User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 150

	2009.10.17  09.18 apsveicu ar pirmo ritīgo sniegu! :) bebsis droši vien arī par šo dikti priecīgs! :)

	2009.10.16  02.25 vakars jauks, atklājumu daudz (piem., ak tad šeit ir pussy; tas ir bijušajā nautī?!; Uzrakstīt Marģerim kko??; utt.) visu vakaru gaidīju kādu ziņu no bebšuka, kad iegāju draugos-vien nieka apskaidrošana, ka zaķuks iet čučināt! un ko es tagad daru? ēdu maizītes! miedziņš nenāk. Mamma arī vēl neguļ-saka, ka neiešot gulēt. es gribu vēl kādu maizīti! Un man vēl aizvien viss niez! ar labunakti, manu saldumiņ! :* tik ļoti Tevi mīlu! Un ilgojos pēc Tevis! :*

	2009.10.13  23.03 Ieva Nemanot ievelc elpu krūtīs Iegaumē smaržu Apskauj viņu un noskūpsti Maigi, maigi, cik maigi vien var Acis, lūpas un vaibsti Tavs skatiens un rokas tik aukstas Mans skūpsts tev acis liek aizvērt ciet Bet tavi vārdi man padomāt liek Ievelc dziļu elpu krūtīs Aizmirsti visu, ko aizmirst ir vērts Paņem visu un aizmet prom Atstāj acis, elpu un sirdi Atceries mani, atceries to, ko es tev teicu Man nav jāmelo Ievelc dziļu elpu krūtīs Acis parāda, kas tu esi Acis tevi nodod Tavās acīs ir lasāms viss /es izlasīju, klausoties, un man sametās slikti/ http://www.draugiem.lv/friend/?3604404&aid=19615432&apg=1

	2009.10.13  23.03 Ieva Es negribu vairs zaudēt draugus. Es negribu, lai mani aizmirst man svarīgi cilvēki.Es negribu pārstāt ikdienā smieties, jo ar izņēmumiem man ir jautri. Es negribu zaudēt degsmi, kuru man sniedz izņēmumi. Un es šodien raudāju, jo man pietrūkst vēl kāda "čoma". Un vispār.. man riebjas, ka tā notiek. Un es tagad gruzos un dumpojos. Un vispār.. tagad es negribu uz angleni rīt iet, bet biju jau pieradinājusi pie šīs domas Bet vienmēr jau mēs nevaram visi kopā būt. Katram savs ceļš. Bet brīžiem lieka,s ka es kkā it visus ceļus krustā eju. ............... aij. iešu fizioloģiski patolōģiski pagruzīties, cerot, ka no tā rīt būs kāds labums. Bet, ja nopietni, tad- mani tiešām aizkustina šis teju negrozāmais fakts. fuck! ................. cīsi, wtf?! , sex žurnāli, gurnu kustināsana uz bumbas, utt. -līdz asarām un pilni smiekli! Dzīvi un patiesi, mazliet kautrīgi. Paldies!

	2009.10.13  18.32 viņi visi (+/-) tur esot maigojušies viens ar otru. Viņš neesot īpaši traki sadzēries. It kā bijis visai mierīgs. ............... man viņš teica, ka vispār nedzerot. aij, aij, aij-atliek ļauties 1 reizi uzticēties, kā Tev 3stāvīgi iecērt vilšanos. Es, protams, saņemos un kādas gudras sievietes ieteikuma dēļ, mēģināšu nomierināties un tēlot, ka man ir vienalga, jo tas viss ir tikai labas mahinācijas un sāncensības atspulgs. Cik skumji, ka tā jāņemās, jākuļas pa tukšu un bezvērtīgu gaisu, izšķiežot enerģiju, laiku un masu psihozes. kad Tu mani iegāz, pievil, apvaino, sadusmo, utt. - man vajag nevis vienaldzību, pofigismu, lekšanos utt. no Tevis, bet gan pretējo. Mīļumu, savārīto sūdu apzināšanos un patiesu atvainošanos. Man vajag Tavu progresu un iemācīšanos sadzīvot. Man vajag, lai Tu beidzot uzvedies tā, kā jāuzvedas, ja Tev kāds ir uzticēts. bet vispār. man šodien iestājās besis, kad Ieva paziņoja, ka rīt dodas uz dekanātu izņemt dokumentus. Kad mēs šķīrāmies pie Nacionālā teātra, viņa atskatījās un sauca: "pasaki rīt pasniedzējai, ka es vairs nebūšu!" un man sažņaudzās sirds. Viņa bija kļuvusi par manu ne tikai labāko kursa biedreni, bet arī par manu krabīti. Zini kā- kad 2 savējie satiekas, tie 2 ķēmi, kuriem kopā ir jautri, tie 2 muļķi, kuri kuļās aiz zauru spīduma.. nu tie- cīnītāji. Un tagad mēs paliekam 3- izdzīvotājas. Un ja nu arī 23A grupu nu izdomā likvidēt? Bet Ieva esot tā izlēmusi, viņa vairs nespējot panest to smago mācību apjomu, viņa netiekot vairs galā ar to visu. Es viņu vispār kādreiz satikšu vēl? bāc! es negribu, lai mans čoms mani pamet ar tiem 2 šakāļiem! :D

