jūrā. Šī jau bija mūsu 2.reize :)

	2009.06.21  13.28 the same shit happens un atkal uzpeldēja piedāvajums: vai Tu brauksi ar mani uz Franciju, ja būs labāki noteikumi starp mums? zini.. ar šādiem piedāvājumiem jau pašā vasaras iesākumā bojāt saprātu ir drausmīgi egoistiksi. Jo Tu jau zini, cik ļoti man ta visa pietrūkst, taču pagaidām tas pavisam nav iespējams-atkarīgs no tā, uz cik ilgu laiku (skola) un kamēr esmu kopā ar Ričardu (viņš taču man atklāti pateica, ka negaidīšot mani mājās un vālēsies ar citam, jo bez seksa neizturēšot- žēl, ka tiki sievietes laikam ir spējīgas līdz nelabumam gaidīt mīļotos, esot uzticīgas gan miesā, gan garā).. not real! Kamēr man būs ko zaudēt- es nedrīkstu doties prom uz " laimīgajiem medību laukiem" . Un lai kaut sasper mani jods, bet es plēšos vai uz pusēm par domām,kā būtu, ja būtu. un tas ir drausmīgi pretīgi! ir jau, protams, pāragri to atklāt, bet.. pēdējā dienā, kuru pavadījām Francijā, pirms izlidošanas, es pavēros apkārt un jutu, un noteicu pie sevis: " es atgriezīšos!" Un es zināju tik patiesi spēcīgi,ka atgriezīšos, un ka ar Uģi. Iespējams, ka šī daļa manis vēl aizvien nav mainījusies, jo tā glabāta kā svēta relikvija dziļi manī, LV nevienam neatklājot to īsti, kas un kā, ko un kāpēc, kāda es biju tur-brīvībā un esot es pati ar visam tam lietām un darbiem,kuras tur neviens nenosoda, neizjautā, utt. fuj.. viss, es labāk beigšu par to domāt un rakstīt, savādāk es gribu vēl un vēl vairāk. /un man patika rakstīt tās vēstules.

	2009.06.21  10.25 daudz, daudz buču Tev, pasaule mīļā! Burvīgs rīts! un lai Tu arī to redzi un pabaudi! :) /šodien atkal ir tā diena, kad es tik traki milu pasauli un dzīvi! Un tas tāpēc, ka viņa rāda, cik skaista un jauka tā spēj būt. burvīgi, vnk burvīgi :)

	2009.06.19  16.35 nice izrādās, ka pēdējais eksāmens (kas ir mutiskais un ,iespējams, vistrakākais-fizioloģija) man ir precīzi-pēc svētkiem. Kas nozīmē, ka es pavadu svētkus pavadu mājās zaurējot (Ričardam toties ir jāstrādā). tā ka.. līgo, līgo fizioloģijas materiālu kalni un jautājumi.. bet Tu gan- tā no visas sirds, jo Tu jau arī par mani nolīgosies zilimelll, vai ne? nu pļīz taču!

