Aha, skaidrs.

Man liekas, ka tai veiksmes stāsta pušošana ir normāla - lai aizsniegtu ar šo ziņu tālāku auditoriju, nākas nokaitināt tos, kas atrodas "burbulī" un dzird to jau piecsimto reizi. Mani arī nokaitināja kaut vai KEF slavināšana un pieminēšana visās malās pagājušajā gadā, bet reizē es izjutu cieņu pret viņu darbu.

Iespējams, es atkal runāju veiksmes stāsta pušošanas retorikā, bet a) ārvalstu grāmatu tirgos šādas PR akcijas joprojām nav norma - augstākā pilotāža parasti ir sauklis + kāds buklets b) literatūrai Latvijā arī šādas kampaņas nekad nav bijis. Tā kā tas ir savā īpatnā veidā unikāls notikums.

Argumentētas kritikas (gan par PR kampaņu, gan menedžmenta procesiem) jau ir bijis ļoti maz. Protams, ka par jebko - izstādi, izrādi, kādu cilvēku vai kaut nabaga kendamu - var nokliegties, cik tev nenormāli tas / viņš / viņa riebjas, bet kāds no tā ir sausais atlikums? Izlādētas emocijas un daži priecīgi cilvēki, kuriem arī tas riebās un tagad viņi vairs nejūtas tik vieni? Nē, nu, varbūt tas ir tā vērts. Un es saprotu, ka šie ir privāti, nosacīti anonīmi blogi, kur droši var gāzt laukā neargumentētu žulti un dusmas, cik vien ienāk prātā. Bet teorētiski to var darīt arī privātās sarunās katru dienu, taču ir iemesli, kāpēc daļa cilvēku tomēr izmanto kaut kādu nebūt filtru.

(Reply to this) (Parent)