Kaut kas, kas ir bijis

no pelniem veidota
dūmojoša
nepastāvīga
pīšļos dejojoša
mana sapņu pils
un krēslo debess
pieskaroties

man nekam nav jābūt
nepastāvīgs
es varu dejot
varu mirt vai dzīrot
un krēslo debess
paskatoties

viegli un neprasot
šajā pilī var dzīvot
slīdēt cauri
sairt un smieties
un krēslo debess
noliecoties

Mēģināšu pastāstīt par šo svarīgo vietu.
Pelnu pils ir gan fantāziju pasaules vieta, gan arī tā ir simbols manai drošības sajūtai, manām mājām. Pelnu pils iezīmē pasauli, kādā es dzīvoju, kad neviens mani neredz. Tas ir tas, ko es meklēju ikvienā vietā, ikvienā situācijā. Uz cilvēkiem tas attiecas mazāk, viņiem ir katram savas mājas, pelnu pilī es dzīvoju viena. Es tur dažkārt ielūdzu ciemiņus, viņiem katram ir sava pils vai cita mītnes vieta. Parasti viņi dzīvo vieni, bet citreiz atkal divatā, nekad vairāk, izņemot vienu gadījumu, kad viņi ir četri, un vēl dažus gadījumus, kad tur dzīvo tūkstoši, bet tiem ir maza nozīme. Kad gan bariem ir bijusi patiesa, dziļa nozīme.
Tie cilvēki, kas dzīvo pilīs, bieži vien ir reāli personāži - ar vārdu reāls es apzīmēju fizisko realitāti, jo, kā jau norādīju, es esmu psihiski pilnīgi vesels un sapņus ļoti labi nodalu no realitātes. Kad es satieku cilvēku, kam manā iekšējā pasaulē ir sava pils, es viņu neredzu caur šo pili, tad viņš vai viņa ir pilnīgi par sevi, realitātē, bet, kad viņš vai viņa aiziet, kad es beidzot nonāku savā realitātē - pagātnē - viņi atdzīvojas manā iekšējā pasaulē, ko es saucu par Pelnu ieleju. Iedomīgi, vai ne, savas pils nosaukumu uzstīvēt visai pasaulei? Bet tā tomēr ir mana pasaule, kurā nav neviena cita reāla personāža. Es neesmu tās karaliene, nē, bet tomēr es esmu vienīgais īstais cilvēks, kas dod zināmas priekšrocības.
Tātad, pirms dažām dienām es satiku personu, ko nosaukšu par Asnati, jo man nepatīk šis vārds un nepatīk šī persona. Tā ir pusmūža sieviete, kas mēģina jaukties manā dzīvē, bet nav pamātes māsa, ko es jau minēju, tā ir cita persona. Realitātē Asnate atnāca pie manis un gribēja kaut ko aizņemties, fizisku priekšmetu. Vēl viņa man stāstīja par savu dzīvi un mēģināja komandēt manējo. Es esmu ļoti pieklājīgs cilvēks, izturos pret visiem ar cieņu, bet man nepatīk Asnate, tāpēc es nedevu prasīto priekšmetu, lai gan man tas bija. Es pateicu, ka man liekas, ka viņa nemācēs ar to apieties, un ka man tas ir vajadzīgs tieši šodien. Lai nebūtu jāmelo, man nāksies to šodien lietot. Viņa aizgāja, purpinādama pie sevis.
Iegāju atpakaļ mājās, iegāju Pelnu pilī.
Pelnu pils ir milzīga, mainīga celtne, kas nemitīgi maina formu, bet nekad nemaina būtību. Tā sastāv no pagātnes, kas ir izdegusi tagadne. Tieši tā es jūtos. Tagadne visu laiku deg, tikai es nejūtu tās siltumu, es vēroju, kā viss pārvēršas pelnos - pagātnē, un es esmu pelnu karalis. Esmu karaliene savā Pelnu pilī, bet ne visā Pelnu ielejā. Citādi man nebūtu jāsaskaras ar Asnati.
Asnate dzīvo Praulu pilī. Viņas pils smako pēc vecuma, tas man patīk, bet vēl tur nes pēc aizspriedumiem, nepiepildītām cerībām un kašķa. Es neko nevaru padarīt tam, ka man patīk Praulu pils, citādi es nekad nebūtu devis Asnatei tik skaistu pili, ar tik spēcīgu nosaukumu. Patīk man Asnates pils, bet nepatīk Asnate.
Asnate nāk pie manas pils vārtiem, kas šodien ir milzīgi, kalti un no dzelzs.
Viņa klauvē pie pils ar savu milzīgo praulu spieķi, kas veidots no koka un atmiņām par labāku dzīvi.
Es atveru durvis un palūru pāri pagalmam uz vārtiem.
Asnate.
Es iznāku ārā pa pienākuma taciņu, kas risinās man zem kājām.
Es nesu rokā pieklājības karodziņu.
Asnate met man pāri vārtiem praulu gabalu jau pirms es tos atveru, viņa ir visa savā praulainībā.
Es nevaru nepasmaidīt, viņa ir tik derdzīga, bet viņas prauli - tik saldi.
Es atveru norobežošanās vārtus, bet palieku savā pusē.
Labāk, lai viņa nāk iekšā, nekā man jāiet ārā.
Viņa sper kāju pār manu slieksni, bet mani pelni savā pelnainībā izveido jaunu slieksni, ko viņa nepamana, tas vienalga paliek pa vidu.
Asnate ver muti un no tās krīt praulu gabali, kad viņa dzied savu seno dziesmu: "Man no tevis ko vajag, vajag... man vajag tavu jaunību, man vajag tavus sprogainos matus, man vajag tavu balto ādu, man vajag noplēst tevi no tevis un uzvilkt sev mugurā, bet mani prauli ir par mīkstiem, tāpēc es noķēpāšu tevi ar savu trūdu kārtu, lai man būtu mazāk žēl, žēl...".
Es klusēju.
Asnate prasa Nenozīmīgo.
Man ir žēl viņai pat Nenozīmīgā.
Viņa nemāk apieties ar manu Nenozīmīgo, kas sastāv no trausliem pelniem.
Viss no pelniem ir dārgs un smalks.
Es paņemu viņas praulu spieķi un salaužu to viņai pret acīm, taisni pret acīm.
Asnate iekliedzas un pasper soli atpakaļ, bet man ir netīras rokas.
Pelni ir tik smalki, tos pat nejūt uz ādas, bet prauli ir smagnēji un drūp šķiedrainās skaidās.
Es noslauku rokas viņas pelēkajos matos un brīdi kavējos pie tiem, tie ir tik skaisti, tie atgādina pelnus, varbūt tāpēc es tomēr viņu mīlu.
Asnate aiziet, vilkdama pie sevis: "Žēl, žēl..."
Es aizveru vārtus, kas aiz manis saaug ar Pelnu pils mūriem.
Neviena vairs šodien, pils ir slēgta.