	2009.06.12  00.33 čau, anatomija! vispār.. ar šausmām un stindzinosām paniskām bailēm es šo dienu gaidīju jau ilgi, pārāk ilgi,lai mani nu BEIDZOT būtu pārņēmis tas pārprieks, acīm ticamais , kas tika gaidīts. Lai arī ar pirmo piegājienu, lai arī tik ļoti pārbaidījusies, utt. un nu tam tikusi pāri, es tomēr neizjūtu to prieku, ka viss ir galā. Stulbi kkā, jo man likās, ka tas būt kā akmens no sirds novēlies. Un pirmā doma,kasman ienāca prātā..:" bet es taču varēju daudz labāk!" paradokssss! Ka es prtiņā tik strauji attīstos tomēr. Un manī atgriežas zudusī vēlme cīnīties, vēlēties un spēt-būt labāk. un, iespējams, tāpēc manī arī nav tas lepnums, kas gaidīts, ja notiktu tā, kā šodien notika, jo es taču zinu, ka būtu varējusi daudz vairāk, un labāk. Un kāpēc es visiem lieku domāt, ka esmu daudz stulbāka, naivāka utt., nekā patiesībā esmu? un to es saprotu tikai tagad.Un kāpēc es neesmu tā īsti līdz galam laimīga? tāpēc,ka es zinu, ka var daudz labāk! Un es pamanu, redzu katru kļūdu, kuru būtu varējusi nepieļaut, taču noskatos kā tas notiek tā,it kā pats no sevis. Un te nu ir mans mērs. Man pilnīgi un galīgi nemēdz būt pārpildīts tā kauss. Un reizēm man tik ļoti žēl. es vēlētos būt ģēnijs. Bet tad es būtu vientuļa, laikam jau. kāpēc sabiedrība tā.. it kā nosoda tos, kuri ir gudrāki? mazliet gudrāk runā un izmanto plašāku vārdu krājumu-kāpēc mēs tādus cilvēkus nemīlam? Domā, ka viņiem nav grūti, dienu dienā izturēt tos visus pamuļķus, un ka nav neviena, ar ko aprunāties " savā valodā" ? Un doma,ka viņiem nav grūti, izturēt to stulbumu,jo viņus pat izsmej! un te nu atklājas mūsu pelēkās masas sabiedrības kroplums. un es pat negribu vairs rakstīt tālāk.. jo noteikti,kāds atkal nodomās: " te viens baigi gudrais sataisījies! he.." ar sarkastisku noskaņu. Skumji, ka Tu esi tik skumjš!

	2009.06.10  00.30 pilnībā iesakņojies, izsakņojies man cauri, apkārt un pāri.. atklātībā un sabiedrībā es sevi vairs nejūtu, tā neesmu vairs es. es esmu mainījusies līdz pilnīgi citai personībai, personai. Un kas tagad es esmu? es neesmu vairs Marija, tāda un tā, kas biju. Tagad mans vārds ir bebsis? bebsene?

	2009.06.03  11.04 modificētā pārtika Francijā es brokastīs ēdu kellogsus ar pienu, pusdienās tomātus, gurķus ar pipariem un sāli, bet vakariņās (ja vispār kaut ko), tad sarkanvīnu +visas dienas laikā (negāzētu) ūdeni. bet es pieņēmos par 5-7kg. secinājumus izdari pats! es nevēlos, lai tagad atklāti un oficiāli tiktu pārdota modificēta pārtika, jo tas nozīmētu tās pieplūdumu, neskatoties uz to, ka tāda pārtika jau ilgāku laiku tiek pie mums pārdota. Un pēc tam brīnās, ka bērni dzimst anormāli, anormāli lieli utt., ka iedzīvotāji ir aptaukojušies utt. -bet zinātnieki, izmantojot modificētu pārtiku, esot atklājuši vakcīnu pret HIV. skumji, ka tā, jo cik zinu šī vakcīna jau sen ir izgudrota (nepieminot šāda veida pārtiku), bet tikai masu medijiem un vnk mirstīgajiem, tas, protams netika atklāts īsti, jo šī vakcīna maksājusi milzu naudu utt. kādu dienu, braucot uz jūru, ar Riču filozofējām par cilvēci. par to, ka cilvēks pats par sevi ir daba=> viss, ko viņš dara arī ir daba. un kā jau visi dzīvi organismi-nolietojas un aiziet bojā, un to vietā daba paredzējusi jaunas radības/aizvietotājus. nekas taču nav mūžigs un savu lietošanas termiņu nav iespējams pārsniegt. tāpēc cilvēks nolietojas un sevī sapīīīšās, kas liecina par to, ka viņa derīguma termiņš smagi virzās uz nobeigumu. -bet tas jau arī tik tāds filozofiskais piegājiens. kā jau vienmēr-"mēs jau tāpat to nepiedzīvosim!"

