zoo krāc

kāda gadijumā nezin kur var dabūt kāzu kleitu? nē nē. es netaisos precēties. man fotosesijai vajag.. vai kaut kur var izīrēt, vai varbūt kāda var savējo aizlienēt? vai varbūt kāda var palīdzēt uzmuķīt no vairākām detaļām.. :D tādā gadijumā man noderētu vismaz balta korsete !?

hokejs mani neinteresē, bet citiem mājniekiem gan. nekad nesapratīšu, tāda nejēdzība. bariņš vīrišķu uz slidām, nokārušies ar plastmasas bruņām, koka nūju rokās, dzenā pa laukumu plakanu bumbu.. O_x pfff.. nu labi. tas tik un tā nemaina faktu, ka neesmu varējusi pagulēt, un diez vai tagad aiziešu gulēt, jo raugi, pulkstens jau piecpadsmit pāri pieciem. smuks skaitlis. ārā jau gaismiņa aust. šodien cerams būs silta saulīte, un kāds atbrauks ciemos, lai tupētu ar mani uz balkona, un sauļotu kājas. ha. lasu šekspīru un dzeru kafiju. jau... nezinu kuru. kādu miljono. bet nesūdzos, ir labi. derētu uzņemt kādu drusciņu vitamīnu. es zinu. dzērvenes. bet pirms tam jāuztaisa salātiņi. hohoho. kādēļ ziemassvētki nav vasarā ?

pusnakts kafija jau gandrīz pieveikta.. jāizbauda miers un klusums, jo lielie hokejfani tagad guļ. lai jau pēc 1,5h varētu sākt neļaut man mierīgi dzīvot.. tv.. pavisam klusu.. uz 1 uzgriests. rāda "6 pēdas zem zemes".. mmm patīk šitais. ^_^ gribās kko jauku, jaunu, saulainu. un aukstu alu.
varbūt kādam rīt pa dienu nav ko darīt. uzņemšu rajonā viesi, labprāt !! šodien tiku apdalīta.. netiku pie 2 čipsupakām un o,5 cēsu aliņa. omīte nodomāja, ka nebūšu mājās.. jo gāju ārā uzpīpēt.. ehh.. nu labi.. vismaz kartupeļu plāksnītes ar bekona garšu. bet tās jau sen apriju. ^___^

PS: šodien uztaisiju baigo BEIBĪģīmja bildi! >.

zajebal.. gribēju pieteikties minimaratonam, a nu jau 9 lati jāmaksā.. sūds ar visu maratonu... tad jau labāk aizbraucu pie jūriņas aliņu padzert.. :D

šodien sataisiju bildes ar barbiju kurai nebija galva, tādēļ tās vietā pielīmēju milzīgu OlympicCasino metamo kauliņu. izskatās kruti. domājams kko tādā stilā varētu vēl kaut kad uztaisīt .. (tagad īvl smaids un stulba ķiķināšana)

pēctam aizvaļiju pie kaimiņsētas draudziņiem, un lalala.. skatijāmies hokeju.. diezgan garlaicīga padarīšana, bet nu neko. šodien vismaz bija silts un jauks laiks.
nekādas gudrās domas man galvā nav. vispār liekas ka nekādu domu galvā nav. ir tikai siermaizes vēderā un prasās pēc dzērvenēm vai šokolādes. pofig.
drīz gaidāma luīzītes pirmā īstā dzimšanasdienas jubileja ^_^ būs forši!
miš vēl ar vien man sūta smskas kuras nevaru izlasīt jo rāda, ka kkāda kļūda esot. O_x
rītā būšot lietus.. :(
tikko pamaniju ka man smuks lietotājnummurs - 21112

