zoo krāc

ak dievs.. tik pretīgi raudulīgs noskaņojums. bet paliek viegli. zin`, to laikam sauc par akmeņa novelšanu. es jūtu, ka bedzot būšu tikusi pāri visām vecajām lietām. uz nebēdu, plosu visvisādas papīrlapas, ar visvisādām 8kl sarakstītēm, visādus īmo zīmējumus, un īmo pierakstus.. jā.. tā toreiz biaj mana dzīve.. nāca atmiņā visvisādas neražas, un prieki, smiekli, sāpes, pārdzīvojumi. ha.. algrbras kobntroldarbi, kad murmule pildija gan savu gan truliķes variantu. vienmēr kad norakstijām mājasdarbus, jo neuzskatijām ka mums pašām kkas jādara - lai dara citi. tā laika vērtību skala, tā laika dzīves un pasaules uztvere.. stulbie prikoli - šašlāna teorēma, šmekata gaļa, sausiņi, čīzeri, sirmā keda, hate-y/repere14/truliķe, skeitere, caren, anarhija/murmule, bārmene, kā bija anetei, neatceros. un vēl tie stulbie apzīmējumi katrai. un vilkšanās ar skeitu pie alfas, nereālā iepōzēšana, un rozā krāsas baloniņš. ;D un mūžīgā diršanās ar kauķi un alsteriem, un vēl to sīko perdeli ločmeli ;D un kā mums likās, ka ulis ir nenormāli kruts autsaideris, jo viņš nekad negāja uz stundām, tikai sēdēja "klusuma stūrītī" (tb, pie ēdnīcas) ;D un kā mēs katru starpbrīdi tikāmies uz trepēm ;D un učenes mūstrenkāja, jo mēs tipa esot izpletušās pa visām trepēm. un kā mēs bastojām vizuālo mākslu, jo mums bija vistiņu& aliņa stunda, uz trepītēm pie arāja mājas.. ;D un kā mēs pret tiem dzelzs stabiem šāvām aliņus vaļā.. :D tā ka puse putās izlija :D un kā mēs bastojām skolu, no rīta 8:00 tiekoties, un dodoties uz teiku pie kunkuļa, lai līdz 18:00 sūktu divlitrīgos aliņus. ;D ahahahaaa... un kā mēs vienā dienā kunkuļa istabu pārvērtām par pritonu, aprakstot visas sienas, un tas prikols - :seksu uz galda: :D hahaha... un kā jūs gribējāt man sadot pa seju, dēļ mārtiņa ;D un kā kristiāna dusmojas uz mani par ronaldu :D un kā mēs pie saņas gājām. un tas suns kas visu drāza. un 7 dziesma. un skandatiņš, ar savu grebeni, mīlīgo smaidu un kroņa teicienu - KROKODĪLI !! ;D un kā mēs ar zigi toreiz aizgājām, kad agnesei un kristīnei biaj strelka ar kkādām vecenām. un ka'mēs bērnu pasaulē, tur augšējā stāvā pivcīti gājām dzert, un uz zaļo vari arī.. un kā mēs ar mīļoto sievieti, katru nakti uz balkona kafiju dzērām, klusējot zvaigznes vērojām, pa festiem braukājām, un toreiz kad appludinājām salaspilī tualetes :D un vainoja roli :D hahaha.. uyn toreiz ronalds ārpusē ar mani valsi dejoja :D un kā mēs pie austras uz grīdas stundām ilgi sēdējām, pīpējām un pļāpoājām. unkā toreiz austra uz mani apvainojās, un saģērbās kā maza skolniecīte, un uzvedās muļķīgi. :D un kā mēs ar māšeli uz foilmu franču valodā gājām. un kā ar popkornu mētājāmies. un tās alpīnisma orientēšanās sacensības, kur ar pīgozni kapājāmn :D un kā tu meklēji savas bikses pie bērziņa, un kā mēs cfā iepazināmies, un toreiz kā žurkas fočējāmies. kādi laiki, kādi laiki. un ziniet. es konstatēju, ka es biju tikai nožēlojama sīka dura, kas pati neko nerubija, un pat nesaprata pāris nozīmīgas lietas, kas bija turpat deguna galā. čerņa. un tagad jau sen kā neviena no tiem nav. ai. visu izmest miskastē, atkratīties no vecām lietām, kas godīgi sakot, vēl mēdza šad tad papurināt un nelaidās prom.. domās tas būs skaistāk - visu iekšā koka kastē, un norakt laukos pie lielā ozola. tur jā, pie mežiņa. nu labi... visu izmest es nespēju... vēl 2 dumjas atmiņkastes palika.. pilnas ar visādiem atkritumiem.. lietiņas piemiņai, tā teikt.