	2009.06.01  13.23 zb aij, es uzrakstīju sensācijas cienīgu tekstu un tad nolēmu tomēr to nepublicēt, jo kas bijis-lai ir bijis un paliek tur, kur bija. un man riebjas, ka es sirdī apzinos, ka vēlētos pieļaut vēlreiz to, ko es jau reiz pieļāvu, bet.. es baidos kļūdīties, pazaudējot vēlreiz to, ko esmu jau reiz pazaudējusi, un tas ļoti sāp, zini? un ja par to vēl pēc tam ir jādomā, tad gan muļķīgi. Bet gan jau, ka tas ir 3diennieks-rīt jau būšu aizmirsusi un iegājusi atpakaļ sliedēs. man nepatīk tā stūlbā sajūta, kad liekas, ka stāvi starp divām ātombumbām- un Tev ir jāizvēlas, uz kuru pusi spert tuvāk soli, jo viena no tām ir tikai pilna ar cukurvati, bet otras sprādziens var izraisīt katastrofu..

	2009.05.29  22.47 atpūsties nolēmu un sapratu,ka vienīgais,kas man spēs palīdzēt tā pa īstam relaksēties un atslābināties būs jau sen lolotais sapnis palasīt grāmatu (man tā tik ļotipietrūkst pedējā gada laikā). un te nu es atskārtu, ka ir tik daudz labu lietu tajā ilgi par spēcīgi labo neatzīto Paulu Koelju grāmatu autora darbos- tā neatzīšana ieilga vienīgi tapēc,ka dramatiskās masas skandināja, cik viņš ir labs. Es jau vienmēr sirdī laikambūšu dumpīgais tīnis, kurš nevēlas un atsakās,izslēdz no savam normām masu spriedumus un pieņēmumus,jo es tik dramatiski sirdī vēlos būt es pati, kkādā veidā īpaša un pilnīgi un galīgi apzināties to,ka tomēr neesmu tādakā pārējie,lai arī mēs it kā visi virak vai mazāk esam vienādi,kas būtu tikai loģiski, jo galvenā līdzības iezīme,kuru tāpat nespēj mainīt nekas- mēsesamcilveki, tāpēc jau arī mēs reizēm uzskatam par ticamu faktu, ka esam vienādi,lai kas arī notiktu (galvenās iezīmes ir vienādas, bet pārējās ir katra paša varā, un tāpēc tās ļauj mums būt savādākiem, būt mums pašiem). un te nu es kko izrakstu Tev no grāmatas, kuru pa kluso lasu,kamēr Ričards ir darbā (uzdāvināju vinamizlaidumā,jo zināju, ka viņam patīk šī rakstnieka darbi + Guntis Bērziņš reiz mūs abus sakārdināja tieši ar šo konkrēto grāmatu). Paulu Koelju "Portobello ragana" : " Tad ievērodams vecmāmiņas padomu, nolikšu uz naktsgaldiņa atvērtas šķēres, lai tādējādi nogrieztu sapņa turpinājumu. Nākamajā rītā skatīšos uz šķērēm ar nožēlu un pārmetumiem. Bet man ir jāpielāgojas šai dzīvei,jāpielāgojas vēlreiz, vai arī es sajukšu prātā." iespējams, šis izraksts Tev neko īsti līdz galam neizsaka un nepaķer. Bet kopā ar visu to pārējo,ko,protams,neizrakstīšu, kā vienmēr,Paulu liek aizdomāties un vilkt paralēles ar saviem sapņiem,kuri mēdz būt mūžam līdzās Tev tādi,kuru piepildījuma nespējamību nekādos apstākļos mēs apzināmies visu