Kaut kas, kas ir bijis

Jocīgi jūtos par to, ka tik daudzi personāži šeit šķiet jau tādi zināmi, pazīstami, bet mani neviens gan vēl nepazīst. Es nevienu, kas raksta cibā, neesmu vaigā redzējusi, tiesa, varbūt esmu, bet nezinu par to. Atradu šo blogu jau pirms diviem gadiem, patiesībā tieši šodien paiet divi gadi un viena diena, kopš lasu. To es piefiksēju tāpēc, ka tajā dienā notika kāds manā dzīvē izšķirīgs gadījums, tieši pēc tam, kad biju pavadījis pāris stundu, lasot šo blogu vietni. Patiesībā man jau bija šeit profils, lasīšanai, bet negribējās sākt rakstīt tur, jo vairs nepatīk tas neizteiksmīgais vārds. Tagad es jūtos pilnīgi citādi, kā pilnīgi cita persona, pašai liekas, ka pa šiem diviem gadiem ir tik daudz kas mainījies, jau sākot ar to dienu pirms diviem gadiem, bet citi cilvēki atkal man saka, ka esmu tieši tāds pats, kā vienmēr. Cilvēki bieži vien uzsver, ka es nemaz nemainos.
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka visa mana galvenā dzīve notiek iekšēji, kā arī manos dzejoļos un prozas darbos. Tas nenozīmē, ka man nav draugu, ka es nekad neeju uz tusiņiem un visu laiku sēžu mājās, nē, bet tas viss ir mazāk svarīga mana daļa. Svarīga, bet ne tik plaša un man pašai nozīmīga.
Ciba man ir bijusi nozīmīga kā saskares punkts ar cilvēkiem, ko nepazīstu. Tā kā es strādāju mājās, dzīvoju laukos un maz uzturos vietās, kuras nepazīstu, tad man gan apkārt ir cilvēki, bet viņi īpaši nemainās. Dzīvoju ļoti noslēgtā pasaulītē, visi man pazīstamie cilvēki ir no mana rajona, tiesa, daudzi pārcēlušies uz Rīgu un dažām citām vietām, bet viņus es satieku tad, kad viņi iegriežas mājās, kas man par prieku notiek visai bieži. Rīgā esmu ļoti reti. Pagājušā reize bija ļoti nesen, pirms pāris nedēļām, bet pirms tam - pāris mēnešus pirms cibas ēras, tātad pagājuši jau vairāk kā divi gadi. Tuvākajā pilsētā sanāk būt bieži, bet arī no turienes ir daži draugi, to uzskatu par piemājas teritoriju. Kaut kur tālāk - sanāk vēl viena lielāka pilsēta, jo pati tuvākā ir ļoti maza, un tas tad arī laikam viss, atskaitot klejojumus pa mežiem un laukiem. Rīgā sanāk būt tad, kad nopietnāk saslimstu, kā arī reizi pāris gados gribas nopirkt kādas normālākas drēbes, kā var atrast vietējā miestā, un varbūt vēl šo to. Šo to pasūtu internetā, tāpēc īpaši lielas vajadzības doties uz lielpilsētu man nav.
Kaut kā pietrūkst personīgāka skata uz citu cilvēku dzīvēm. Dzīvoju savā mazajā pasaulītē, uz kultūras pasākumiem neeju, nu labi, gandrīz neeju, nekādas aktivitātes un interešu klubus neapmeklēju, neesmu vēl atradis neko, kas mani tiešām aizrautu, ko dara kopā ar citiem cilvēkiem. Vienatnē ar savām domām viss liekas interesantāk. Draugi domāti, lai dalītos ar domām, idejām, lai būtu kāds siltums blakus, lai kādam pastāstītu par savu dzīvi, uzklausītu viņu dzīves, lai kopā pastaigātos, lai aizietu ciemos, redzētu, kā viņi iekārtojuši savu dzīvi, bet man nav interesanti neko darīt ar viņiem kopā. Kaut ko darīt es varu tikai viena, ar sevi, vērot, kā lietas notiek man blakus un manī.