Vaigā nepazīstu nevienu pašu cibiņu, taču sarakste ir ar vienu, to pašu, kas man pateica, ka tas viens cilvēks, kas tikko izdzēsa blogu, pēc kājstarpes ir vīrietis, kaut man likās otrādāk.
Tas pats cilvēks man teica, ka man radīsies sajūta, ka pilnīgi neviens nelasa to, ko es uzrakstu, bet, ja es gadījumā pazītu kādus cibiņus, kā viņa pazīst, tad izrādītos, ka ļoti daudzi ir lasījuši un zina, tikai, protams, nekā nav teikuši. Vēl viņa brīdināja, ka man būs pirmā bloga drudzis, kas ir piepildījies. Gribas visu laiku lūrēt, vai kāds ir ko teicis, un svinēt katru jaunu piedraugotāju.
Jā, viens liels cibas trūkums manā uztverē ir tas, ka komentāru un diskusiju ir ļoti maz. Nav runa par to, ka būtu jākomentē visi mazie twiter tipa ierakstiņi, nē, bet ir arī gari ieraksti, kuri tiek izlasīti līdz galam, tātad kaut kas tajos ir aizķēris, ja jau lasīja ilgi un smagi, bet komentāru nav un nebūs. Vienīgais, kā var izspiest komentāru, ir rakstīt par sociāli sprādzienbīstamām tēmām. Piemēram, par krieviem, par reliģiju, par medicīnas aprūpi, par homoseksuālismu, par vēlēšanām, par to, cik zems ir kultūras līmenis latviešu sabiedrībā un tā tālāk.
Taču lasīts tiek daudz un dikti, tā viņa man stāsta. Visi draugi un pat pirmo reizi satikti cibiņi izrādās zina visu svarīgāko, kas ir bijis rakstīts, bet nojaust to nevar ne pēc kā.
Es to pat mazāk par to, ka gribētu komentārus pie saviem ierakstiem, bet gan par to, ka man ļoti gribas komentēt citu ierakstus, bet māc kautrība. Tik daudz interesantu domu un ideju...
Bet... Cibā taču nav pieņemts komentēt...
Smagi.

Sēžu Pelnu pilī.
Mana siena ir visus aizbaidījusi.
Tāda ir dzīve, pašam liekas, ka negribēsies ielūgt viesus, bet tagad izrādās, ka pēkšņi gribas, bet jau viss ir nokavēts.
Varētu ielūgt Sibillu.
Viņa dzīvo Margrietiņu pilī.