zoo krāc

HĀHĀHĀ !!! xD

Mana kūniņa.
Mana pasaule.
Mana telpa.

Trulie cilvēki ar uzzīmētajiem smaidiem un perversi vienaldzīgajām sejām. Skrien, kā ieprogrammēti mehāniskie rūķi. Ka tik nepaklūp. Ja paklups, neviens tāpat necelsies. Mehāniķis nesteigsies, un varēs klumburēt kā nu pats prot. Netīrumi. Dubļaina zemes krevele. Kur ir smiltis un zāle!? Kur ir koki un puķes!? Viss aprakts zem asfalta biezās kārtas. Zemes krevele, zem kuras nekad nesadzīst. Ja norautu kreveli, paliktu rēta. Dziļa nejauka rēta. Betona pamati ierakti iekšās. Zemes iekšās svešķermeņi. Pret pašas gribu un vēlēšanos. Parazītiskais robots izsūc visu. Miesa un asinis vien tikai simboliski palikušas. Smadzeņu pastēte, apziņas klizma - tā sauc šo slimību un neārstējamo sērgu, kas pārņem vai visu pasauli.

Bet kūniņā ir labi. Viss paliek ārpus kūniņas sienām, tur tā visa nav. Tur ir fantāziju krāšņākās puķes ar zīda un cukurvates ziedlapiņām, un smaržu ko var ne tikai saost, bet arī sadzirdēt. Tā ir kā skaista melodija, kas liek smaidīt un acīm ciet dejot pa zaļo zālīti. Kūniņā sēžot iespējams ir pilnīgi viss. Vajag tikai aizvērt acis un sajust sienu, kas nelaiž iekšā pelēko ikdienas realitāti, kuru starpcitu arī var pārvērst krāsainu, un saskatot krāsaino kūniņas pasauli. Kūniņa ir kā rehabilitācijas centrs veselajam saprātam, un ļauj zemapziņai izārstēt apziņu.

Kūniņas miers.
Smaids.

Tags: bilde, muldēšana, murgi, māra

neko... papriekšu iesildijos (ar džiniņiem) andrejsalā, pēctam uz 16.korpusu, sadzēros, tad sadirsos ar kkādiem puikām, man nezinot viens no viņiem tika piesist, tad es ieraudziju kāviņš asiņains guļ zemē, sāku stresot, nevarēju sazvanīt ātros, tad atbrauca menti.. blablabla, mani aizvilka prom, jo es tipa traucēju ar to ka mani uztrauc vai cilvēks vispār dzīvos.. :D lalala... tad es biju dusmīga, gāju viena pati ārdīties un dancot, tad spējēju sišanas spēli uz tāda verķa kas tur bija.. iemet 60 saņus un sit 2 reizes ar kulaku pa tādu mazu boksa maisiņu... man uzvilka līdz 225, visiem puikām bija 400-500 :D ammmm... tad man pienāca klāt apsargs un pasniedza man mobilo telefonu, sakot ka man esot izkritis, protams reaģēju ātri, paņēmu telefonu pateicu paldies un jess.. man ir jauns telefons .. :D pietam diezgan normāls :D :) ammmmmm... jā.. tad mēs devāmies mājās, es biju BAIGI pielējusies, un mēs ar draudzeni gājām kķetēt ar statoila pārdevēju, šodien mums ar viņu ir sarunāts randiņš.. tad man pēctam vēlviens cits randiņš, un tad es nez.. kko jādara un jāpriecājās :D pfu... :D garš teikums :D

fuj.. domāt un domas. stulbības. fuj. bija tik tik tik miljons lietu ko teikt, bet tagad es sapratu ka tam visam nav nekādas jēgas. viss ir kaka .. visi savos sūdos un draņķos perās līdz nelabumam.. un es savos draņķos arī. tieši tagad, jo man tā gribās.

skatos un smaidu. priecājos. vaina ir katrā pašā.