laiks un telpas. tā nu aiz neko darīt sāku rakāties pa vikipēdiju, un uzdūros rakstiem par dimensijām, manu uzmanību piesaistija tieši četras no tām, laika un telpas(pagātne, tagadne, nākotne) dimensijas. laiku man netīk atzīt, bet apkārt notiekošā dēļ nevar nepamanīt šo minūšu, dienu un gadsimtu mužekli, cenšos izlīst nepieskaroties laika stīgām, un nenožņaudzoties laika tīmeklī, tomēr vienīgais ko varu, ir pieņemt murgainos izgudrojumus par laika esamību un nepieciešamību. pietiek jau ar to, ka mētājos pa telpu dimensijām. nē, man nav laika mašīna, fiziski es esmu tepat, kautkur, nenosakāmajā ŠEIT, jo es taču nezinu kas ir tagad un kur ir robeža starp bija, ir un būs. kaut kur viņa ir bet nospraust to vien ulīniju es nevaru. emocionāli vēl nevaru atrast to īsto punktu, kur ir tagad. nesen jau par to tiku rakstijusi. bet šīs domas un nepiederības sajūta esamībai vēl ar vien mani nepamet. matriksa sajūta. reālistiskuma zaudēšana, un iedomu, fantāziju cunami nāk pār visu kas apkārt. visam zūd vērtība, vai varbūt tāda nekad nav bijusi. an nav ne jausmas, un kā jau vienā no iepriekšējiem rakstiem teicu, jo vairāk par to domāju, un cenšos saprast, jo mazāk saprotu par ko domāju un ko cenšos saprast. varbūt vajag dzīvot kā aitai, un pieņemt standarta skaidrojumus, dzīvot pēc sabiedrības standartiem izveidotā modeļa? varbūt ir kaut kāda formula? vai tabula, kur teikts kas un kā, un tomēr, ja arī ir, tad kādēļ lai to pieņemtu par vienu vienīgo un patiesi svēto patiesību? nezinu. nesen sāku domāt par to cik ļoti viss ir izdomāts un neīsts, ka sāku spriest par to vai mēs, kā cilvēki, staigājošas elpojošas būtnes esam īstas, un ja jā tad cik īstas, un kādēļ ar savu prātu un domām esam devuši visam tādu formu un krāsu, siltumu un asumu? varbūt tas viss ir tikai laika gaitā iekodēts mūsu prātos, paaudzi no paaudzes, un piedzimstot mēs apjaušam pasauli tādu kā pirms miljardiem paaudžuir izdomājuši pirmie prāti. nu nejau par izgudrošanu es runāju bet vispār. piemēram koki, putni un akmeņi, dzīvnieki. viss. kādēļ dzeltens ir dzeltens un zaļš ir zaļš. kādēļ tieši tā un ne citādāk. murgi. visu mūžu mēs dzīvojam melos, un zem rozā brillēm, un tā arī neviens nekad par patiesību neko nezinās. u ntie kas visu redz, iespējams paīstam, tos mēs izstumjam no sabiedrības un saucam par trakajiem, piepotējam viņu vēnas ar medicīniskajām narkotikām un padaram viņus par zombijiem, bet patiesībā visa "normālā" sabiedrība ir zombēta un slima !!

