Miers
Posted on 2014.10.16 at 01:42
Šonakt manī ir pilnīgs miers. Tas nav retums, bet tomēr patīkami. Šis miers ir pelēks un irdens, kā viss, kas man patīk vislabāk. Neviens no manis neko neprasa, man nekam nav jābūt. Tā ir vislabākā sajūta pasaulē.
Nenovēršamība un Tā Otrā
Posted on 2014.10.16 at 13:10
Pelnu pilī šodien viesības paredzētas. Ieradīsies ļaudis no Margrietiņu, Lietus un Salmu pilīm. Sibilla, Vēsums un Skudra.
Sibilla ir maiga un intuitīva, viņas pils ir vasara, smaržas un empātija.
Vēsums ir plūstošs, nevērīgs un svaigs.
Skudra ir kustīgs, drosmīgs un komandas spēlētājs.
Kopā mēs esam laba tusiņu komanda. Mums veidojas ļoti interesanta komunikācija. Protams, ka Pelnu ielejā viss notiek skaistāk un interesantāk, gan manos neskaidrajos plānos, gan pagātnes pelnos, tomēr arī realitātē tas ir ļoti interesanti.
Vēsums atnesīs viskiju, kā jau par godu tam, ko svinam.
***
Nenovēršamība ir tas, ko mēs šeit svinēsim, lai gan citi to nezina. Viņiem liekas, ka es svinu kaut ko citu, bet es svinu tieši savu svēto Nenovēršamību. Ak, par to ir tik grūti iesākt runāt, bet, kad sāk... neesmu jau nekad sācis. Nevienam neesmu stāstījis šo konceptu. Neesmu to citiem saprotamos vārdos definējusi, nezinu, kā man sanāks.
Tātad... jāmēģina.
Nenovēršamība ir tas, kam būs būt, ko neviens nevar apturēt, tā ir lietu dabiskā kārtība. Nav runa par kaut ko daudz, nē. Galvenokārt ir runa par nāvi. Ir tas skaistas salīdzinājums - droši tu vari zināt tikai to, ka tu nomirsi, ka lai vai kas, bet nāve tev vēl būs. Pat tad, ja tu nomirsi nākamajā mirklī un nekas cits ar tevi vairs nenotiks, nāvi tev neviens nevar atņemt un tā notiks. Tāpat notiks sairšana, tagad vai pēc miljoniem gadu. Viss iet uz entropiju. Ja arī biosfēra kā dzīvs organisms cīnās pretim, tomēr tas viss beigsies. Nenovēršamība ir entropija, cilvēciskota.
Tai pretim stāv Tā Otrā. Tas ir kaut kas pilnīgi citādāks. Tas ir kaut kas uzspiests, kas mēģina izlikties par Nenovēršamību. Tie ir visi noteikumi, kas mēģina būt obligāti. Tas ir tad, kad kāds uzskata, ka man kaut kas ir jādara, jo tas ir mans pienākums. Es ienīstu pienākumus. Es ienīstu saistības, kurās kāds sāk no manis kaut ko prasīt un vēl ļaunāk - automātiski gaidīt.
Tā Otrā ir pilnīgs pretstats Nenovēršamībai, tā rada man stresu un iesveļ mani naidā. Nenovēršamība ir mana drošības sajūta, Tā Otrā - manas bailes, mans naids, mana norobežošanās.
Tāpēc es tā cienu pelnus un putekļus. Putekļi ir Nenoveršamība, visa galaiznākums, apsolītā sairšana, pelni - tas ir vēl kas skaistāks. Tas ir tad, kad es pati kaut ko sadedzinu un iznīcinu, lai ātrāk tiktu pie putekļiem. Tiem ir fundamentāla atšķirība, taču es cienu abus. Mana pilns ir Pelnu, jo es pats nīcinu visu, kas saistās ar obligātu celšanu, veidošanu, uzturēšanu un mīlēšanu.
Es varu celt un veidot, ja to gribu, jo Nenovēršamība tāpat to visu paņems. Tā ir visspēcīga, tas ir Dievs. Nāve nevis radīšana.
Puiši un meitenes
Posted on 2014.10.16 at 18:45
Ar puišiem viss ir vienkāršāk. Tagad Sibilla ir apvainojusies uz Vēsumu par to, ka viņš ir vēss. Vēsums man uzticēja, ka viņam liekas, ka Sibilla pārāk daudz iedomājas. Taču viņš to pateica tikai man, klusi, uz austiņas, kamēr Sibilla klaigāja pāri mežiem un laukiem. Te nu bija jaukā pasēdēšana. Domāju, ka mums ar Skudru visu vēl sanāks nokārtot, jo Vēsums nav izdarījis neko tik briesmīgu (tā mums visiem trim liekas), un gan jau Sibillai ir tikai PMS vai kaut kas tāds.