to sekošanas laiku mums,lai kā mēs arī vēlētos to piepildi. Un mēs kādās jaukās dienās cenšamies tos izbeigt,lai cik tuvi tie nebūtu mums, bet ta arī nespējam,jo tie taču ir mūsu iekšējās pasaules balsti un spēka devēji-zemapziņa, zemapziņa, mīļie! ;) -teju vai tas pats-mans sapnis par to,ka es sirds dziļumos vēl aizvien vēlētos dejot baletu un mācīties mākslas akadēmijā,dzīvot harmonisku un mākslas sajūtu pilnu dzīvi, bet kā ir patiesībā?- protams pilnīgi pretēji, bet ikdienas steigā, klausoties mūziku tramvajā, pārgurusi ceļā uz mājām, es tomēr aizsniedzos līdz manam sirds sapnim, un,jā, tici vai nē, bet tasmani atbrīvo un dod spēku. Nu redzi,es tikko atskārtu, cik spēcīgi ir mūsu sirds sapņi un to nozīme ir paraspēcīga un nemaināma. Mums vnk ir jāturpina sapņot,ticēt un dzīvot ar ilūzijām, kurām,protams, jāredz arī mērs.. ko gan es būtu darījusi visu svu dzīvi bez sapņiem? bērnībā bez pasakām un pasaku prinčiem? bez cerībām par labaku dzīvi? bez ticības,ka es spēju? bez sajūtām,ka esmu kas vairāk? bez pārliecības,ka esmu atradusi sev cilvēku visai dzīvei? bez bērna it kāmuļķīgām ilūzijām,ka mīļotie lūkojas uz mani no debesīm un grūtos brīžos man tur savu spēcīgo,maigo un rūpjpilni gādīgo roku man uz pleca no mugurpuses.. tas vienmēr, protams, zemapziņas līmenī, mani tur virs ūdens,lai arī tikko pēc smagas ņurkas. Un ja kāds izjauc manus sapņus un ilūzijas, to vietā taču nāk citas! Lai arī cik spēcīgi sāpīgi tas tomēr spētu būt-izjaukts sapnis, cerība, atņemtā ticība.. mēs tomēr esam radīti nepadoties un turpināt dzīvot dienu no dienas ar jauniem sapņiem,smaidu un ticību,ka kādu dienu viss varēja, ir, būs labāk, skaistāk,tākā vēlas Tava sirds,lai arī reizēm tomēr apzinamies,ka tik skaisti jau nemaz nemēdz ilgstoši būt. Vnk ir jāiemācās to skaistumu saskatīt ikdienišķajāslietās, vietās, daros utt., lai tas burvīgums būtu dienu no dienas, bet tas prasa tik daudz spēka un enerģijas, sevis kontroles un savaldības. Betmēs taču spējam! mēs taču nepadodamies!mums taču ikvienam, lai arī kāds, bet tomēr.. ir mērķis no rītiem celties un doties.Un paldies ikvienam par to,ka tā mums ir,jo arī tas ir skaisti. Un skaisti ir dzīvot, ko apzināmies ar katru dienu no jauna,kā pirmoreiz! ;) un es atkal tik gari.. bet tomēr.. man ir sakrājies,piedod. nu gan beidzu un turpinu lasīt tālāk ;)

	2009.05.29  20.40 REMARKS Aizmirst. Kāds vārds! Pilns šausmu, mierinājuma un maldu! kurš gan spētu dzīvot, ja nevarētu aizmirst? Bet kurš spēj visu aizmirst? Atmiņu sārņi, kas plosa sirdi. Tikai tad, ja nebija vairs nekā, kam dzīvot, varēja justies brīvs.