Tad nu man tik ļoti iepatikās sekot līdzi citām dzīvēm. Ideāli, neviens nav jāsatiek, nevienu nav jāiepazīst, bet var vērot un lasīt, izsekot līdzi pārmaiņām, kādas manī nenotiek. Jocīga kautrība gan tagad piedraugot tos, kas likās paši interesantākie... vienu izdarīju, bet tālāk šī vēlme pārvērtās mulsuma pilnā nespēcībā. Varbūt arī nevajag, turpināšu viņus lasīt no otra profila.
Tā vietā es sarakstīju daudz, daudz savu interešu, neko neslēpjot, un pirmo reizi mūžā varēju izmantot opciju "meklēt pēc interesēm", ko nekad nebiju varējusi izmantot. Jā, daži iemīļoti tēli parādījās augšpusē, bet citi atkal nē. Interešu saraksts jau daudziem ir īss un garlaicīgs, bet personība - bagāta. Nosodījos pie sevis, ka daudzi, ar kuriem manas intereses sakrita lielā mērā, ir tagad jau neaktīvi lietotāji, kuriem pēdējais ieraksts vēl kaut kur 2005. gadā, un arī daži tikai lasītāji, kāds es biju pirms tam.
Pašai interesanti, kā pēkšņi vienā dienā es izlēmu piedalīties šajā pasaulītē, kas nez kāpēc kļuvusi dīvaini tuva man. Nekad nebūtu domājis, ka izlemšu kaut ko rakstīt. Biju apsvērusi domu publicēt šeit dzeju, bet atmetu, taču kaut ko rakstīt par savu dzīvi - nekad. Tomēr šajā divu gadu jubilejā es sajutu dīvainu, agrāk nepiedzīvotu izmaiņu sevī - vēlmi izpausties. Manā lēnajā personībā katra izmaiņa ir liels notikums. Es vienmēr esmu ieturējusi ļoti noteiktu kursu, visu savu mūžu, ja ko izlemju - pie tā palieku, ja kaut ko gribu - simts reiz apsveru un tad daru, bet daru es maz lietu. Visa kustīgā, mainīgā pasaule ir manī iekšā.
Nezinu, kāpēc izlēmu, ka vēlos šo jocīgo pasauli laist ārā. Pats nesaprotu, nemaz nesaprotu, kāpēc to pēkšņi gribu, un man tas ir milzīgs jaunums, parasti es vienmēr spēju izanalizēt savas domas un sajūtas, saprast, kas ir pamatā kādai vēlmei, un tad izlemt, vai man tas nāks par labu un ir vajadzīgs. Manī nav nekā spontāna, izņemot iekšējās pasaules idejas, bet tām nav piesaistes realitātei, tās ir kā mirāža, kas neko neietekmē, jo es neesmu šizofrēniķe, mans saprāts ir pavisam vesels, es ļoti labi nodalu iedomu pasauli no reālās. Tomēr manī ir radies jauns impulss atvērt savu pasauli.
Es neloloju ilūzijas, ka kāds tai sekos ar tādu interesi, kā es sekoju dažiem cibas tēliem. Tomēr kāds kaut ko šeit lasīs, noteikti, un man ir tik interesanti to apzināties. Nevis to, ka komentēs, bet ka vispār lasīs un kaut ko par to domās, lai vai cik mazos apmēros šī saskare nenotiktu. Mana iekšējā pasaulīte un ārpasaule... saskarsies.