	2009.10.12  21.25 šovakar man vairs nav spēka. cīnīties? izturēt? utt.? nu nezinu, esmu nogurusi no tā visa sviesta. vnk ļaušos šovakar. Protams, jūtos piesmieta. Aizvainota. Nenovērtēta un piekāsta. Bet ne dusmīga. Es tāpat tur neko nevaru vairs mainīt- kas izdarīts, izdarīts. Kas tiks vēl darīts, tiks darīts. Manī tāpat neviens neklausās un mana taisnība nekad nav taisnība. Mani brīdinājumi nekad nav ņemami par pilnu-utt. (tādi ir Tava attieksme). Ja vēlies- slīksti. Es drīzāk paskatīšos šovakar no malas un darīšu to, kas man radītu lielāku labsajūtu. Es ļaušos komplimentiem, ar kuriem mani apbārsta/-īs kāds cits. Vnk pārāk trūkst man pašcieņas ceļošo vārdu un atbalsta. Un šovakar varēšu pabaudīt arī maigumu un mieru. |Sovakar man neviens nepārmetīs neko un neapvainos, neaizvainos un neizsmies, nebļaus uz mani un neraustīs, nepavēlēs un neapsaukās. Šovakar neviens mani vairs nepiekrāps, jo krāpēja būšu es pati. šovakar es spēlēšu spēli- savu mīļāko spēli. Iesmaržošos ar savām mednieces smaržām, kuras man sniedz spēku un svaigu domāšanu. Un es medīšu. Sevi es medīšu. Spēlēšu un baudīšu to varu, kas man būs dota līdz ar šo spēli. Es būšu spēles vadītāja un noteikumu diktētāja. Un es gribētu, lai Tu man šovakar pat nepiezvani vairs. Es negribu dzirdēt Tavu balsi un domāt par Tevi. Es Tevi šovakar negribu. Un Tu šovakar esi netīrs un piesmieti izsmiets. Tu šovakar esi lēts. Šovakar.. čau, Tu esi viens! Čau, Tu pats to vēlējies un panāci. Šovakar es Tev nepiedošu. Bet aizmirsīšu. Šovakar Tavas pufīgās lūpas un saldās ausu ļipiņas nebūs vairs tik gardas. Tās ir rūgtas un negribētas. Un ne jau tāpēc, ka Tu būtu man vienaldzīgs. Tāpēc, ka Tu dari man sāpes. Ir tā, ka vnk ir jāieiet sevī, mazliet iekaustīt pašai sevi, lai atkal man būtu skaidrs- es nedrīkstu būt mīkstčaulīgā jaunkundze, kurai da jebkurš kāps uz galvas. Aizmirsti! Pamosties! atjēdzies! Saņemt sevi rokās un cietokšņoties. Zini.. es pazudinu sajūta,s jūtas un emocijas. Visai bieži ir nācies spēlēt dažādas lomas. Vienu dienu man bija tik grūti smaidīt, bet es smaidīju. Otru dienu man bija tik grūti saņemties, bet es saņēmos. Trešo dienu man bija tik sāpīgi skūpstīt Tevi pirms aiziešanas, bet es skūpstīju. Un ceturtajā dienā, es biju agresīva un dusmīga, jo tādai man vajadzēja būt, kaut gan es patiesībā biju mierīga. Un kad es skumstu, tad es skumstu. Un Tu vienmēr redzi manas patiesās sajūtas? Tā Tu vismaz apgalvo. Un Tev vienmēr ir taisnība par to. Tikai tev nav īpaši plaša vārdu krājuma, lai Tu piemeklētu pareizos vārdus, kas raksturotu manu sajūtu par attiecīgām lietām. Tev eksistē tikai- dusmīga, neapmierināta, pārlaimīga, kaitinoša, kašķīga, puksīga, priecīga.. un ~ tas arī būtu viss. Tev vajadzētu ko iesākt lietas labā, jo arī aprakstīt savas sajūtas Tu neproti, bet Tev vajag to darīt. Tu taču jūtu, cik Tev paliek labi, kad Tu izkliedz uz mani savas sakrājušās negācijas. Un iedomājies, cik labi Tev kļūtu, ja spētu tās aprakstīt precīzāk! Un ja nu Tu sāktu lasīt grāmatas? Cīneis ar savu slinkumu! kļūsti mērķtiecīgs! Beidzot saproti, ko Tu vēlies! Un ko tev vajag! Laipni lūgts manā karaļvalstī! Tu sen jau šeit esi, bet kāpēc nenāc iekšā? Man vajag Tavu maigumu un sentimentalitāti, man vajag romantiku un apzīmētājvārdus, paskaidrojumus un stāstus.. man vajag sapņus un mērķus.. un visu ko- kopīgu. Un mēneša beigās man būs jauns tatoo. *Lai neaizmirstu vairs. Un lai aizmirstu savas muļķības. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks. Es esmu mainījusies, visi ir mainījušies, viss ir mainījies. Ir atlicis tikai pēdējais-sunim pārkāpts, palikusi vēl tikai aste. Un man traucē atmiņas par tevi. visu gaišu, mana mīļā, nosalusī, trīcošā, pārgurusī miesa. Satiksimies rīt, kkad ap pusdien's laiku! ;)