skaņa: korn visi vecie albumi....

ir pāris lietas kurām es nekad netikšu pāri...
"kundziņa" uzkundēšanās.. kurš neko nevar pats, kam viss jāpienes priekšā pakaļā, kurš nespēj uztaisīt ēst, trāpīt atkritumus miskastē, iznest miskasti, savāk tistabu, UN PAT NERUBĪ SALASĪT DRĒBES KURAS JĀMAZGĀ !! varētu padomāt ka viņš ir kaut kāds invalīds, bez rokām kājām... drīz būs viņa vietā arī CS jāspēlē un jātaisa pritons mājās.. tas saucās vīrietis!? bez 3mēnešiem 20 gadīgs vīrietis.. nē... uzvedās kā 7gadīgs puišelis... ok.. .es tagad arī neesmu labāka ... sūdzos kā tāda pirmklasniece... pohuj... pišat sūdu... god bless you all.....

WOUPS !!! there is no god, I ate him yesterday in breakfast.. xD

PS: šodien atkal 4h brauciens autobusā.. mīliet mani.. ^_^

pilnais nosaukums "Sickness Festival Day 3 VS WeirdAllergy Day2"
njāā.... pārsteidzošā kārtā ilgi nenāca miegs, JO sāku spēlēt inbox spēlītes, un kad gāju gulēt, iemestā tavegīla iedarbība jau bija beigusies, kā rezultātā es visu nakti kasijos, un nevarēju aizmigt. brālis atkal bija parūpējies par to, lai man liktos, ka istabā gaiss ir par aukstu. bet nu labi. apsēju lakatu ap rīkli un cītīgi centos iemigt. beidzot kaut kādā momentā parubijos. bet protams kas tev ilgi gulēt dos.. davčiks jau ceļās, un iet pa māju kā nelabais, durvis dauzīdams, kājas būkšķinādams, runādams, un protams ka jāieslēdz dators, kura rūkoņa vadoties pa grīdu, saskarās ar manu gultu, un dikti uzmācīgi un kaitinoši rūc manā ausī, un galva sāk pulsēt. atkal jāmokās.

manai omītei patīk Soulja Boy - Crank That :D tā smējos... bet man jau arī patīk tā dziesma.. ^_^ HAHAHA... šodien jau pamostoties sapratu, ka nebūs labi.. baigi kasās kakls... un vēl ar vien nav iegājis klepus nākamajā stadija... thats bad... laikam jāpaķer kāda papīrlapa un kkas jāuzšmucē.. eh... un ārā tik smuks laiks... bet es te tupu un slimoju ;(

foorši, biju jau aizmirsusi cik anāli un pretīgi ir slimot. kad ir temperatūra un velk uz emo.... katrs sīkums liekas kā pasaules gala cienīgs, un ne no šā ne tā brīžiem jāsāk raudāt.. aiaiaiai... patīk čīkstēt.. a ko... un tad vēl neviens nevar man uzmuķīt paēst.. pašai viss jādara.. zb. slimnieks skaitoties tikai tad ja dienu un nakti vāļājās pa gultu un sten... es vāļājos pa savu lielo. ērto krēslu, un arī kunkstu.. jo temperatūra atkal baigi normīga sakāpusi... un tas neskaitās.. nahrenizēt visus.. dusmojos.

rīt mazais pie manis brauks ar apelsīniem un marcipānu.. papinkšķēšu uz viņa pleca, ja jau neviens cits man nepievērš uzmanību ;D

un vienīgais festivāls uz kuru es šogad gribu tikt, man laikam nespīd. jo tā kā atkal kādu laiku nestrādāju, nav ne naudas ne sponsoru... vnk metāls. pišat sūdus.