Ar puišiem vienmēr ir vienkāršāk. Meitenes ir kaut kādā ziņā interesantākas, lielākā daļa viņu ir dziļākas par puišiem, vismaz saskarē ar mani es to jūtu, ja arī vispārēji varbūt tā nav. Es spēju atrast vairāk saskares punktu un viņas man vairāk uzticas.
Taču ar puišiem ir vienkāršāk. Ar viņiem var runāt, skūpstīties un gulēt, un vēl arvien nav nekādu īpašu problēmu, kamēr ar meitenēm problēmas sākas jau, kad ne tā paskatās.
Es neesmu gulējis ne ar Vēsumu, ne ar Skudru. Jāatzīst, ka es ļoti labprāt tomēr gulētu ar Vēsumu. Viņa Lietus pils ir plūstoša un labi izmērcētu manus pelnus. Ak, ne viss labais reiz pienāk. Man liekas, ka šis nepienāks. Viņš ir baigais... nu, viņš. Viņš ir vēss, Sibillai taisnība, bet tieši tur ir viņa ciniskais skaistums. Ak, tās stiegrainās rokas, tie kaulainie gurni un spēcīgie pleci. Viņš ir skaists.
Jā, jā, es esmu gulējusi ar Sibillu, bet tas bija sen un liekas, ka tas vairs neskaitās, lai gan toreiz bija paliels tracis ar to, ka viņa gribēja attiecības. Kāpēc sievietes visu uztver tik nopietni, labi, ka es neesmu sieviete, ja man šitā būtu jāmokās, nesaprotu, kā es tiktu galā. Saka, ka tā nav visām, bet parasti ir. Sibill arī ir skaista, bet citādi. Arī viņai ir stiegrains ķermenis un plati pleci, bet gurni nav kaulaini, tie ir pat visai vijīgi. Patīkami. Toreiz es to vēl nebiju pamanījis, vai arī viņai vēl gurni tādi nebija?
Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr.
Ak, es tiešām gribēju redzēt viņus visus, sevišķi Vēsumu. Pēc tam Pelnu pilī es varētu visu piedzīvot labākā versijā un ieķerties viņa kaulainajos gurnos, ja arī neko vairāk.
Kušs, nomierinies, trakais, tu esi kļuvusi emocionāla. Viss tāpat notiks, šeit vai citur. Kur tev jāsteidzas?
Miers. Pelni vienmēr palīdz. Es varu dedzināt tagadni ar savu liesmu un piešķirt pagātnes pelniem jebko.
Ar puišiem vienmēr ir vienkāršāk. Meitenes ir kaut kādā ziņā interesantākas, lielākā daļa viņu ir dziļākas par puišiem, vismaz saskarē ar mani es to jūtu, ja arī vispārēji varbūt tā nav. Es spēju atrast vairāk saskares punktu un viņas man vairāk uzticas.
Taču ar puišiem ir vienkāršāk. Ar viņiem var runāt, skūpstīties un gulēt, un vēl arvien nav nekādu īpašu problēmu, kamēr ar meitenēm problēmas sākas jau, kad ne tā paskatās.
Es neesmu gulējis ne ar Vēsumu, ne ar Skudru. Jāatzīst, ka es ļoti labprāt tomēr gulētu ar Vēsumu. Viņa Lietus pils ir plūstoša un labi izmērcētu manus pelnus. Ak, ne viss labais reiz pienāk. Man liekas, ka šis nepienāks. Viņš ir baigais... nu, viņš. Viņš ir vēss, Sibillai taisnība, bet tieši tur ir viņa ciniskais skaistums. Ak, tās stiegrainās rokas, tie kaulainie gurni un spēcīgie pleci. Viņš ir skaists.
Jā, jā, es esmu gulējusi ar Sibillu, bet tas bija sen un liekas, ka tas vairs neskaitās, lai gan toreiz bija paliels tracis ar to, ka viņa gribēja attiecības. Kāpēc sievietes visu uztver tik nopietni, labi, ka es neesmu sieviete, ja man šitā būtu jāmokās, nesaprotu, kā es tiktu galā. Saka, ka tā nav visām, bet parasti ir. Sibill arī ir skaista, bet citādi. Arī viņai ir stiegrains ķermenis un plati pleci, bet gurni nav kaulaini, tie ir pat visai vijīgi. Patīkami. Toreiz es to vēl nebiju pamanījis, vai arī viņai vēl gurni tādi nebija?
Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr.
Ak, es tiešām gribēju redzēt viņus visus, sevišķi Vēsumu. Pēc tam Pelnu pilī es varētu visu piedzīvot labākā versijā un ieķerties viņa kaulainajos gurnos, ja arī neko vairāk.
Kušs, nomierinies, trakais, tu esi kļuvusi emocionāla. Viss tāpat notiks, šeit vai citur. Kur tev jāsteidzas?
Miers. Pelni vienmēr palīdz. Es varu dedzināt tagadni ar savu liesmu un piešķirt pagātnes pelniem jebko.
Laime pilnīga, ciniski izsakoties
Posted on 2014.10.16 at 20:26
Neviens neatnāca, visi sadirsās. Labi, ka ne ar mani.