atvēru acis, izstaipijos, sapratu ka vēl aiz vien pamatīgi sāp kājas, bet nu jau vairs ne tik ļoti kā vakar. aizgāju uz vannasistabu, nomazgājos, izpucēju zobus, pasmaidiju sev spogulī, un teicu - labrīt! atpakaļ uz istabu, ietinos lielajā, pelēkajā, siltajā mājas džemperī, un paņēmu no plaukta grāmatu, iekārtojos lielajā ērtajā, tumšzilajā klubkrēslā uz lasīšanu. G.Baškirovas grāmata "vienatnē ar sevi"... paceļu acis pret logu. apmācies, pelēks un nepatīkams. atveru grāmatas brūnstrīpainivioleto vāku. lasu. G.Baškirova "vienatnē ar sevi", lapas apakšā stāv rakstīts -izdevniecība "liesma" rīga 1977, veca gan.. nākamā lapa. 15 Ba 805... nu labi.. nekad neesu ierubijusi ko tie cipariņi nozīmē.. tālāk kaut kas krieviski, bet slinkums koncentrēties. pārskrienu pāri. tālāk:
Ko mēs zinām par sevi, par savas psihes noslēpumiem? Vai mēs realizējam līdz galam tās iespējas, ko mums piešķīrusi daba?
Vai mēs varam iemācīties prognozēt savu uzvedību bēdās un priekos? Bat katastrofā, avārijā, visbeidzot, gluži vienkārši eksāmenā? Kas mums zināms par to, kā gadsimtu gaitā veidojusies personība? Par to, kas ir stress un kā to pēta psihologi?
Šī grāmata stāsta par jauno padomju psihologu meklējumiem un cerībām, veiksmēm un šaubām, par cilvēkzinātnes pagātni un nākoti... nākotni? nu to gan es varēšu salīdzināt(mazi smiekliņi). tālāk atkal kaut kāda nevajadzīga informācija. pāršķiru nākamo lapu, ievelku elpu, un tūliņ sākšu, no vāka līdz vākam. tomēr tālāk par autores priekšvārdu netiku... tas bija šāds -"Interesanti , kāda gan kļūtu cilvēka psiholoģija, ja no debesīm pazustu zvaigznes"... prāts atslēdzās no grāmatas. viss. neko šodien vairs nevaru palasīt. pārāk daudz domu galvā, jo ja nebūtu zvaigznes, es nezinētu kam ticēt, kam stāstīt savus priekus un bēdas, es neredzētu naktī ceļu. būtu iespriestota nekurienē. nu labi. iespējams ka tad būtu kas cits kam ticēt un pēc kā tiekties. bet nē. es zvaigznes neparko nevienam neatdotu. tas ir viss kas man ir. bez nevērtīgajām mantām un lietām, kas piepilda ikdienu, un krāj uz sevis putekļus. zvaigznes ir kas vairāk par vienkāršiem debess spīdekļiem. tās ir cerības, sapņi, smaidi, un dzirdīga auss!

hmm... jā.. kajas vēl ar vien atsaka pildīt savas funkcijas, nu neko.. jāpatup mājās pie pc un palielinātiem pikseļiem. :D par tetralandi un visu pārējo, tikko iztukšoju pamatīgu kefīra krūzi, un tadgad sāk prasīties pēc tējas un rabarbermaizītēm ko šodien sacepu. ^_^

1. Tu vari vakara gaitā dabūt vairāk nekā vienu ALU un no rīta nejust sirdsapziņas pārmetumus.
2. ALUM ir vienalga vai pēc tam, kad esi to izbaudījis, tu aizmiedz.
3. ALUM ir laba pēcgarša.
4. Tu vienmēr zini, ka būsi pats pirmais un pēdējais, kas atkorķējis savu ALU.
5. Pēc ALUS izbaudīšanas tev nav nekādu citu saistību, kā pudeles izmešanas.
6. Kad tu ALUM saki, ka mīli viņu, tu to no sirds arī domā.
7. ALUS pilnībā saprot tavu vēlmi viņam noņemt „aukšiņu”.
8. ALUM nav mātes.
9. ALUS tev neseko vēl nedēļu pēc tam, kad esi to izdzēris.
10. ALUS atrisina problēmas, sieviete tās rada.
11. ALUS neapvainojas, ja tu pārnāc mājās un paņem vēl vienu ALU.
12. ALUS ir gatavs paklausīgi pārvietoties tava auto bagāžniekā.
13. ALUS nerunā.
14. Ir viegli pateikt labu komplimentu labam ALUM.
15. ALUS neprasa priekšspēli, lai ļautos tev.
16. Tev nekad nav jājūtas neērti par ALU, ko esi paņēmis uz ballīti.
17. ALUS vienmēr ir mikls.
18. Lieli un apjomīgi ALI tev šķiet simpātiski.
19. Ejot uz bāru tu vienmēr zini, ka dabūsi ALU.
20. ALUS neuzskata, ka futbols ir stulbs.
21. Tev nav problēmu, kad vēlies padalīt ALU ar saviem čomiem.
22. ALUS neprasa vienlīdzību.
23. ALUS atstātos nospiedumus uz krekla var izmazgāt ar parasto veļas pulveri.
24. ALUS vienmēr klausās un nekad nerunā tev pretim.
25. ALUS ir lēts un par to nekaunās.