	2009.10.11  00.00 tikko skatījos Ingusa bildes draugiem.lv, viņam jauna galerija. Ir cilvēks, kurš ar gadiem tā arī nemainās. Pamanīdama, ka viņa ir 26- nesapratu šo savādo nesakritību. Viņam taču dz.diena ir vienā dienā ar Annu-20.12. un arī vecums līdz šim bija sakritis. Savādi, ka viņš kkā apmānījis dabu un kļuvis par gadu vecāks nekā Anna. Un viņam jau ir kāda~ milionā draudzene nomainījusies. Bet kura gan viņu var tik ilgi paciest, šo narcistu?! Un vispār-viņš ir tik ļoti Dace Baldišēvica, ka es vnk labāk pieveru acis un pārslēdzu kanālu savā monitorā. šodien kāda černā diena. Atkal bija tāda reiboņa un roku trīce, kkā vēmies nāca un griezās pasaulīte. Pēc laika, kad bijām mazliet pasēdējušas Dominā, man kkā parādījās sajēga. Pēc tam atkal kkur aizplūda. Cik labi, ka šīs nolādētās dienas ir skaitītas. un es tā padomāju.. 45 gadījumā jau nav par daudz? Mēs taču varam vēl kko mainīt un iejaukties tajā, vai ne? apstādināt dabisko viļņa slīdēšanas ritmu un atjēgties, ka mums nemaz to nevajag, vai ne? Zini, vispār man gribētos, lai Bebsis pasaka, ka nē, ka ir jārada cita izeja, izvēle! Man tomēr tajā kkas nepatika- nav īstais laiks un darbarīgs. Un punkts. Un tas viss tik černīgi nogurdina, jopcik! Un par projektu, runājot. .mums ir jāsāk kko darīt. Un kur paliek tas viss, ko es apēdu?! Jej bogu- nu es tak visu laiku ēdu tos mēslus visus, bet paliek resnas tik ciskas un puncis aug! "čau! es gribu mājās!" -kliedz mana miesa, gars un bezspēcība, sievišķība un pārgurums, neizpratne, bailes.. Es. es neko ensaprotu un pat necenšos saprast, es pat nespēju padusmoties vai apvainoties, nolaist rokas vai pacelt kājas. Tikai ļaut karstajam kakao malkam noslīdēt pa barības vadu. Tas vismaz mani vēl silda. un es pat šajā mirklī nespēju izjust greizsirdību. Kā man trūkst? zini, šajā brīdī ir tā, ka man trūkst tik ļoti pārāk daudz, lai es varētu apgalvot, ka trūkst viss, visa. Un tas tajā pašā mirklī nozīmē, ka man netrūkst nekā un ka man ir vienalga. gluži tāpat kā mani tik bieži pārņem miesīga labsajūta. Tu esi izbaudījis tagad kkad- kā bērnībā, kad bija tās labsajūta,s ka Tev nekas nerīvē, nespiež, kad Tev nav par karstu vai par aukstu, kad Tev ir tik labi, lai gan patiesībā parasti nav tik labi, utt. Un tā sajūta ir tik kolosāla. Es biju aizmirsusi kā ir- justies labi. Un tajos mirkļos man vēl vairāk ir pilnīga imunitāte pret negācijām. Un Tu vari šaut pret mani savus morālos audzējus, bet mana bufersistēma būs spēcīgāka savas vienaldzības dēļ. Pirms Tavi anafilaktiskie šoka stresori sasniegs manas ganglijas- kairinātāji zaudē spēju ietekmēt un prevalēt pār manām organiskajām patoloģijām. Tāpēc iepūt man un atmet savus pūliņus mani sapūdēt! bāc, tā tas bebsis tās brilles vēl aizvien nav salīmējis. Nē, bebsis jau neklausa manam piedāvājumam, ka nopirktu, nu kaut uzdāvinātu dz.dienā, ja ne savādāk- jaunas brilles vai lēcas. nē, viņš jau labāk staigās ar ieplīsušām un no skrāpētām, bez deguna mīkstumiem palikušās brilles, kuras arī ir Bebsim sen jau par vāju.. nē, bebsis jau mani nepaklausīs! Un man tik un tā patīk bebša jaunais zilais džemperis. un zini ko? Man priekš sevis ir žēl nopirkt pat padusu zīmuli, kurš sen jau ir beidzies! :D un vienu dien man zvanīja darbā telefons un noritēja raita runa. Man patika un patīk vēl aizvien. Tā ir mūsu dzīvesskola. Zini, ja es nebūtu bijusi ciemos, tad es nezinu vai būtu spējusi izmainīties, lai viss pamainītos uz labu. Man bija vajadzīgs šis morālais atbalsts un prāta sakārtošana. Un, protams, ka nekas vairs nebūs tā kā bija agrāk vai kādreiz varēja būt. Reizēm mums ir nepieciešams kāds, kurš atver mums acis un paskaidro, ko redz viņš- neitrālais. Un tas lai paliek pie manis, ko viņš man nozīmē. Viņš nozīmē man