	2009.05.24  20.39 citēju: "vnk.. nejautā!" /un vienmēr, kad atceros šo asprātību, man prātā šis teikums izskan Anetes balsī un ķiķienos, kas kkur starp kalniem autobusa dibengalā. :D

	2009.05.23  13.35 vakarvakara saruna (nav precīza, jo Riča tētis mani piedzirdīja ar sarkanvīnu) braucam māšīnā no pirts un pārrunājam to, ka pēdējā laikā saklausam Ričarda tētī interesantus izteikumus (piem, kas Tu par vedeklu, ka nevari iedzert?). Un es atminos, ka mācijos un pukodamās par to, kas man jāmācās uzdevu Ričam un viņa tētim jautājumu- kāpēc ir jābūt tik gariem nosaukumiem- alfaketoglutārskābesdehidrogenāzes komplekss. Arnis man atbildēja toreiz tā: "nu ļoti vnk. tas ir tāpat kā- Kas dzīvo šajā dzīvoklī? Šajā dzīvoklī dzīvo- Marija, Ričards, Sintija un Čupītis." Un manu vārdu viņš nosauca pirmo. Un tas mani pārsteidza, ko arī mēs ar Riču mašīnā apspriedām- ka visu šo laiku, ko esam kopā, es it kā, jā, dzīvoju tur, bet tomēr nē- it kā tikai ciemojos, un nu pirmo reizi viņa tētis pateica skaidri un gaiši, ka es tur dzīvoju. pēc šīs domas izteikšanas, iestājās pāris sekunžu klusums. (un te būs vakara bliezējizteikums) un Ričards, tāds domīgs, pēkšņi saka: "nu nezinu.. man liekas, ka Tu neciemojies, bet dzīvo pie manis kopš Tavas biksītes stāv manā atvilknē!" un tad es sāku smieties! tas bija tik labi pateikts! :D un man patika un patīk šī doma. aij, man vispār baigi foršais puisis ir un viņam garšo saldumi, bet negaršo zāles, kad viņš gul- viņš izskatās mīlīgāks par mīlīgu, bet nedrīkst uzķerties uz šo viltību, jo viņš patiesībā tad ir tīri agresīvs un miegā var sarunāt blēdības, ja kustināsi :D bet pēc tam viņam nāktos atvainoties par teikto, ko viņš nemaz neatcerētos. Un viņam padodas neviltoti patiesi priecāties un smaidīt tad, kad viņam ko dāvina- kā man patīk redzēt viņu tik priecīgu. It īpaši, ja tas ir kas negaidīts un patīkams. Trakums! Es labāk nedomāšu par to, cik ļoti mīlu viņu, savādāk nepavisam neizdosies pamācīties, jo nāksies aizvien vairāk ilgoties pēc sava bebša, kurš (malacis) ir darbiņā jau no paša rīta (lieki piebilst, ka bosam vakar bija izlaidums :D ).. labi, jauku Tev dienu, es jau tik gribēju pastāstīt par tām biksītēm atvilknē :D

	2009.05.15  23.53 gaidot bebsi mājās (vakariņas jau gatavas) jā, jā, zinu, ka pēdējā laikā šādos jautājumos esmu pilnīb degradējusies, atpalikusi, utt., taču man tik un tā ir sajūsma par sabiedrību, par lietām, kuras redzamas braucot kkur ( pa ceļam)- nespēju neskatīties apkārt un skenēt visu,kā tūrists,kā pirmo reizi ierdusies pasaulē, utt. - to man nodarījuši Stradiņi, tā ka.. vainu man neuzvelt. Bet ko es gribeju Tev palielīt- esmu atradusi šovakar atkal kādu jaunatklājumu (sev), kādu puisi, kurš piedalās Eirovīzijā šogad- viņam tīri fifīgas dziesmas un balss (paklausoties youtube.com) un viņu dēvē par Brinck (Denmark). daudzās dziesmās (lirikā) manāms smags plaģiātisms, salkanums un kaklā rūkšana, taču šovakar viņš ir mans topa uzvarētājs :D

