Izklausās toksiski. Un traģiski. Bez sarkasma.

Pat nespēju iztēloties (kaut cik regulāru) komunikāciju ar tādu cilvēku. Tā ir jukšana prātā, atkal un atkal. Un no viņa(-as?) puses - akli centieni paraut sev līdz uz mentālo elli draugus (vispār jābūt sasodīti labam draugam, lai tolerētu; vai tādai personībai, kura neprot pateikt ardievas).

Pat nespēju iztēloties, kāds šādā gadījumā varētu būt the wake up call. Un galu galā cilvēkiem apkārt sev būtu jāuzdod jautājums: ja es viņam(-ai) nespēju palīdzēt, kā arī viņš(-a) nespēj sev palīdzēt, vai ir vērts turpināt šādas attiecības?