vienlaicīgi daudz, cik tajā pašā mirklī tukšu vietu. Tas nozīmē- augstākā mēra cieņu, pret cilvēku, kurš manā dzīvē spēlējis tikai vienu lomu (un šoreiz tā ir izpalīdzīgā balsta un pleca loma. Mēs reizēm ,arī tie paši stabilākie, mēdzam krist no tā bluķa, kas spēj izlikties stabilāks par stabilu. Un tad mums jāizvēlas un jāsaprot, kurš, kad un kāpēc īstajā brīdī mums jāpieņem kā pagaidu mugurkauls. Kad paša mugurkauls kā pērlīšu virkne ir sabiris zem apvāršņa, pārklājot sirds iedomu pasaulīti krāsainām asaru lāsēm, kuras izdodas tik prasmīgi noslēpt. Viņš palīdzēja salasīt manas krellītes.) Un starp mums nekas nav bijis. Viņš bija mans labākais draugs un uzticamākais draugs. Mums nekā vairāk pat nespētu būt. Viņš reizēm man piezvana un pasaka, ka viņam manis trūkst. Bet es nezinu vai būtu godīgi melot, ka man viņa netrūkst. Bet ne jau kā Tu to tagad saprati. Man viņa pietrūkst kā pērlīšu lasītāja. Jo reizēm mans mugurkauls atkal mēdz iešķiebties. Zini, es laikam esmu tam tikusi pāri. Un, man lieikas, ka tas ir tikai piedodami un saprotami. Un viņš saka, ka esot ļoti priecīgs par to, ka nu man iet labi. Un zini, es tam pat ticu, jo viņš ir labs cilvēks un patiešām labs draugs. Bet viņš nav ikdienas draugs. Un viņš vairākas reizes man teicis, ka esmu viņam labākā draudzene. Es zinu viņa noslēpumus, bet viņš pāris manus. Tas, iespējams, tāpēc, ka esmu meitene no Silmačiem un viņš to zina. Es taču jutu, ka viņš tam kkā noticēja tomēr. nu jā, un mums ar bebsi viss izdodas un mums vēl ir daudz laika. Mēs jau nekur nesteidzamies un turamies! Ja vien kāds būtu mīļāks, maigāks, pieskarošāks, saprotošāks, ieinteresētāks, utt. - bet tas vēl ilgi, ilgi būs jāgaida, jo bebsis ir noguris. Es jau nē- nekad un nevienam! Vai ne? Bet nu- man jābūt spēcīgai un izturīgai, lokanai un atsperīgai. Pagaidām es vēl tevi balstu, trakais. Nesatraucies! Bet reizēm Tu tomēr atļaujies par daudz.. ir īpaši, ja viss sākas ar: "zajebaļi jau.." kas liecina, ka turpmākās ~ 2 h nebūs iespējams neklausīties riebeklībās un zaimos, agresijās un roku pacelšanās.. bet no rītiem vienmēr izskatās, ka neatceries, ko iepriekšējā vakarā esi atļāvies sarunāt. Un es izturos tāpat, neskatoties uz to, ka no rītiem vēl ilgi prātā atkārtojas Tevis izteiktie vārdi, apvainojumi, riebeklības un rupjības. Tev patīk mani aizvainot un pazemot. Tev patīk izgāzt dusmas pār mani un sajusties varenākam, kad Tu man pavēli un fiziski iespaido, kad piedraudi man sist un bļaujot nospļaudi manu seju. Un trakākais ir tas, ka tajos brīžos es kļūstu tik mierīga. Un kad Tu tik histēriski bļauj (kas vispār ir ļoti labi, jo Tu neesi vēl izrādījis savas emocijas un dusmas nekad tā- arī progress ;) ), tad manī iestājas kkāds pārpārēm pilnīgs mires un es pat nespēju sadirdēt savus sirdspukstus. Un vēl- es nejūtu Tevi un man ieslēdzas milzīga mūra sajūta ap sevi, liekot gribēt tikai vienu- lai Tu izlādējeisun vāries, kamēr Tev paliek vieglāk- kā jau vienmēr.. kad esi iztukšojis savu agresijas un dusmu lādi. Un visbiežāk, es tad lielāko daļu no tevis teiktā esmu iemācījusies vairs nesadzirdēt. Savādāk sirsniņa sāpētu vēl vairāk. Un reizēm Tu parādi arī to, ka tomēr Tu neesi tik ļoti mainījies, kā mēģini man parādīt. Bet tomēr- Tu esi malacis un man ir prieks, ka esi mainījeis un esi dzīvs. Ka Tev ir tomēr dzīva arī spēja mācīties un attīstīties savu emociju un sajūtu izrādīšanā. Tu, protams, esi vēl amatieris tajā un tāpč Tu vēl neproti to kontrolēt, taču.. es gaidu vēl jo vairāk Tevi nākotnē, kā gaidīju tevi pagātnē. Un tāpēc esmu ar Tevi tagadnē. Un vispār, es mīlu Tevi. Un es eju gulēt, jo man rīt uz darbu un man ir smags pārgurums. Beidz dusmoties un no mierinies! Parādi man labāk krāniņu! Un sabučo mani! arlabunakti.