	2009.05.15  23.45 vakarvakarā ap 1:00 es guļu. Pēkšņi man austī maigi čukst (jūtama smaga iedomība un lepnība): " es satiku Aneti!" . un te nu es pamodos un miegs nepavisam vairs nenāca,jo jutos apdalīta- smagi apdalīta. šodien eksāmens bija izdevies-esmu apmierināta, bet pēcāk padarītais, jebšu nepadarītais gan mani nekādi nespēj apmierināt,jo man vēl tik daudz uz nākamo neēlu ir jāsamācās. bet nekas, gan jau es tikšu galā. Vai tad man ir cita izvēle?! /" in the end i started to think about beginning"

	2009.05.13  00.27 mājas es gribu savas mājas. Mājas ar lielo burtu. Es gribu savu dzīvokli,kurā mani neviens nevrētu pārsteigt negaidīti. Kurā es vrētu gulēt kaila un zināt,ka neviens mani nepārsteigs-neviens tuvs tuvinieks. Es jau sen gribu savas mājas. Bet šoreiz es nevēlos dzīvot viena savās Mājās, bet gan kopā ar Ričardu. Esmu nogurusi no tā,ka man nav savas vietas, kur paslēpties no ikdienas,no cilvēkiem,kuri izgāž savu neapmierinātību par dzīvi pār mani. Es mīlu savu pārgurušo bebsi.

	2009.05.10  13.40 oh, šaise!! mēs katrs esam atbildīgi par tiem ,kurus pieradinām.

	2009.05.09  17.41 skumji kāds gudrinieks reiz ir teicis: "ja Tu kaut uz mirkli spēj iedomāties, ka Tev kāds nav vajadzīgs, tad Tev viņš tiešām nav vajadzīgs."

