Vakar biju uz kāzām - jau otrās manā dzīvē.
Pirmkārt, ja ir bijušas pirmās, vienmēr ir iespēja salīdzināt.
Tad nu sapratu, ka mācītāju=jokupēteri es negribu."Bet nedodieties vēl prom, kā saka reklāmās, jo tagad sekos pati interesantākā daļa"...brr..
Negribu bērnus, kas bļauj, taisa haosu, kāpj līgavai uz plīvura. Tā arī būs rakstīts - bērnus līdzi neņemt.
Negribu filmētājus ar milzīgām zibspuldzēm, kas skaistākajos mirkļos man feisā iespīdinās mākslīgās saules kūli.
Negribu, lai man met virsū rīsus un mākslīgās puķes, gribu īstas ziedlapiņas.
Tad, sakarā ar to, ka restorāns ir pie jūras,VISA ēdienkarte sastāv no zivsēdieniem. ES zivis neēdu. Tās varu dabūt iekšā tikai suši veidolā.
Sēžu. Visi ēd. Beigās sabīdīju, ka man taisa atsevišķu ēdienkarti.
Es vispār dzeru maz. Man te jautā, vai man problēmas ar alkoholu. Domāju, eh, vismaz baudīšu dzērienus. Kolēģe saka, ka šovakar manas alko problēmas būs beigušās. Es atbildēju, ka varbūt tās šovakar tieši sākās?
Tad izdomāju, ka man vajag dziedāt. Ausi griež tie baurojošie veči.
Neesot viņam nekas tāds, ko es zinu. Piedāvā man Lopesu, un līdzīgus. Jautāju, vai viņš velk spēlēt uz klavierēm.
Dziedāju Titānika superdziesmu. Pianists nobruka 2 reizes ar savu pavadījumu. Kāzinieki raudāja.
Vakara gaitā man tika uzdoti dīvaini jautājumi, un man nācās visiem paziņot, ka nē, es nedziedāšu "per forza" un ka nē,man naudu par to nemaksā, jo es esmu šiet Viesis.
Bet vispār, kāzās ir un paliek skaistākais - baltais ietērps, un ne jau mācītāja, bet līgavas.