zoo krāc - Komentāri

laiks un telpas. tā nu aiz neko darīt sāku rakāties pa vikipēdiju, un uzdūros rakstiem par dimensijām, manu uzmanību piesaistija tieši četras no tām, laika un telpas(pagātne, tagadne, nākotne) dimensijas. laiku man netīk atzīt, bet apkārt notiekošā dēļ nevar nepamanīt šo minūšu, dienu un gadsimtu mužekli, cenšos izlīst nepieskaroties laika stīgām, un nenožņaudzoties laika tīmeklī, tomēr vienīgais ko varu, ir pieņemt murgainos izgudrojumus par laika esamību un nepieciešamību. pietiek jau ar to, ka mētājos pa telpu dimensijām. nē, man nav laika mašīna, fiziski es esmu tepat, kautkur, nenosakāmajā ŠEIT, jo es taču nezinu kas ir tagad un kur ir robeža starp bija, ir un būs. kaut kur viņa ir bet nospraust to vien ulīniju es nevaru. emocionāli vēl nevaru atrast to īsto punktu, kur ir tagad. nesen jau par to tiku rakstijusi. bet šīs domas un nepiederības sajūta esamībai vēl ar vien mani nepamet. matriksa sajūta. reālistiskuma zaudēšana, un iedomu, fantāziju cunami nāk pār visu kas apkārt. visam zūd vērtība, vai varbūt tāda nekad nav bijusi. an nav ne jausmas, un kā jau vienā no iepriekšējiem rakstiem teicu, jo vairāk par to domāju, un cenšos saprast, jo mazāk saprotu par ko domāju un ko cenšos saprast. varbūt vajag dzīvot kā aitai, un pieņemt standarta skaidrojumus, dzīvot pēc sabiedrības standartiem izveidotā modeļa? varbūt ir kaut kāda formula? vai tabula, kur teikts kas un kā, un tomēr, ja arī ir, tad kādēļ lai to pieņemtu par vienu vienīgo un patiesi svēto patiesību? nezinu. nesen sāku domāt par to cik ļoti viss ir izdomāts un neīsts, ka sāku spriest par to vai mēs, kā cilvēki, staigājošas elpojošas būtnes esam īstas, un ja jā tad cik īstas, un kādēļ ar savu prātu un domām esam devuši visam tādu formu un krāsu, siltumu un asumu? varbūt tas viss ir tikai laika gaitā iekodēts mūsu prātos, paaudzi no paaudzes, un piedzimstot mēs apjaušam pasauli tādu kā pirms miljardiem paaudžuir izdomājuši pirmie prāti. nu nejau par izgudrošanu es runāju bet vispār. piemēram koki, putni un akmeņi, dzīvnieki. viss. kādēļ dzeltens ir dzeltens un zaļš ir zaļš. kādēļ tieši tā un ne citādāk. murgi. visu mūžu mēs dzīvojam melos, un zem rozā brillēm, un tā arī neviens nekad par patiesību neko nezinās. u ntie kas visu redz, iespējams paīstam, tos mēs izstumjam no sabiedrības un saucam par trakajiem, piepotējam viņu vēnas ar medicīniskajām narkotikām un padaram viņus par zombijiem, bet patiesībā visa "normālā" sabiedrība ir zombēta un slima !!