Tāpēc es nevēlos dot pilnīgi nekādas ziņas, kas varētu dot iemeslu manis atšifrēšanai. Nevēlos minēt neko no savas reālās dzīves, kas varētu dot kādu pavedienu, bet tas nebūs grūti. Pagaidām esmu pateikusi tikai dažas lietas - pirms diviem gadiem manā dzīvē notika kaut kas nozīmīgs (bet to neviens nezina), es dzīvoju laukos (tas neko nepasaka), es pirms diviem gadiem un pirms dažām nedēļām biju Rīgā (pirms diviem gadiem to neviens nezināja, par pēdējo braucienu zina, bet tas tomēr ir ļoti maz, jo neesmu minējis datumu). Kaut ko izsecināt var, bet es tiešām domāju, ka pārāk maz.
Mana iekšējā pasaule ir pārāk ar manu ārējo dzīvi nesaistīta, lai to varētu kaut kā no malas saistīt ar manu personību. Pat tuvākie draugi nenojauš lielāko daļu no tā, ko es domāju un ko izdzīvoju savā pasaulītē. Es lasu daudz grāmatu, bet apspriežu ar draugiem (tiem pāris, kas lasa), tikai noteikta stila grāmatas, ne tās, kas man patiešām patīk un kaut ko nozīmē. Es fotografēju, bet lielākā daļa fotogrāfiju ir tikai man un tās es netaisos publicēt. Tās, ko es rādu citiem, ir banālas, bet bieži skaistas, kā klasiski saulrieti, miglaini meži, dzērvju kāši un tamlīdzīgi. Tās ir jaukas, bet tas patiesībā nav tas, ko es dodos fotografēt, tas viss notiek pa ceļam. Nē, es netaisu savu tēlu realitātei, viss, kas tiek rādīts draugiem un ģimenei (ja par tādu to var saukt), ir īsts. Es jau tiešām lasu tās grāmatas un fotografēju tās bildes tāpēc, ka man patīk, vienkārši es nodalu to pusi, ko kāds var redzēt, no tās, ko nevar, un viss ir vienlīdz īsts un patiess. Viss notiek pilnīgi dabiski, es nejūtos tā, ka melotu. To iekšējo pasauli es vienkārši nemāku izrādīt, viņa pati aizslēdzas un nenāk laukā.
Par to ģimeni... jā, es esmu adoptēts, bet tagad vairs nav neviena cilvēka, izņemot kaut kādus bērnu nama darbiniekus, kas zinātu, ka esmu adoptēta. Abi mani audžuvecāki ir miruši un neviens nezina, ka neesmu viņu bērns. Viņi mani adoptēja lielā vecumā, kad vēl bija pēdējais brīdis, lai nosimulētu grūtniecību pamātei. Tātad arī šis fakts neko nevienam vairs neizteiks. Jocīgi, viņa pat staigāja ar polsterētu vēderu un visiem laimīgi stāstīja, ka ielēkusi pēdējā vagonā, lai vēl paspētu kļūt māte. Patiesībā viņai vairs nebija dzemdes, taču arī to neviens nezina. Jocīgi, laikam mani audžu vecāki man tomēr ir kaut ko iemācījuši un devuši, kaut kādu slepenību, jo citādi es liekos tik atšķirīgs no viņiem, cik vien bērns var būt.
Norādīju pareizo dzimšanas gadu un mēnesi, bet ne datumu.
Tātad, domājams, ka neviens nekad mani neatkodīs. Kad putekļi un pīšļi sāk runāt, tos nekad neasociēs ar veselīgo, smaidīgo, skaistas, klasiskas dabas fotogrāfijas veidojošo cilvēku.
Te nu es esmu, pamazām eksponējot pasaulei savu mirušo, aizkapa pasaulei, citai realitātei piederīgo dzīvi. Mironis, izkāpis no nedzīvojušas pasaules kapa.