VERGI!!! INTERNETA UN DATORSPĒĻU VERGI !! JĀ! ... tieši tā.. un es nenoliedzu ka esmu viena no tiem interneta nodolbītajiem cilvēkiem, kas labprātāk reizēm izvēlas palikt mājās un caurām dienām naktīm klikšķināties un bezmērķīgi rakņāties pa internetu, nekā iziet ārā pastaigāties, kaut kur aizbraukt, kaut ko darīt. reiuzēm man paliek bail pašai no sevis un savas intewrnetatkarības. ja kāds kaut kur aicina iziet ārā, man vajag PATIEŠĀM LABU iemeslu lai es ietu ārā.. :D labi.. sēžot pie neta, kko rakstot, sarakstoties ar cilvēkiem, un lasot dažnedažādu informāciju, it kā prāts tik ļoti nedegradējas kā tiem, kas dienām un naktīm sēž pie onlainspēlēm, un neko citu nezin kā kačāt skillus un spēlēt, spēlēt, spēlēt. tas gan ir pavisam skumji.. ĀRPRĀTS !! IZGLĀB JEL PASAULI NO GEIMERIEM UN INTERNETA MANIAKIEM !! ... slimiķu draugi, lūdzu, palīdziet saviem draugiem, un neļaujiet viņiem tupēt mājās pie datora!! izglabsim pasauli visi kopā !! neatstumiet cilvēkus, esiet draudzīgi.. jo lielākoties geimeri ir tādas nelaimīgas dvāselītes, kam nav draugu reālajā dzīvē un AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA... sasper mani jods.. atslēdziet man internetu kāds!!! :D draugi man ir, tomēr esmu slinka lai pieceltu savu pakaļu no krēsla un ietu ārā :D

Olny 55% of plepoe can.
(kas tagad jau noteikti sen ir veca informācija)

I cdnuolt blveiee taht I cluod aulaclty uesdnatnrd
waht I was rdanieg. The phaonmneal pweor of the
hmuan mnid, aoccdrnig to a rscheearch at Cmabrigde
Uinervtisy, it dseno't mtaetr in waht oerdr the
ltteres in a wrod are, the olny iproamtnt tihng is
taht the frsit and lsat ltteer be in the rghit
pclae. The rset can be a taotl mses and you can
sitll raed it whotuit a pboerlm. Tihs is bcuseae
the huamn mnid deos not raed ervey lteter by
istlef, but the wrod as a wlohe. Azanmig huh? yaeh
and I awlyas tghuhot slpeling was ipmorantt!