	2009.10.08  22.31 zini, man ir forši mati. un zini, es esmu nogurusi no nekā. Vnk no da mega faking milzīgā-nekā, kas ir starp mums. tā jau laikam mēdz notikt, kad pārdeg kāda stīga. un vispar, es kkā cenšos par to riebīgo visu nedomāt. Bet reizēm ir tā, ka pēkšņi atceros. Un tajos mirkļos man gribas apturēt tramvaju un nebrakt pie viņa, bet doties prom, pamest un pazust. Jo jūtos piesmieta, pievilta, salauzta. Bet es turpinu sēdēt un braukt, noklusēt un lieku sev atkal aizmirst. Lieku sev priecāties par dzīvi un sejā uzšķilt saulainu smaidu, uzklāt masku, ka mana pasaule ir skaista un laimīga. Jā, tajos mirkļos tā tāda tik tiešām ir. Un kāpēc es braucu tālāk? Tāpēc, ka es zinu, cik briesmīgi ir, ja man viņa vairs nav. Šodiena man patika. man negribas jaunu rītdienu vairs šobrīd. es gribu izvemties un sarauties, aizmigt un čučēt ilgi, ilgi, ilgi savā kūniņā..

	2009.10.07  23.32 *** iespējams, ka 4.dienas sākušas palikt par manām mīļākajām nedēļas dienām. kāpēc? jo: 1.-rīts iesākas ar kafiju; 2.-turpinājumā treniņš, skrējiens pa Arkādijas parku un pēc tam aerobika, stiepšanās un joga; 3.-foršā nagu meistare; 4.-tikšanās un runas par nākotnes plāniem ar dažiem labiem speciālistiem; 5.-frizieris; 6.-lieliska pamīlēšanās; 7.-mazliet pamācīšanās; 8.-salds miedziņš. un šodiena nemaz neizvērtās tik ļaunā, kā ~ 2 nedēļas bija gaidīta + par spīti tam, ka pat 3.diena!!! -iegādājos vīram patīkamu džemper-jaku, ko solīju jau ~ nedēļu, kā arī nepamatots pirkums, bet tajā mirklī likās akūta vajadzība/nepieciešamība- āfrikāņu pasaku grāmata (ļoti bieza, oranža ar ziloni virsū). Nezinu īsti kāpēc, bet ceļā uz Anniņmuižu, kura kādu dienu būs atkal mana, es vnk staroju-par to, ka man ir burvīga grāmata un ka tas ir viens no maniem mīļākajiem pirkumiem! Es, protams, nezinu vai ir pareizi jau tik agri iegādāties pasaku grāmatas, taču mīļotais saka, ka varēs nu pastāvēt plauktā. Es viņam atzinos, ka pēc nopirkšanas, atjēdzos, ka viņš pukosies par izšķērdību, tāpēc iedomājos, ka grāmata, kura pirkta tikai tāpēc, ka sirds lūgusi un teikusi, ka vnk tas ir jādara- ka to var motivēt kā dāvanu. .. taču man ir žēl viņu dot tālāk, godigi saku!! Bet tad jau redzēs. Un šodien es noliku patoloģiskajā fizioloģijā 1.dienas testu par nāvi. Reāli-tā bija haļava, jo man vienmēr ir tā sajūta-ak diess, cik viegli jautājumi! :D es nemaz nebiju mācījusies, bet nolēmu pamēģināt. Iepriekšējā reizē man no 10 punktiem bija visi 0!! :D laikam esmu smagi progresejusi, ja neatkārtojot, negatavojoties utt. varēju šodien nopelnīt godalkotos 7 punktus! vēl man ir jāizstrādā projekts/radošais darbs par galvas smadzenēm/nerviem. Nezinu īsti ar ko lai sāk. Man zīmēt? Taisīt shēmas? nu ko? kas profesoru spētu ietekmēt uz manis palaišanu nākamajā līmenī? :D Bet vispār- man patīk profesors. Tāds foršiņš un asprātīgs-tas tāpēc, ka tik gudrs un inteliģents. un šodien man forši noveicās infekciju kontroles pārbaudes darbā! :D kā arī šodien bija tāda smagi-pa sapņiem, mākoņiem un laimes prieku vakarvakara jauno plānu apjēgas dēļ. Es tik tiešām gribu, vēlos un ceru uz to, ka man izdosies. Es jau, protams, nezinu vai mans bosiņš vispār to vēlas, jo viņš smagi minstinās. Un braucot šorīt uz skolu, lasīju par alerģiju un tā.. un tad atkal tās domas.. es karoč, lasīju, bet neko neatcerējos, jo domāju par savu uzticību mājām. Un vienmēr, kad es tuvojos Kurzemei, es jūtu arvien lielāku miera un labsajūtas pārņemšanu. Kad atgriežos Talsos, es vienmēr jūtu un automātiski nodomāju: "es esmu mājās!" un es smaidu. Un agrāk, senāk es atvadoties vienmēr nomurmināju, veltot pēdējos ksanējošos skatienus pār visu iespējamo tur, : "es atgriezīšos!" un zini.. es vienmēr ilgojos pēc mājām. Un manas mājas ir tur. Un lai cik smieklīgi tas arī neliktos, bet man pietiek ar to, ko viņi man var sniegt. Un es gribu īstu ģimeni un vīru, kurš ir mans mugurkauls. Vīru, kurš dzīvotu ar mani tur un trakotu ar mani kopā, utt. ~ "līdz nāve mūs šķirs kopā.. Mārtiņš un Elīna Juraki" :D (esmu pārgurusi šobrīd, tāpēc nespēju visai sakarīgi vairs neko savienot) vispār.. es kkā jūtos tomēr viena. Cenšos un tā, bet mani atgrūž, neapskauj, nebučo, nemīlē, utt. aij, pohuj, tas laikam ar laiku tikai! Mums jau tas ir daudz. zini, es laiku tomēr ļauju izmantot, lai Tu, krāniņ, nostātos uz savām peciņām un paņemtu mani savā spēcīgajā padusē. Tu, man vīrietis/vecis/ bosiņš! arlabunakti (lieki piebilst, ka Tu jau guli, kaut gan pirms pāris sekundēm man vēl burkšķēji kko, ka Tu jau nēēēēguli, ka tev tik acis jāatpūtina, ka Tu taču māāāācies, utt. Un ko es Tev teicu?! :p )

	2009.10.02  20.16 pēdējā laikā laikam esam mazliet pakrituši uz picām- es taisu mīklu pati un kopā arī pārējo sagatavojam, utt. Ir forši, tiešām. Lai arī pārējās lietas mēģina to izpostīt-mēs tomēr stāvam tam pāri un mūs tas tā arī neskar. :) utt.

	2009.10.01  21.17 iesākumā es mazliet satraucos, bet pēc tam es sāku nožēlot. Tagad? tagad es priecājos, ka vismaz kkā un kkas. Iesākumam būs labi! :) gandrīz ideāli. Un tagad es sāku pamazām kļūt laimīga. 4.dien matu un nagu remonts- beidzot! es, iespējams, būšu blondāka.- esmu mazliet sailgojusies tomēr. Vai arī nē! top sarakts. šodiena vispār izvērtās gara un pilnīgi neplānota, sagriežot kājām gaisā puspasauli!!! Bet forši, interesanti, smieklīgi!