Varētu iedot apskatīt, ieteikt šo - vēlīnā Viktorijas laikmeta pornogrāfija, erotika. Man ļoti patika. izsmalcināti un skaisti, tiešām. Porns ar nozīmi, mākslinieciko vērtību. Skaisti!
http://antique-erotic.tumblr.com/

Nez kāpēc likās, ka pirmais komentārs būs pēc diviem mēnešiem vismaz :D
Un jā, par to dzimumu... kā jau man te norādīja, es miksēju dzimtes un jā, es to daru apzināti. Tas, ja kāds uzzinātu manu dzimumu, uz pusi samazinātu to personu skaitu, kas es teorētiski varētu būt. Tāpat, kā jau minēju, dzimumam manā dzīvē ir vienmēr bijusi minimāla loma. Es esmu panseksuāls. Kas nezina, jautājiet googles tantei. Kā panseksuālei man šis jautājums vispār ir visai vienaldzīgs. Tomēr es pieļauju, ka gan jau šis jautājums kaut kad no manis teiktā būs noprotams, jo es ģērbjos un izskatos kā savam bioloģiskajam dzimumam piederoša persona. Nu un tad, gan jau tāpat neviens neatkodīs.
Rakstu tā, kā jūtos. Realitātē uzvedos kā bioloģiskajam dzimumam piederīgs, bet prātā un jūtās esmu kaut kas pa vidu un šad tad arī viens vai otrs. Tāda nu es esmu un ar to ļoti labi sadzīvoju. Romantisko attiecību man nav un ilgstošu nav bijis, tā ka nozīme tam ir maza.
Ņemiet par labu, kā ir. Dzimuma ir tas, kas izsaka pārāk daudz un uzliek pārāk daudz stereotipu, tāpēc palikšu pie tā, ka esmu tas, kas nu es esmu, un kas nevienam nav jāzina.
Jā, protams, ka visiem liksies, ka esmu sieviete, protams. Tiesa, es pats ņemšu vērā to, ka to domāju par citu cibiņu, līdz kāds, kas viņu pazīst, atklāja man, ka tā nemaz nav. Sievietes ir daudz emocionālākas, sapņotājas, un daudz labāk pieņem sev kā iespējamu otru dzimumu, nekaunās par to, ka ir biseksuālas vai panseskuālas, un vispār ir... foršākas. Ja man būtu jābūt kādā dzimumā, jāpieņem tā loma, es būtu sieviete, bet labi, ka man tas nav jādara un varu palikt tāds, kāda esmu.
Domājiet, ko gribiet :)

Droši vien, apniks samērā drīz, padarot šo blogu par vietu, kur uzrasties, kad kaut kas sāp. Parasti cilvēki šeit raksta vairāk tad, kad viņiem sāp. Daudz raksta tie, kam ir depresija, vismaz... manis diagnosticēta depresija. Tiesa, ne visiem, protams, tāda tiešām ir. Es reiz ilgi domāju, kāpēc man nav depresijas, jo viss, kā es dzīvoju, kā vadu savas dienas, domas, ko es domāju, varētu gandrīz 90% sakrist ar to, kā dzīvo un domā depresijas slimnieks, bet man nepārprotami nav depresijas. Es jūtos laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi. Protams, arī man ir problēmas, kurai gan to nav, bet es nekādā gadījumā nesirgstu ar šo vai kādu citu radniecīgu kaiti, kas, manuprāt, piemīt kādai daļai cibiņu.
Kā jau minēju pie viena ieraksta, bieži vien par dažādiem "manis nemaz nav, iekšā tāds tukšums, ak, ak, nevienam neesmu vajadzīga, kur gan palikusi mana dvēsele, jūtos jau kā miris, kad gan nāve nāks savākt manu pretīgo līķi" liekas - to jau es kaut kā ļoti bieži esmu manījusi. Un, iespējams, pat vakar. Un, vēl iespējamāk, gandrīz tajos pašos vārdos.
Es kaut ko tādu varētu teikt ar platu smaidu sejā, protams, līdz zināmam līmenim, mani tas nemaz neskumdina.