pat nezinu kādiem vārdiem lai aprasta to sajūtu, kas visu dienu mani tirda, un neliek man mieru. tāda.. hmm. staigāju pa māju. jau gadu no gada, vienas un tās pašas sienas un lietas. citas mazliet jaunākas, citas pavisam vecas. ikreiz kad piegāju pie virtuves loga, mani pārņēma citādāka sajūta. vienu reizi tā bija tāda, it kā es būtu ceļojusi emociju laikā. tāda kā esmu, tikai laikā pirms 10 gadiem. aizvēru acis, un atcerējos plāno pankūku smaržu, veci rōzā sienas, spoguļus un dārzeņu bildītes pie sienas, pieliekamo skapi ar zaptēm, zaļo skatu pa virtuves logu.. smaids. atveru acis. oranži pelēka māja. mazliet sabojā sajūtu, bet tik un tā iztēlotā atmiņu ilūzija vēl kaut kur sajūtama. nav redzama, bet sajūtama. kaut kur sirsniņā. nākamreiz sajūtas citādas. gandrīz vai kā vajadzētu justies ikdienā. tikai. nē. mazliet citādi. pārāk ļoti ļoti. noraidoši purinot galvu uztaisu kafiju un dodos uz citu istabu. izmisums. iekšējais bērns sāk raudāt un plosīt iekšas. kāpēc!? tāpēc ka pārāk ļoti. pārāk kā pasakā. un tieši tādēļ, ka kā pasakā, nevis paīstam. pēc mirkļa, svešums. tu zini savas sienas, savas lietas. viss savs, un reizē tik svešs un neparasts. tā arī neesmu atradusi īsto sajūtu. brīšiem šķiet ka es ceļoju pa laikiem. un nu jau vairs nevaru iekrist atpakaļ realitātē. iztēloti, pārspīlēti, vai neticami. toties tāda vārda kā reāli neeksistē. vispār ja tā padomā par visa un visuma eksistenci. nekas nav īsts. viss ir izdomāts. labais un ļaunais neeksistē. iedomāta forma, smarža, garša, siltums, krāsa. viss. un nu jau galvassāpes. kas reāli nevarētu būt īstas, jo viss taču ir izdomāts. var izdomāt ka sāpju nav, un viņas nebūs. to kāds izdomāja nosaukt par domu spēku, vai pašieetekmi, vai vienalga kā citādi. un es nonāku līdz domām par to, kādēļ kāds ir atzīts par pirmo. pirmo atklājēju, izdomātāju, varuni, ģēniju. noteikti kāds to jau bija izdomājis, tikai viņš bija gudrāks, un to visiem neizstāstija, kā pārējie, slavaskārie. ķertie!? varbūt. tomēr gudrāk būtu bijis noklusēt. nebūtu tik daudz posta. kaut gan. nevienam jau nekā nevar pārmest. mēs visi esam tikai cilvēki, un tas ir cilvēka dabā. agri vai vēlu visiem visu pastāstīt. izlielīties. jā. re kā. ko nu par to. runa bija par nepiederības sajūtu. nē. drīzāk par sajūtas nepiederību laikam, vai laika nepiederību sajūtām. atšķirības nav. atšķirās tikai puse, no kuras uz to raugās, un kas raugās. neprotu izteikties, kad tik daudz domu jaucas pa galvu. kādas gan domas. pat simtdaļu no visām neizdodas notvert, kur nu vēl vārdos ielikt. apbrīnojami. apbrīnojams ir cilvēka prāts un izjūtas. apbrīnojams ir it viss ko redzu apkārt.. šausmas.. ha.. jūtos ielenkta. jo vairāk domāju, jo vairāk atbilžu variantu, jo rodas aiz vien vairāk jautājumu, jo mazāk saprotu..

... kopš dzīvoju godīgi esmu pieņēmusies svarā diezgan.. mans vēders un ciskas paliek ļumīgas... xD

vajag sportu!
....nē.. man slinkums... xD

pfffffff..... ir sajūta, ka jābūt jau vakram, BET NĒĒ !!! :D zajebal.. man labāk patīk kad es guļu līdz vieniem dienā .. :D nav spēka, slinkums.. turpināšu pampt pie PC un TV :D

vakar bija forši.. izvazājāmies pa gc mūzikas veikalu, izaurojāmies ar ģitāru pie galvenās ieejas un tad uz ab dambi. yess! piknikō bija sācies, un ģitārsoma pilna ar aliņu.. lēkājām, staipijāmies, smējāmies un tad jau bijām iereibuši un sākām dziedāt.. bijām daudzi un alus arī bija daudz.. un nu jā.. :D tad pēkšņi jau bija tumsa, un mēs devāmies uz lemonu, izdzērām vēl pa aliņam un tad uz pelmeņiem ēst, es nospēru 0,3 alus glāzi, bet nācās nest atpakaļ.. :D un jā.. jautri.. :D tad devāmies pie blondā izrubīties, un bija karsti gulēt. ik pa brīdim dzēru sulu, jo normās tuksneša kuģis sajutos .. :D ha. pamodos agri, un izejot ārā beidzot sapratu ka ir iestājies baigais sammertaimz.. un nu jā.. kruti viss kruti.. čill :) dzīve ir vienkārša.. vajag tikai mācēt viņu vienkārši izdzīvot .. ^_^