	2009.09.30  19.42 šodien mani aizkustināja un atstāja uz pauzes patoloģiskās fizioloģijas pasniedzēja teiktais: "tā tās lietas nenotiek! Sieviete vnk ir aizmirsusi kā ir-justies labi!" Un cik bieži es dzeru pretsāpju zāles?! Tikai tad, kad ir ļoti traki.. un arī ne vienmēr. šodien visi spiež uz optimistiem. rīts, godīgi sakot, tomēr izvērtās ritīgi foršs. Viens sapnītis piepildīts- ēdām brokastis "pie Artūra". pagaidām viss ir čiki, rīt es tiekos ofisā ar sievieti, kura man pastāstīs vairāk, par 2. darbu. Domāju, ka tuvākajā laikā man tomēr ies visai jautri. It īpaši 3.dienās. Un ja ņemam vērā to, ka 3.dienas tā jau ir manas "laimīgās" dienas, tad varam arī nojaust, ka šajās dienās ir saliktas viskatastrofālākās lekcijas + no 8:00-18:00. Nu PALDIES. Gribētu paspiest roku tam idiotam, kurš histēriski lūdzies Circenim par "infekciju kontroles" izvēli mūsu šī semestra mācību plānā (zem tās slēpjas padziļināta mikrobioloģija-man pietika taču jau ar pagājušo gadu!). par spīti visam, es saglabāju pašcieņu un kkā cīnos. Un jūtu, ka drīz arī zināšu, ka viss nokārtojas un ir forši! :) Mums izdodas! :p Un man par to ir prieks!

	2009.09.29  23.36 kāpēc notiek tādas kā "nejaušas" sakritības, kuru rezultātā man nepārtraukti neveicas? man tas sāk pieriebties. Darbā es, pēkšņi, neprotu runāt krieviski. Iespaidīgi sagriežu pirkstu ar piena paku. Mājasdarba sagatavošana, taču nespēja pie tā tikt. lietusgāze. CV samirkšana lietu. Mikriņa pēkšņa riepas pārspāgšana. un neskaitāmas citas lietas. + visam tam pa virsu neizturamas galvassāpes, caur kurām es ar mocībām spēju noturēties no atkrišanas, sabrukšanas. ir tā, ka ir ļoti grūti visu paspēt, tāpēc nākas upurēt visai daudz. Un šovakar es upurēju skolu, jo zinu, ka kādam sāp sirds vairāk nekā ierasts. Mēs feini pašiverējām pa virtuvi un man tik ļoti patīk, kad viņš smaida, smejas un ķircinās. Mēs izspiedām arī ābolu sulu 3L burkā. Man liekas, viņš šovakar atkal iemācījās ko jaunu. Kā man patīk būt ar viņu kopā, tik īsus un saspringtus mirkļus, bet tomēr.. mēs vismaz cīnamies. Un ir vērts cīnīties kaut to reto, bet kolosālo mirkļu dēļ. Labāka par viņu man nav. Un es arī cīnīšos ar sevi par to, lai nebūtu tik sāpīgi un aizvainojoši. Mierinot sevi ar domu, ka man ir jāpiedod, jo tā tas vnk ir jādara. ........................................... kad spiedām sulu, es paskatījos uz lielās istabas pusi. Tur stāvēja mamma, skatījās uz mums-uz mūsu grozīgajiem, kustīgajiem dupšiem un komandas darbu- un viņa smaidīja, kaut kā tā mierpilni staroja. Kad viņa ieraudzīja, ka es skatos, viņa panāca tuvāl virtuvei un censdamās izlikties īpaši neieintresēta, (ļoti labā garstāvoklī)minēja kko par sulasspiedi. grozīdamās, bet šķielēdama uz mums, smaidīdama, noplivināja savu rītakleitu un aizslīdēja uz savu guļamistabu. Un tieši to picas daļu, kuru viņa apsaukāja: "pff.. es nu noteikti to neēdīšu!" pēc piedāvājuma izvēles.. izvēlējās tieši ananāsu picas šķēli! ........................................... es nu līdīšu gultā. Rīt atkal agrais rīts ar supergaro dienu. Bet nespēju sagaidīt 4.dienas rīta treniņu! :) jauku Tev dienu, rītu, nakti! *Tu pats izvēlies būt laimīgs! ;) -un iepūt mums. Tu nespēsi neko sabojāt! Viss jau ir noticis, kam bijis jānotiek! tak što- raslabsja beidzot!

	2009.09.27  21.46 nē, es tikai tagad pamazām atgūstu sajētu pēc eiforijas. klausos dziesmu, nevarēju saprast, kāpēc man viņa patīk.. tad sapratu-man patīk tāda mūzika. Biju aizmirsusi. Teciņiem čāpojot ārā no "tā laika" es atgūstu sevi un savas saprašanas, savas vēlmes un vērtības. Vērtības, protams, pamainās ar pieredzes līdzdalību utt., bet tomēr- es atminos sākotnējo motivāciju sava ceļa turpināšanai. Man tā pietrūka, lai dodos tālāk. Tāda sajūta, it kā es atdzīvotos. Bet nākas arī apzināties, ka līdz ar visu to nāk tā vienpatības sajūta un apziņa. Man vajag to otru, to otru, kurš ievilka mani tajā zaļajā eiforijā. Muļķi mēs bijām. Man periodiski paliek slikti. Nespēju cīnīties ar savu ēstgribu. Bieži gribas raudāt-tā pēkņi un pavisam .. lai samīļo un tas būtu patiesi. Man negribas neko. Varbūt man vajag iemīlēties no jauna? bet tā- pa īstam un no visas organiskās konsistences? nu tā.. kā es mīlu jau 1,5 gadu? bet tagad vajadzētu atkal reanimēt to otru? kkāds histēriski pārmierīgais, taču juceklis manī. Ja es spētu izteikt to mākslā, kolāžās.. parādīt/attēlot filmā, reklāmā, fotografijā- Tu mani saprastu, iespējams. Es vnk vientulības un zaudējuma tukšuma sajūtas dēļ kkā redzu visas tās lietas. Viņi man smaida un cenšas savaldināt, mēģina atstāt iespaidu.. bet es kā akmens seja skatos cauri neskaitāmiem stikliem, atspulgiem, gaismiņu spēlēm.. līdz viņu sejām, un man ir vienalga, jo es zinu, ka tas ir tik mirklīgi. Un es satiku Vdju. Viņš izskatījās tik labi. Viņš gribēja parunāties, bet es pieklājīgi smaidīdama, pēc "čau" izbrīnītā izteikšanas, vnk devos tālāk. Mēs neesam jau tik ilgi tikušies, it kā jau būtu daudz ko pārruāt, par ko izsmieties un atcerēties, par Kirillu pasmieties un apvaicāties, utt. .. bet , redzi, tā vairs nav mana dzīve, tā principā ir 2003.g. un 2006. g. vasaras un nekas vairāk. Mani tas aizkustina pagātnē, šodien man ir patīkami, bet vienalga. Un tā ir arī ar RĀ un visiem citiem pokemoniem. Man vnk ir vienalga, patīkami, reizēm atceros-pasmaidu, pasmejos, vai vēl ko, bet ne jau tāpēc, ka man gribētos atgriezties pagātnē- noteikti nē. Man tas principā ir vienaldzīgi. Es vairāk uztraucos par to, ka es varētu būt stāvoklī, nevis par to, ka esmu pieļāvusi pagātnē kļūdas. Un es mācos piedot un saprast, lai arī cik ļoti man sāpētu. Mēs tomēr esam ģimene. Un citu nevienu mums abiem nav. Mēs esam tā sēkliņa, no kuras izaugs koks-ciltskoks. Un tā ir vienīgā apziņa un ticība, zināšana, kas mani silda. jo biežāk sāp krusti. Mums viss izdodas. Mums viss ir labi. Un tas viss tikai tāpēc, ka patiesībā tik ļoti pietrūkst. Un man vajag tikai Tevi!