	2009.05.07  17.33 īss šīs dienas apraksts vakar pieņemtās meitiņas neatstāja uz mani tādu iespaidu, kā šodienas (kaut gan tikai 1 dzemdības paspējām) puisīša pieņemšana. Iespējams tāpēc, ka es pati vēlos sev pirmo bēbi-puiku. Un māmiņa nomocījusies visu nakti, mainījusi vairākas pozas, ik pa laikam iekliegdamās un sacīdama, ka vairs nespēj, ka viņa nedzemdēs tā, utt. .. tomēr 8:53 laida pasaulē puisīti Ņikitu. Visu šo dzemdību laiku manī bija tāda savāda sajūta un emocionālais kairinājums (~5 reizes nācās sevi valdīt, lai nesāktu raudāt), jo ko tādu nepiedzīvo tomēr katru dienu. Kā jau mammai teicu- es daudz ko skaistu savā dzīvē jau esmu redzējusi, taču nespēju līdz šim iedomāties, ka pastāv kaut kas tik skaists kā bērniņa nākšana pasaulē! kā māmiņa pēc tādām mocībām un bezspēka beidzot var piespiest savu kinderknauzeru pie kailām krūtīm.. un man to redzot- kā gan es varu nesajust šo emocionālo pacilājumu un ticību dzīvei, kura ir brīnums?! Zini, šajā rītā, iespējams, mana pasaule un dzīve izmainījās, manī kkas izauga un attīstījās, atdzīvojās un sakustējas. Kaut kas, kas līdz šim tur tā īsti manī nebija bijis, un es nezinu kas tas ir. Varbūt tā ir mīlestība pret savu topošo darbu? Varbūt es sajutu un apjautu patiesi to, cik neizprotama un skaista ir dzīvība un sniegtā iespēja-dzīvot, baudīt, smieties, šķaudīt (puika šķaudīja un smējās par mani, kad mazgāju viņu un ģērbu- noteikti, ka būs meituģēģeris ;) :D ).. aij.. un atkal es devos kājām. Aizdevos līdz Vef tiltam, kur atrodas rīgas satiksmes biļešu kases, lai iegūtu savā īpašumā beidzot to smirdīgo E-tlonu (kaut gan savu anketu nodevu jau pirms vairakiemmēnešiem), bet tā kroplā Latvijas neapmierinātā samiedrīa, kura stāvēja rindā,mani daveda un es nebiju vairs spējīga sevi kontrolēt un tāpēc devos prom, nesaprasdama jau nākamo filozofisko emociju triecienu pār mani-kāpēc ir jāļauj bēbim tik skaisti un laimīgi nākt pasaulē, ja vēlāk viņš kļūst par sabiedrības morālo kropli, kā tās pīzdas (es ļoti atvainojos), kuras savu slēpto agresiju izgāž pār vnk mirstīgajiem, kuri nav ieinteresēti tajā, ka ikviens garamgājējs uzgrūžas, ka Tev redz' vecā pīzda sarūsējusi un sāp (piedoties/atvainojiet), tāpēc Tev tas man ir jāpaska, piekodinot, ka redz' Tu stāvi aiz tiem džekiem, bet apsēdīsies, jo Tev taču ir slikti- tā it kā es būtu pie tā vainīga, kaut gan man pilnīgi pie pakaļas (i ' m really sorry).. utt. un tā nu es -apzinādamās, ka vai nu tulīt kādu kropli atslēgšu turpat uz vietas, vai vnk visus uzreiz, tapēc mīļā miera labad devos prom (lieki piebilst, ka šoeiz es vismaz tiku līdz 1/3 rindas). .. un tā nu es devos kkur uz pieturu, bet es dziļi elpoju un situ pirkstu galus plaukstu vidū, lai justu kkādu ritmu-miriņam, acīs ik pa laikam atkal un atkal saskrēja asaras, kuras tā arī nebiju gāzusi pār vaigiem šodien. es negribēju raudāt, vnk negribeju, jo es gribu būt stipra, jo man jābūt stiprai, jo es esmu stipra! visa mana pasaulīte vnk sagriezusies kājām gaisā tajā mirklī likās, ka bija, taču tajā pašā laikā- tik spēcīgi jutu, ka ta beidzot nostajas tajās vietās, kurās tām nepieciešams nostāties. Un te nu bija tā divpusība- no vienas puses Tu jūti, cik viss ir kolosāli un notiek tiesam beidzot uz labu, bet no otras puses Tu apzinies, ka ar Tavu pārlaimi, laimi un prieku, apzinām, atziņām utt. vien nepietiek, lai pasaule būtu kaut mazliet patīkamāka Tev ar visiem tās iemītniekiem, jo tā kroplā sabiedrība.. aij.. es nevaru izturēt, man atkal nāk dusma virsū. mājās iegaju vannā, iegaju pagulēt, pēc tam ar Riču devāmies velreiz uz to biļešu kasi-rinda bija vēl garāka, protams. Es izlēmu, ka nestāvešu rindā tomēr, bet gribēju noskaidrot, kasman ir jādara, ja man neatsūtija to talõnu smirdīgo. Un viņa man lepni paziņoja, ka man tad vajag jaunu anketu aizpildīt un nodot,jo viņi jau neko bez bildes nevarot iesākt. Bāc, tā ir mana vaina, ka viņi ir idioti?! un man nav nevienas mentu bildes vairs, kuru viņiem izsniegt atkārtoti. un man, nožēlojamam studentam, kuram nav darba, jo nespēj apvienot ar mācībām, bet savas piedzimšanas dēļ katru mēnesi saņem vien nieka 60Ls, ir jātērē tāds piķis, lai brauktu ar sabiedrisko transportu pa tik dārgu naudu (man dienā jābrauc vismaz ar 3 transportiem vienā virzienā + starplekcijas utt., kas pa vidu -notiek citos medību laukos, utt.)- un par tādu naudu vecie, sarūsējušiem, piemīstie,piedirstie (es tiesam ļoti atvainojos, mēģināšu laboties) transporti nu ne pa visam man nešķiet zagšana, nē, kur tad nu! nu jā, un tagad iet hokejs un Ričards ar tēti abi skatās, dzer aliņu un ēd čipsus, Sinča ir kkur, nezinu kur, utt. Un atcerieties,ko es Tev saku no sirds-uz visiem laikiem atceries kā likumu!!!-KAD DZEMDĒSI, VĪRAM/ DRAUGAM /MĪĻĀKAJAM NOTEIKTI JĀIET TEV LĪDZI DZEMDĪBĀS, saprati mani? Tu saprati? (protams, ja Tu negribi, lai pret Tevi kaut NORMĀLI izturas, tad lūdzu.. aizliedz mīļumam ieeju zālē ;) ) labi, es jau saguru no Tevis, čau! veiksmi!