vai nav dīvaini!? lielie, stiprie, varenie cilvēki, kas pēkšņi sajūtas mazi, vāji, gandrīz neredzami. interesanti, kas slēpjas aiz katras nākamās maskas. un tikai plēš, un plēš. masku aiz maskas. līdz plēšanas kāre un vēlma, ierakties, redzēt tevi pliku un patiesu, jau gluži kā narkotika. acis zvērīgi spīd, un zobus griezdams, ar necilvēka smīnu sejā, vairs neesi labāks, kā visi tie, ko mūžam nopēli. pašam nemanot noplēsi ādu, nedzirdēdams kā kliedz. nejusdams siltās asinis. bet pat ar ādas noraušanu nepietika. vajadzēja vēl tālāk. vajadzēja noraut arī visu pārējo miesu no kauliem, līdz pirksti atdurās pret galvaskausu, un saproti tika itad, kad vairs neko nevar aizķert ar nagiem. pārņem šoks, un nezini vairs ko iesākt. jo tā taču negribēji. vajadzēja taču tikai noplēst tās maskas. bet nu.. nu jau pāri tika ikauli, un dvēele izŗdīta. kas gan tājā vairs ir skaists un labs. nekādas vērtības un pašcieņas palikas. tur noskrandis mētājas. lai ir. samierinies un ej tālāk. ej uzkrīti citam kaklā, un norauj maskas. atstāj miljonus aiz sevis, neliekoties nezinis, it kā tādu nekad nebūtu bijis. gan kādu dienu, arī mētasies. tāpat. un tad kad tevis noplēsās miesas, būs atkopušās ar jaunu elpu ies tev garām, stiepsi roku un lūgsi lai palīdz. neviens nepalīdzēs jo redzi - nedari citam to, ko negribi lai nodara tev. ...žēl ka tas nav tas pats, kas - dari citam to, ko gribi lai dara tev..


jēla ola.

atvēru acis, izstaipijos, sapratu ka vēl aiz vien pamatīgi sāp kājas, bet nu jau vairs ne tik ļoti kā vakar. aizgāju uz vannasistabu, nomazgājos, izpucēju zobus, pasmaidiju sev spogulī, un teicu - labrīt! atpakaļ uz istabu, ietinos lielajā, pelēkajā, siltajā mājas džemperī, un paņēmu no plaukta grāmatu, iekārtojos lielajā ērtajā, tumšzilajā klubkrēslā uz lasīšanu. G.Baškirovas grāmata "vienatnē ar sevi"... paceļu acis pret logu. apmācies, pelēks un nepatīkams. atveru grāmatas brūnstrīpainivioleto vāku. lasu. G.Baškirova "vienatnē ar sevi", lapas apakšā stāv rakstīts -izdevniecība "liesma" rīga 1977, veca gan.. nākamā lapa. 15 Ba 805... nu labi.. nekad neesu ierubijusi ko tie cipariņi nozīmē.. tālāk kaut kas krieviski, bet slinkums koncentrēties. pārskrienu pāri. tālāk:
Ko mēs zinām par sevi, par savas psihes noslēpumiem? Vai mēs realizējam līdz galam tās iespējas, ko mums piešķīrusi daba?
Vai mēs varam iemācīties prognozēt savu uzvedību bēdās un priekos? Bat katastrofā, avārijā, visbeidzot, gluži vienkārši eksāmenā? Kas mums zināms par to, kā gadsimtu gaitā veidojusies personība? Par to, kas ir stress un kā to pēta psihologi?
Šī grāmata stāsta par jauno padomju psihologu meklējumiem un cerībām, veiksmēm un šaubām, par cilvēkzinātnes pagātni un nākoti... nākotni? nu to gan es varēšu salīdzināt(mazi smiekliņi). tālāk atkal kaut kāda nevajadzīga informācija. pāršķiru nākamo lapu, ievelku elpu, un tūliņ sākšu, no vāka līdz vākam. tomēr tālāk par autores priekšvārdu netiku... tas bija šāds -"Interesanti , kāda gan kļūtu cilvēka psiholoģija, ja no debesīm pazustu zvaigznes"... prāts atslēdzās no grāmatas. viss. neko šodien vairs nevaru palasīt. pārāk daudz domu galvā, jo ja nebūtu zvaigznes, es nezinētu kam ticēt, kam stāstīt savus priekus un bēdas, es neredzētu naktī ceļu. būtu iespriestota nekurienē. nu labi. iespējams ka tad būtu kas cits kam ticēt un pēc kā tiekties. bet nē. es zvaigznes neparko nevienam neatdotu. tas ir viss kas man ir. bez nevērtīgajām mantām un lietām, kas piepilda ikdienu, un krāj uz sevis putekļus. zvaigznes ir kas vairāk par vienkāršiem debess spīdekļiem. tās ir cerības, sapņi, smaidi, un dzirdīga auss!