uhh... vakardiena bija skarba :D :) sāksim ar laimas pulksteņa randiņu, un 3 foršiem bābiešiem - Unu, Eviju, Elzu! Yess! CATCORE var sākties. vispirms devāmies uz krastmalas maksimu iegādāties salātiņus, limonādi, pīpes, desertiņu, uzgraužamos, un protams piknika trauku komplektu. tad ar nelielu līkumu caur lemona WC devāmies uz tramvaja pieturu un braucām uz arkādijas parku. lielumlielā staigāšana, un pareizās vietas meklēšana, jo tas tomēr bij mūsu īpašais pikniks. beigu beigās uzkāpām kalniņā un piemetāmies uz zemās betonmaliņas. sakrāvām salātus un čipsus uz šķīvjiem, salējām aistī glāzītēs. paēdām un paspēlējām sipu, izsmējāmies kā nākas, un izdejojāmies pie dziesmiņām no mobilā telefona. sabildējāmies ar mobilo, un sanāca ļoti krutas krāsas. bet tad man iekoda pirmais ods.. 1:0 oda labā! haha. devāmies uz vecrīgu. una un elza devās pa mājām, bet mēs ar eviju vēl kādu brīdi pakvernējām pie gc, tad es nositu odu 1:1 :D , un tad nolēmām aizbūdīties līdz lemonam. zelta pivcītis man, un improvizācijgardais sarkanais kokteilis. pasēžam. kko zvanamies, kko gribās darīt.. pļāpājam. visi kkur pazuduši, un vispār diezgan tukša vecrīga likās.. hmm.. aizejam apciemot nadīnu darbā, un pēctam uz transportu, pavadiju eviju, eju un gaidu savu mikriņu. jau gandrīz kāpju iekšā, un viktors atbild uz sen nosūtīto sms. esot viņš malibu un aicina pievienoties. sacīts darīts.. kko sēžam barā visi rēcam utt.. pēctam puse atkrita, un mēs devāmies uz orindžu.. normāli iekapāt pa pivcītim.. :) pieklīda jānītis un mocija mani. tad aizklīda. visi kko rēcam un pļāpājam. beigās paliekam trijatā ar viktoru un viņa draugu, dodamies uz frančiem. 10 ābolu pīrāgi un 3 draudziņi ar āķi lūpā. :D pēctam vēl 2 litri alus man tika, un tad jau bija 5 no rīta un franči vērās ciet. es tāda.. normāla.. :D zvana endija un saka lai dodos pie aivja. viņa tur tupot, un visi guļot.. nu davai.. pametu viktoru, un aizgāju uz valdemārielu. uzkāpju aukšā, pļāpājam pīpējam, iedzeram šampi, un nu jau man galīgi plīsiens nāk virsū.. tad pamostos, un pulkstens kādi pusastoņi.. papīpēju, un dodos atkal gulēt. pulkstens jau pāri 11 un es nolemju ka jādodas mājās. atbraucu, pahakeroju pie kompīša, izdzēru kafiju, apēdu biezpiensieriņu, vafeļkūkas gabalu, 2 desmaizes un aizgāju izrubīties..