	2009.05.06  22.25 bēbīši yo, šodien pirmās 2 dzemdības ar visiem pričendaļiem-tikko dzimušā bēbīša mazgāšanu, saģērbšanu, parūpēšanos par māmiņu, viņas nogādāšanu uz palātu, utt. nebiju līdz šim zinājusi, ka dzemdībās iesaistītas TIK daudz asinis, sāpes un metāliskie instrumenti. Un vēl labāk apzinājos to, ka pavisam noteikti nebūtu gtava vēl neevien dzemdībm, bet arī pašam bērniņam. Tādām lietām tomēr nepieciešams laiks un kārtīga nobriešana. Neņemt verā gadījumus, kad bēbītis piesakās negaidīti, jo nekad jau īsti nav " īstais laiks", līdz tas notiek. vai tad ne tā? un tādas lietas tomēr debesīs tiek sakombinētas tieši tad, kad tas cilvēkam nepieciešams, lai arī kādi būtu apstakļi, katram pasaulē jānāk tad, kad dzīve tam paredzējusi. Un velētos lai ikviens pāris saprastu un novērtētu to, ka, ja viņiem liktenis lēmis ģimeni ar iesākumā grūtībām, tad tas tikai nozīmē to, ka lepnums, cieņa, novērtēšana utt. jāapzinās caur grūtībām, jo tas taču tomēr ir skaisti un norūdoši. :) /pēc prakses kaut kā pavisam nebija vēlme braukt ar sabiedrisko transportu, devos mazliet pastaigāties, lai izvēdinātu galvu un sakārtotu domas.

	2009.05.03  15.23 gribu izskriet līkumu.. no bezdarbības es palieku agresīva, neapmieirnāta, kašķīga, utt.- drausmīga! :D

	2009.04.30  14.43 jo mēs turās un cīnās! pirmo gadu esam nolauzuši godam. atlikuši vēl vismaz 100, ja ne tādu pašu, tad foršāku, interesantāku, mīļāku un mūžam neaizmirstamāku. un, protams, es mīlu savu bebsi! /un ja to tā var paskaidrot=> te ju vai tā it kā ar katru dienu es viņu vēl ciešāk savā apskāvienā "spiežu". Aij, man baig' labs bebs'ir! Music: piano

	2009.04.28  14.52 dreams es gribu visu pasauli (+/-) apskatīt.. un kopā ar savu bebsi!

	2009.04.27  15.59 atliek vēl aziet klosterī par māsu. neviļus, kā no skaidrām debesīm, atklājas (patiesībā jau pilnīgi un galīgi piemirsta lieta), ka man ir vairāki vārdi, taču mātei neļāva rakstīt dzimšanas apliecībā tos, taču kristībās gan jau ļāva un tad gan mani nokristīja kā Mariju Magdalēnu Terēzu. Nice.

	2009.04.25  16.56 tētim dz.dienas apsveikuma kartiņā Šodien un vienmēr vēlu Tev mīlēt to, ko ir vērts mīlēt, aizmirst to, ko nav vērts atcerēties, lepoties ar to, kas ir lepnuma vērts, gūt atelpu arī steigas brīdī un uzcelt žogu starp sevi un raizēm. Un vēl - lai nesteidzīgs laiks Tavos laimes brīžos un lai ātri aizzib tās dienas, kas nav laipnas pret Tevi. (Džons Raskins)