šajās brīvdienās man bija SelfMadeBlome..
noticis ir VIS-KAUT-KAS, un ir bijušas daž-ne-dažādas pārdomas un domas, sarunas, smiekli, darbības, aktivitātes & so on. un esmu izlēmusi, ka jāatliek jauns laika atskaites punkts. jāmaina bišķi kaut kādi savi paradumi, jābeidz būt maitai :D jāpadomā, un jāpaanalizē pašai sevi, un tad viss jāraksta uz papīrlapas, un jāvelk ķekšus klāt, kad minētais tiks izpildīts vai sasniegts :D ok... tagad esmu normāli saslimusi... visu laiku šķaudu, kakls sāp, un pa degunu tek ārā ķīselis.. nais... jūtos kā dirsas caurums. :D
<- draudzenes! ^_^

katru reizi, kad saku, ka zinu ko vēlos, varu, un kas esmu - esmeloju pati sev :D man nav nejausmas ko es varu un ko gribu. un nekad laikam tā pa īstam neesmu zinājusi kas un kāpēc es vispār emu :D
zinu tikai to, ka nav iespējams izdzēst visādas vecās lieta, lai vai kā gribētos. nu nevis padarīt par nebijušām, bet vienkārši, lai netraucē, un nepiegružo manu prātu ar vecām domām un kaut kādiem jobaniem, sevis uzceltiem stereotipiem. lala.. pati īsti nesaprotu, vai man izdevās uzrakstīt to ko gribēju. BET kas ir pats galvenais. man tagad ir, tā ka patīk un viss mierīgi. tikai gribās izolēties no 90% cilvēku ko pazīstu. tikai tas nav tik vienkārši :D viņi tāpat lūr un okšķerē, kā vienmēr to ir darijuši. smerdeļi tādi :D man gan pohuj par viņiem :D jāsāk palikt rupjai un ļaunai. :D bveeeee..... es gribu lasīt ogas.

es uzzīmēju pirātieni.


mazas lietas kopā veido lielas. prieciņš tevī, un mieriņš manī. viss ir labi, kad apkārt ir citi cilvēki. bubu... ^_^

kur lai iet strādāt....
automātiski izslēdzot ēdināšanu un pārdevējus/pārdevējus konsultantus....

fuj. viss pasākums bija tik nenormāli uzspīlēts un mākslīgs. varbūt man vienkārši skauž.. ka arī es varēju tur sēdēt un saņemt uzslavas vārdus un klausīties manā virzienā raidītas saldsērīgas runas. baigais bullšits. pohuj. lielākā daļa izskatijās pēc cūkām - vnk neprot piemeklēt tērpu :D ha ! tas man lika justies labāk. tagad būs pats briesmīgākais, man būs jāklausās par katru no saviem bijušajiem klasesbiedriem, cik viņi gudri un talantīgi, un ko sasnieguši, kādās augstskolās iestāsies utt.. ik pa brīdim būs arī jāuzklausa piebildes, ka es arī varēju būt viena no viņiem. nuun. neesmu. punkts. vēl pretīgāk kā brāļa žetonvakarā.