..traks sapnis. es visu laiku tusēju kkur pa vecrīgu ar kaut kādiem matainajiem, un tad es ieraudzijugrāmatu uz kuras vāka bija mana bilde O_x ielavijos istabā, paņēmu grāmatu, gribēju nobildēt, u ntad pēkšņi pamaniju, ka atkarībā no kura skatu pinkta skatās, vai pat ja nedaudz pakustina grāmatu attēli mainās, un to bija NENORMĀLI DAUDZ. centos nobildēt, nesanāca. bet es turpināju censties. bet nesanāca precīzi tā kā gribēju. kkas jau bija. tad stulba prikola dēļ sanāca tā, ka man acī(ne nu acābolā bet tieši virs acābola) iedūrās adata. sajutu asas, urbjošas sāpes, sajutu kā adata atduras pret kaut ko, nodomāju ka nu ir pizģec. ātri izvilku adatu un nevienam neko neteicu. aizgāju uz toleti. nevarēju aci atvērt. pēc brītiņa tomēr izdevās. un es pamaniju mazu sarkanu punktiņu. lēnām parādijās pampums. acu asaru kanālos sajutu nepatīkamu siltumu. pa kaut kādiem kanāliem kas savienu acis, degunu un kaklu, sajutu kā notek siltas acinis. izcili pretīga sajūta. tā nu es tur sprauslādamās labu laiku pavadiju vannasistabā. kāds ienāca, un jautāja kā jūtos, vai viss labi. es atbildēju ka jā. viss esot labi, tikai nedaudz aizrijos ar ūdeni. acs sāka palēnām pamt un acābols palika aizvien sarkanāks. uzliku vates kompresīti ar kko. nezinu. uzliku saulesbrilles un ik pabrīdim raudādama asiņainas asaras devos uz kaut kādu sētu. nemitīgi aizrijoties ar asinīm kas tek lejā pa rīkli(kaklā iekšā protams). tā bija kaut kāda rituālu sēta. bruģēts laukums, pavidu liela koka statuja - gandrīz vai jēzus, tikai cilvēks uz ceļiem nometies, rokas iesietas virvēs, grieztas brūces viscaur uz rokām, skrāpējumi uz sejas un vēdera, iededzinātas rētas uz muguras un kājām. briesmīgi. liela drūma sēta. un tur vienā stūrī minī virvītes(priekš cilvēka izmēra normālas). kādam nebija paveicies, jo nu tur tā iesiets virvēs tika mocīts kaut kāds puišelis. viņš raudāja tik skaļi, ka man pilnīgi sirsniņā iedūrās sāpe, tomēr es nekā nevarēju padarīt. tā tam bija jānotiek. devos tālāk uz kādu iestādi. alus, uzkodas, pretsāpju zāles, normāli puikas. tad pēkšņi ievaļī kaut kādas stulbas čiksas. es aizgāju prom. gribēju pastaigāties. stāvu uz krustojuma. acs kompresīte jau gaužām sarkana. pāri ielai kaut kāds puika. forš puika. viņš paejot man garām, iespieda man rokā bumbiņu, tādu kāda gultņos ir, un teica, ka vēlāk piekāps uz to krogu. nu labi. sarijos pretsāpju līdzekķļus, ar kuriem piebāzu pilnu somu. nonāku mājās, satieku omīti. mēs iekāpjam tramvajā, apsēdos, vēlāk konstatēju ka tai kabatā kur ieliku bumbiņu bia arī telefons un nu displejā bija milzīgs caurums. iebraucu ar roku kabatā, izvelku kapeikas, paskatos, ieberu atpakaļ kabatā - omīt, iedod lūdzu 40 saņus. nez kādēļ viņa uz mani tik ļoti dusmojās, bet pavisam noteikti lika noprast ka viņa mani ienīst, un dusmīgi atcirta - NĒ! nedošu! iekāpa kontrole. omīte savu kartiņu novicina tantei gar degungalu un tagad tā kontroliertante lien pie manis. es saku ka man nav ne biļete, ne nauda, un šī man sāk kosīt virsū par to ka divi lati jāmaksā. es viņia, lai raksta protokolu. bet šī neatkāpjas, ka man jāmaksā gan 2 lati gan protokols būšot. tad es uztaisiju skandālu pa visu tramvaju, ka