Grūti iesākt, tiešām. Mana pasaule grib vērties, bet spēj to izdarīt ļoti lēnām. Iesākšu ar kaut ko no parastās dzīves. Šodien nevienu neesmu saticis, tāpēc neviens nezina, ko es šodien esmu darījusi, varu pastāstīt, varbūt kaut kā izdosies rakstīt, rakstīt... un attapties rakstām jau kaut ko citu. Ja ne šajā, tad nākamā, aiznākamā ierakstā.
Tatad, ko es šodien darīju..?
No rīta es nodevos savam ķermenim. Kā pamodos, tā biju vēl sapņa skavās. Es sapņoju samērā reti, lai gan gadās, taču īpaši spilgti sapņi man atgadās apmēram pāris reižu mēnesī, dažreiz biežāk. Tātad, pamodos, biju pilnībā vēl sapnī, sajutu, ka roka ir ielīdusi pidžambiksēs. Parasti es guļu kaila, bet pagājušajā vakarā man bija slinkums iekurt krāsni, pa nakti bija auksts. Ko es tādu sapņoju - tajā brīdī vēl atcerējos, bet tagad jau daudz kas pazudis no atmiņas. Atceros, ka piedalījos baiļu faktorā (bija... vai ir?... tāds šovs), un tur vajadzēja ierakties pāri galvai tārpos. Tārpi ir tas, ko es redzu sapņos bieži, ar dažādām emocijām, tāpat kā zirnekļi un čūskas, tie nekad nenozīmē kaut ko vienu. Šajā šovā man tārpi laikam patika, kā tas arī ir lielākajā tiesā sapņu.
Redz, kā sanāca. Tārpi. Mana aizraušanās.
Pabeidzu iesākto un nodevos fiziskajai kultūrai. Nesaprotu, kāpēc jogu uzskata par piemērotu mīkstajiem, zilajiem un vēl nezinu kam, jocīgām, nelīdzsvarotām dāmītēm. Daudzas pozas prasa tieši lielu fizisku spēku, ne lokanību, lai gan parasti abus. Tas nekas, ka es varu uztaisīt špagatu, es varu arī visai daudzas reizes piepumpēties. Veicu abus, jutos lieliski.
Ja tā padomā, tad sporta klubs varētu būt vienīgā iestāde, kur kopīgi nodarboties, kur man tiešām patiktu iegriezties, taču man tuvajā mazpilsētelē tāda nav un nekur tālāk es tāda dēļ nebrauktu. Tur varētu vērot tik daudz pievilcīgu ķermeņu. Pašam man ir visai pievilcīgs ķermenis, kas spējīgs daudz ko izdarīt, un es nejustos tur tizli, kā, piemēram, es justos kādā rokdarbu pulciņā, ja tur nebūtu runa par jocīgām instalācijām vai kokapstrādi. Tiesa, es māku šūt, esmu šuvusi lelles, bet tās izskatījās pēc putnubiedēkļiem, tiesa, tādām tām arī bija jāizskatās. Nekad neesmu mēģinājis šūt kaut ko, kam ir klasiski labi jāizskatās. Varbūt vajag pamēģināt..? Viela pārdomām.
Tālāk es devos fotografēt to kaķi, ko atradu mežā netālu no vienām mājām. Es pazīstu visus turienes kaķus, un tas nav neviens no tiem, es šo kaķi nepazinu agrāk, bet aizvakar mēs iepazināmies. Aizvakar viņam bija vairāk miesas uz kauliem. Tas, kas viņu ir skrubinājis, nav bijis klasiski plēsīgais putns, jo kauli nav izsvaidīti, bet tas varētu būt kāds, kas tāpat paknābā un kam ir laba oža, lai atrastu šo rudo kaķi zem lapām, kur es to apraku.