nu jau atkal ir par ko pačīkstēt. man pietrūkst mani sapņi, tie vairs nav tādi kā agrāk. es labprātāk lauzu galvu par dīvaini pamācošajiem sapņiem nekā domāju par visādiem mērkaķiem kas neliek man mieru. un es pat neribu domāt par visām tām dumībām ko viņi runā un dara. O_x mugurlauzis arī iestājies. vēl trakāks kā toreiz puikas darbā. džīzas. liekas ka sapnis par pārtīinvalīdratiņiem, ar krāsainām lampiņām, oranžiem karodziņiem un tumbiņām, nāk ar vien tuvāk un tuvāk. tā. īsti neko negribās. tikai kkur gulēt. kājas gaisā, smieties līdz asarām.. nu kaut vai pašai ar sevi. daudz šokolādes. man priekšā stāv sasodīti satraucoša diena. jā. tā būs piektdiena. es tikai nezinu vai satikšu viņu tieši piektdien , vai kā. bet man jau liekas ka man būs viņš jāsagaida lidostā. jau tagad par to domājot spēks izzogas no kājām un kaut kāds krateklis iestājās. visvairāk man bail no vienaldzības. tad jau labāk man viņu dikti neieredzēt. tomēr jau divarpus gadi pagājuši. tas ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēku savstarpējās attiecības būtu pielīdzināmas nullei. pietam ņemot vērā mūsu aso vārdu apmaiņu šķiroties pagājšreiz. nja.. jau brīžiem kad viņš zvana, izliekos ka nedzirdu, vai ka esmu dikti aizņemta. es vienkārši zinu ka nav par ko runāt. tagad tās jau sen vairs nav tēva un meitas attiecības, kopš tās dienas, pirms kādiem 3 gadiem, kad viņš pateica, ka uz dzimteni vairs dzīvot nebrauks, jo viņam te nekā neesot. ne mājas, ne darba, ne ģimenes.. pēctam uzsverot vārdu - neviena.. toreiz tas smagi iedūrās sirdī.. katru reizi aizbraucot uz laukiem, kad omīte paceļ šo tēmu, man gribās raudāt. es taču viņu vēl aiz vien mīlu.. un katru reizi tas tik ļoti, ļoti sāp..

atvēru acis, izstaipijos, sapratu ka vēl aiz vien pamatīgi sāp kājas, bet nu jau vairs ne tik ļoti kā vakar. aizgāju uz vannasistabu, nomazgājos, izpucēju zobus, pasmaidiju sev spogulī, un teicu - labrīt! atpakaļ uz istabu, ietinos lielajā, pelēkajā, siltajā mājas džemperī, un paņēmu no plaukta grāmatu, iekārtojos lielajā ērtajā, tumšzilajā klubkrēslā uz lasīšanu. G.Baškirovas grāmata "vienatnē ar sevi"... paceļu acis pret logu. apmācies, pelēks un nepatīkams. atveru grāmatas brūnstrīpainivioleto vāku. lasu. G.Baškirova "vienatnē ar sevi", lapas apakšā stāv rakstīts -izdevniecība "liesma" rīga 1977, veca gan.. nākamā lapa. 15 Ba 805... nu labi.. nekad neesu ierubijusi ko tie cipariņi nozīmē.. tālāk kaut kas krieviski, bet slinkums koncentrēties. pārskrienu pāri. tālāk:
Ko mēs zinām par sevi, par savas psihes noslēpumiem? Vai mēs realizējam līdz galam tās iespējas, ko mums piešķīrusi daba?
Vai mēs varam iemācīties prognozēt savu uzvedību bēdās un priekos? Bat katastrofā, avārijā, visbeidzot, gluži vienkārši eksāmenā? Kas mums zināms par to, kā gadsimtu gaitā veidojusies personība? Par to, kas ir stress un kā to pēta psihologi?
Šī grāmata stāsta par jauno padomju psihologu meklējumiem un cerībām, veiksmēm un šaubām, par cilvēkzinātnes pagātni un nākoti... nākotni? nu to gan es varēšu salīdzināt(mazi smiekliņi). tālāk atkal kaut kāda nevajadzīga informācija. pāršķiru nākamo lapu, ievelku elpu, un tūliņ sākšu, no vāka līdz vākam. tomēr tālāk par autores priekšvārdu netiku... tas bija šāds -"Interesanti , kāda gan kļūtu cilvēka psiholoģija, ja no debesīm pazustu zvaigznes"... prāts atslēdzās no grāmatas. viss. neko šodien vairs nevaru palasīt. pārāk daudz domu galvā, jo ja nebūtu zvaigznes, es nezinētu kam ticēt, kam stāstīt savus priekus un bēdas, es neredzētu naktī ceļu. būtu iespriestota nekurienē. nu labi. iespējams ka tad būtu kas cits kam ticēt un pēc kā tiekties. bet nē. es zvaigznes neparko nevienam neatdotu. tas ir viss kas man ir. bez nevērtīgajām mantām un lietām, kas piepilda ikdienu, un krāj uz sevis putekļus. zvaigznes ir kas vairāk par vienkāršiem debess spīdekļiem. tās ir cerības, sapņi, smaidi, un dzirdīga auss!