tā vecene mani grib apžmaukt, un sabāzt naudu kabatā. nu jā. tā tas kādu laiku turpinājās līdz es beidzot izkāpu, neko nemaksājot, un protokolu nedabūdama. tad es atkal devos uz to krogu, atkal krustojums, sarkanā gaisma, es ielieku roku kabatā un izvelku mobilo, pamanu sapisto displeju, sadusmojos, jo galva arī tik nenorm';ali sāpēja, dēļ acs, ar kuru es gandrīz nemaz vairs neredzēju, paņēmu izšķaidiju telefonu pret zemi, un tur atkal bija tas puika, viņš šoreiz ejot garām patieca ka es nemaz neesot ik forša kā viņam likās. es raudādama savas asiņainās asaras noņēmu kompresi, un stresodama skrēju uz krogu. jo viss bija slikti, telefons nav, pusakla acs, un tad vēl kaut kāds puika kko dirš. krogs. tur bija daudz lielu suņu. daži rēja un bija dusmīgi. es atkal palēcos, un pacēlos gaisā.. kādus 3metrus virs zemes. es nevarēju nolaisties zemē, es atkal planēju, bet man šī ne 100% kontrolējamā sajūta nepatika. suns zem manis sāka riet. tas, kas pie pašām kroga durvīm. suņi tur bija jo tā bija sētas ieeja. es nezinu kādēļ man bija jāiet pa to. bet tas nav svarīgi. kad nu es beidzot nolaidos zemē, suns nemitējās riet. viņš sāka pārvērsties ne ta par mežonīgu cilvēku, ne ta par suni. kaut kāds hibrīds. tad man apnika cīnīties ar suni, un es vienkārši piegāju viņam klāt un teicu - nu kod, kod, apēd mani ja jau tik dikti gribi, un tā laikam bija pareizā attieksme, jo viņš momentā mitējās, un ielaida mani iekšā. kāds no kroga mani uzslavēja, par pareizu attieksmi. sēžu pie galda. un domāju, ko lai dara. vajag lai paiet 24h kopš dzēru alu, lai varu iet uz slimnīcu ar savu aci. sēžu un dzeru apelsīnu sulu. ļoti garšīgu. izjutu garšu. pēkšņi nenokā krogā iebrāzās džeki atmijnieku formās, ar lukturīšiem rokās un viens tūdaļ paķer mani pie rokas un pavelk malā. viņa seju neredzēju. viņš mani raustīdams un niknu skatienu paķēra lukturīti, norāva no vienas acs man saulesbrilles un iespīdināja veselajā acīs ggaismu, nikni un uzbrūkoši jautādams - KO TU LIETO! es jutos mazliet aizskarta. teicu ka neko, esmu apēdusi tikai pamatīgu čupu pretsāpju līdzekļu. viņš aprāvās. un jautāja, kas man somā. es parādu ka tā ir pilna ar pretsāpju līdzekļiem. atkal sāk tecēt asiņaina asara, un es atsāku sprauslāt. reids turpinās. bet visiem citiem. tikai ne man. biaj sajūta ka visi pārējie cilvēki ir aiz biezas stikla sienas. abi apsēžamies pie galda. viņš jautā priekš kam man tie vajadzīgi.. tad es noņemu saulesbrilles, un parādu savu aci.. paskatos uz vi;nu un izstāstu visu, kas un kā. vecis ielika roku kabatā un izvilka manu sasisto telefonu un atdeva man to. novilka masku, un tas bija tas pats, kas deva man gultņa bumbiņu, un kurš teica ka neesmu forša. tagad viņš atvainojās un es devos prom. atkal tāda bronzas krāsas iela. un viss mitrs. kā tiko nolijis lietus. dedzinoša sajūta acī. satiku visādus cilvēkus kas mani aizvilka uz kaut kādu citu iestādi, kur bija pretīgi. tad parādijās kaut kādas maukas kas spēlēja kārtis uz izģērbšanos. es savācu savu segu un spilvenu. aizgāju uz mežu. gulēt. pamodos un neko neredzēju. es biju akla. pavisam akla. atkal siltās asaras mūžīgajā tumsā. un es pamodos paīstam. asaras arī bija īstas.