Kaķis ir skaists. Tas ir pusgarspalvains, ar baltu astes galiņu un ķepiņām, bet pavisam rudu purniņu. Runcis. Es viņu fotografēju, izvietojot ap viņu rudās rudens lapas. Brīžiem palika redzams tikai kažoks starp lapām, tad es iemānīju kadrā tikai vienu apgrauztu ķepiņu, pēc tam eksponēju visu krāšņumu. Sanāks laba sesija, kā atbrīvot kaķi no lapām, pēc tam arī no kažoka un miesas uz kauliem. Es netaisos to darīt, to jau pamazām dara manā vietā. Aizvakar kaķis vēl bija visai svaigs. Aizparīt tas varbūt vairs nebūs tik svaigs, kā šodien. Redzēsim.
Nabaga cilvēki, ja kāds pēc viņa ilgojas. Es nezinu, kam kaķis pieder, ja tas vispār ir kādam piederējis, es pieņemu, ka ir, skaists, kopts kaķis.
Nabaga kaķis, ja nu viņš gribēja dzīvot. Droši vien, ka gribēja. Tagad viņam vienalga.
Tārpu gan nav... laikam par aukstu.
Tad es gāju mājās un nodevos darbam, ik pa laikam pačekojot šo un citus interneta iestādījumus. Ierakstīju kādu ierakstu, pačatoju skype ar cilvēku, kurš dzīvo Rīgā. Viņā varbūt pēc kādām dienām atbrauks, bet varbūt nē.
Par kaķi es viņam nestāstīju, kāpēc lai es stāstītu viņam par kaķi? Bildes ir tikai man, un tagad tas ir mans kaķis, ja dzīva kaķa man nav.
Pēc tam es mazliet nodarbojos ar zemes rakšanu, pamātes māsa te grib pie mājas audzēt puķes, jo es šeit gribu tikai audzēt zāli. Uzrakt man nav problēmu, lai viņa ņemas tālāk. Tiesa, es senāk esmu kaut ko nedaudz audzējis, bet tas bija senākos laikos, pavisam senos. Rakt gan man patīk, tāpat patīk izlasīt saknes no zemes, tur mājo miegainas sliekas, kas lokās, kad tās nejauši pārcērt uz pusēm. Es ceru, ka viņa te neaudzēs kaut kādas pavisam debīlas puķes. Es gribu baltas, ja jau puķēm te jābūt. Viņai liekas, ka es dzenu sevi postā, viņa ir viena no tām, kam liekas, ka man varētu būt depresija.
Tu tikai guli gultā un dzer, un smēķē.
Tā nav tiesa, es daru ļoti daudz ko, bet viņa nespēj tam noticēt. Viņa nespēj saprast, ka cilvēks, viens pats dzīvojot, var piekopt it veselīgu dzīves veidu un nemaz neilgoties pēc kāda, kas šeit mājotu.
Nē, es nekad nedzīvošu kopā ar kādu. Varbūt, ka man vēl kādreiz būs attiecības, tādas uz kādu laiku, kādas jau ir bijušas, bet neticu, ka iekulšos kaut kādās nopietnās lietās un kāds gribēs pārvākties pie manis. Te neviens negribētu dzīvot pat ar visām puķēm, tāpat es negribētu, lai te kāds dzīvo. Es neesmu pavisam pašpietiekama, nē, bet savās mājās es esmu pilnīgi pašpietiekams, te nevienam nav jābūt. Es šad tad varu ielūgt ciemiņus, bet viņi tāpat drīkst nākt tikai virtuvē un dzīvojamā istabā. Pārējās telpas viņiem ir slēgtas.
Tagad es atkal nododos darbam un rakstu pa starpai šo ierakstu.
Domāju, ka sanāca labi. Es gan tikai aprakstīju, ko darīju, bet minēju lietas, ko neviens nezina. Tas ir pirmais solis šajā ceļojumā, kas varētu būt man kas pilnīgi jauns. Pašai nav skaidrs, kāpēc, bet uzzināt to var laikam tikai darot. Interesanti, nedaudz biedējoši, bet pat es tomēr nedaudz mainos, lai arī esmu stabila kā klints un nemainīgs kā putekļi.