	2009.09.27  20.19 esmu tik ļoti greizsirdīga. kkā sāp tā sirsniņa. Un es tā vnk nespēju padoties atkaļ pretī. Man vajag, lai samīļo un saka mīļu, lai dara mīļu un lai pierāda, ka ir tā, kā saka un plāno. pa ceļam uz centru- visu ceļu smaidīju, klausījos mūziku, biju priecīga. Bet atpakaļceļā es biju bēdīga, vientuļa, skumja. Kāds piedzēries onkulis dziedāja man mīlas dziesmas. Es uz visskaļāko klausījos radio. Pagriezusi galvu uz otru pusi, centos stipri, stipri neklausīties, ko onkulis dzied. Es biju tik vientuļa. Un mans vīrs atkal nebija līdzās. Kā jau vienmēr. un vīra smaidu un patiesos smieklus, dzirkstošās acis varu skatīt tādas tikai darbā, kad viņš ir ar kolēģēm. Skumji, ka man viņš izgāž tikai savu niknumu, naidu, neapmieirnātību, sakrājušos-izkliedz tā, ka izspiežās vēnas uz kakla un apraso augšlūpa, acis paliek sārtas..man tik sasodīti pietrūkst veselā saprāta savā vīrā. Un cieņa. tas ir tā, it kā es mīlētu kādu, kurš vienmēr man ir pagriezis muguru un es pat nezinu kāds viņš izskatās no priekšpuses. Man jātēlo smaids un uzspilēta laime? man jālēkā un jāaptekelē apgrieztais smaidiņs? man jāizdabā un jāpiekrīt ikvienam aizliegumam.. bet vīrs pat neieklausās nevienā manā nepatikā. Un man patoloģiski organiski riebjas un gribas uzvemt! Un es vairs pat neesmu pārliecināta par to, ko un cik stipri jūtu.

	2009.09.22  19.01 man Tevi ir žēl, bet arī- ne ļoti, taču tomēr! Un par to, ka Tu esi smieklīgs paša vainas dēļ, cilvēk nožēlojamo! Un vēl smieklīgāk, ka Tu ar savu resno pakaļu pa priekšu, lepnidodies ar degunu stumdīt mākoņus! Un ļauj man Tev jautāt- par ko?! Kāds ir pamatojums Tavai mākoņu stumdīšanai? kāda ir Tava lieliskā īpašība, kuras dēļ tas būtu saprotams? Tu taču paliec aizvien nožēlojamāks un nožēlojamāks! Pirms kāda laika es Tevi vēl mēdzu aizstāvēt cilvēku runās, bet nu arī es smejos līdzi un saprotu, par ko ir runa. Aprobežotība iedzimst! Un labi, ka ir arī izņēmumi! Un man ir pohuj ,ka Tu steigšus skriesi atkal jaunākās intrigas izklāstīt pārējiem sūdu maisiem! :D No Tevis jau tikai to vien var sagaidīt! Nekā jauna! Ej un beidzot attīsties! Izkakā to savu bērna sūdu! Tev vairs nav 16! bet nu.. tādi jau jūs esat tie.. -kājslauķi! tas nav ieņemamais amats, tas ir cilvēku apzīmētājvārds.

	2009.09.22  17.54 Cilvēki meklē viens otru. Atrod. Ir laimīgi. Bet arī pazaudē viens otru. Kā dzīvē.

	2009.09.20  23.15 psc

	2009.09.20  21.39 dirsā darbs un materiāls! lūdzu atpisies! i mana cūka-i mana druva, jopcik! tikai kkā sanāk visu laiku pašai savā priekšā izvairīties.. mēģinot līdz pēdējam uzvesties tā, it kā-ne mana cūka, ne mana druva!

	2009.09.17  11.12 *** Satiku Jāni- tik ļoti sakautrējos. Nezinu kāpēc, bet viņa klātbūtnē nejūtos īpaši drosmīga! :D abi mazie trusēni trako ik pa laikam. Bet tas nebūs uz ilgu, jo tuvākajā laikā meitenīte tiks aizvesta. es Lindas mudināta uzmeklēju to "garadarbu", kurš vairs nav pieejams datorā, bet gan taustāmā veidā palikušas pāris lapas. Un vienīgais, ko izlasīju un kas mani šokēja (jo neko tādu neatceros, bet tas ir kopēts no manas vecās dienasgrāmatas): "..es biju pie viņas. Tās acis mani no sākuma dabiedēja. Tad sapratu, ka viņa man neko nenodarīs, kā tikai palīdzēs. Viņa saņēma manu roku, klusi ausī iečukstēja: "Tu esi neatkarīga sieviete, tāpēc pilnībā atbalsti viņa tieksmi pēc panākumiem. Par savu atbalstu Tu pretī saņemsi kaisli.. brīnumainas sajūtas, atmiņas un neviltotu mīlestību.. nekopējamu mīlasstāstu." Un tad viņa pazuda. Man apstājās laiks. Te pēkšņi manā sirdī kkas sakustējās, kkas nesaprotams. Man apstājās laiks. Man apstājās laiks. Visi skrēja. Visi steidzās, bet es tur stāvēju. Es jutu, ka man tur ir jāpaliek. Un te pēkšņi es ieraudzīju viņu. Un man iezvanījās telefons. Tas bija viņš. Mēs stāvējām viens otram pretī, katrs savā ielas pusē, runājām, smaidījām, saskatījāmies.. un tad es sapratu.. sapratu, ka sāku viņā iemīlēties. -es viņam nepastāstīju par veco kundzi, kas mani sabiedēja tai Dieva pamestajā tunelī no stacijas uz vecpilsētu.." /nu cik šizīgi vēl tas varētu būt?? :D un ieraksts ir viens no pēdējiem. es kaut kā aizdomājos un man čota slikti sametās :D

	2009.09.15  20.43 tik spēcīgs emociju saasinājums, ka.. no vienas puses es varētu teju vai sperties gaisā no dusmām un aizvainojuma sajūtas, no spļāviena dvēselē un nenovērtētās sajūtas dēļ.. no otras puses- es taču tāpat to visu saprotu un man apr to nāk smiekli (vēl aizvien nožēlojami tas viss- ir lietas, kas tā arī nemainās!).. un no trešās puses-es gribu zināt visu sīkumos un zināt atbildes, jo man gribas zināt-kāpēc tas tā? bet no ceturtās puses, man ir pilnīga un kategoriska nevēlēšanās vairs būt tajā visā iekšā, jo ir tik labi būt no tās sūdu kaudzes ārā. un no pēdējās puses- es tāpat zinu, ka tur neatgriezīšos! ....................................................... mums ir mazs, mazs, maziņš trusītis. .tikai mēnesi vecs un pavisam maziņš- Miķeļa bērniņš! Apmēram plaukstas lieluma zaķulītis! :) tētis nopierka būri un tam ir visādas uzpariktes- būris ir tik milzīgs pēc skata, kad mazulītis ir tajā! :D tētis uznesa maisus ar granulām un barību, Alberts, ieraudzījis tēti-paņēma vagu. ......................................................... es nevaru pamācīties: Anna + Aija, mamma+ Kārlis un Inese.. iedomājies, ko tas nozīmē!! jau tik ilgi sapņoju par kādu vietu, kur būtu miers. Esmu tik ļoti hnogurusi no tās trauksmes sajūtas. ............................. un es ar Ievu esmu kkā sadraudzējusies dikti. ............... es gribu just mīlestību un tādā garā.

	2009.09.14  23.18 periods tas laikam tā periodiski- man slikta dūša un velk uz vēmienu. Šo parādību mēdz vilkt paralēlēs ar nervu sistēmu, kurai tādā gadījumā ir kkādas problēmas. Šajā gadījumā, es domāju, ka mums pat nav lieki jāpiedomā- jā, man pilnīgi noteikti ir nervu čakars bijis, ir un būs. Tā ka- kas tad cits atliek kā tik tikt tam kkā pāri un samieirnāties ar to. Un visiem tiem viļņiem. +vēl tā stulbā saaukstēšanās. (bet tagad man māte vismaz ļauj upeņu krājumus patukšot-ha!!) un ir tā-kamēr es nepaņemu grāmatu rokās un nelasu, es gribu visu savu uzmanību veltīt savam lāčukam. Un vispār.. nogurstu daudz ātrāk, kad esmu viena un nesamīļota, nesabučota. man rīt ir tikai viena lekcija+ ~ 1h pēc tās jāvelta mikroskopiem un zīmēšanai, bet 17:00 man ir tikšanās ar Jāni. Paredzu ļoti lielu mulsumu un tā, jo tik kruti un vareni mēs esam tikai tīmekļos :D ok, es atgriežos pie zaurēšanas! Jauku rītdienu! :)

	2009.09.13  13.07 poņal?? kasbijis.bijis.lv

	2009.09.10  00.03 citēju sevi par Kristiānu :D viņš ir atradis sevi un "viņiem " ir jautri -arī tas ir skaisti un apsveicami! Daudzi visu dzīvi nodzīvo, sevi nesastapdami!

	2009.09.08  17.29 kafija kafija kafija nogurums, nogurums, nogurums.. es ceļos, veļos, pierakstu lekcijas, mēģinu ko saprast, sāk pazust spēki un tad iedzeru kafiju, 2. daļa dienas atkal ir ar iespēju tapt produktīva. šajā maratona sākumā es daudz ātrāk ogurstu-tas laikam tāpēc, ka baterijas beidzās. Mazliet uzlādēju, bet ļoti minemāli (izdzīvo[šanai pāris stundām pietiks), bet tas arī ir viss.. "Le papier extra-blanc le plus fiable pour tout type d'imprimantes et de copieurs" - tā es jūtos, kā tualetes papīrs. vajag savu./ ..