mala's Journal [entries|friends|calendar] mala [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

par laimīgumu [09 Mar 2012|08:00pm] [ music | nick cave - people ain't no good ] "The sun would stream on the sheets Awoken by the morning bird We'd buy the Sunday newspapers And never read a single word" 2 comments|post comment

par izrādi, kas ir priekš citiem [07 Mar 2012|12:05am] Bijām uz Oblomovu. Lieliski,jā. Bet es, šķiet, esmu pārāk apbružājusies, lai to varētu pilnasinīgi patērēt. 5 comments|post comment

[22 Feb 2012|05:40pm] [ music | Pink Floyd - What do you want from me? ] jēdzieni "grūti", "stiprs" un "censties" man kaut kā pamazām ir pazaudējuši saturu 2 comments|post comment

par līdzsvaru un pozīcijām [13 Feb 2012|07:50pm] [ mood | nogurusi ] vajag vairāk paštaisnuma. negribas, bet vajag post comment

par tradicionālo [08 Feb 2012|06:29pm] mēģināju noformulēt savas ļoti taisnās orientācijas pamatojumu, noreducējot to tikai uz psiholoģiskiem motīviem un neaiztiekot fizioloģiju. Viens no iemesliem, kāpēc es nekad nevarētu iemīlēties un/vai būt kopā ar sievieti, ir patmīlība un slinkums censties. Heteroseksuālas attiecības dod iespēju vismaz pāra ietvaros būt vismaz kaut kādā ziņā unikālam bez jebkādas (intelektuālas, fiziskas, emocionālas utt) piepūles - nedarot neko citu kā vien esot sava dzimuma pārstāvim. Un tā kā priekš manis attiecības vispār galvenokārt ir priekš tā, lai sajustos īpaša un liktu īpašam sajusties otram, ar otru tādu pašu kā es tas būtu lieki sarežģītāk. kaut kā tā 1 comment|post comment

par vēsturi [19 Jan 2012|12:35am] laikam šitais beidzot ir tas, ko var nosaukt par kāda aizmiršanu. Es joprojām atceros visus faktus, bet vairs neatceros, kā jutos tad, kad mīlēju to cilvēku. To, cik man tas bija svarīgi, es spēju noteikt tikai pēc savas tā laika rīcības, ko atceros, bet nespēju atsaukt atmiņā pašas sajūtas. Ir tikai sausa apzināšanās,ka tas man ir nozīmējis daudz vairāk, nekā šobrīd spēju iztēloties un sajusties. Bet kā tas ir - 'vairāk ' - nav ne jausmas. Vienlaikus biedējoši un drūmi, un atvieglojoši post comment

[15 Jan 2012|11:48pm] un tā es regulāri apzināti radu apstākļus, kas varētu būt par iemeslu viskautkam nočakarēties. Radu tikai tāpēc, lai tad, kad tiešām nočakarējas, varētu mierināt sevi ar versiju, ka čakars ir tikai atbildes reakcija uz manu čakarēšanos - un līdzarto, es to teorētiski varu pārtraukt, vairs neizraisot iemeslus un izlabojot jau izraisiitos. kas, protams, nav pārāk saprātīgi, jo tikpatlabi mana čakarēšanās var būt izraisījusi kaut ko neatgriezenisku. bet pa lielam tas liecina to, ka man labāk patīk, ja 'pati vainīga', nevis 'nepietiekami lieliska'. kaut kāda brīvības ēmm..ilūzija, saprotiet:) post comment

[15 Jan 2012|07:38pm] Все говорят, что мы вместе, Все говорят, но не многие знают, в каком (v.c.) 1 comment|post comment

[22 Dec 2011|08:22am] [ music | gogol bordello - when a trickster starts a poking ] viens no papildus iemesliem, kāpēc ļoti gribas, lai ar pamatvajadzībām nedaudzajos fundamentālajos dzīves aspektos viss būtu puslīdz normāli - gribas beidzot uzzināt, ko man vēl gribētos, ja visa veida 'iztikas minimums' būtu nodrošināts. Citādi vispār neko daudz par sevi nezinu. Man nav ne jausmas, vai man patiktu un gribētos braukt slēpot alpos vai viņos rāpties, ņemties ap kaut kādiem mākslu projektiem, audzēt trušus, mācīties portugāļu valodu, dejot ķeltu dejas, uzzināt visu par kanaadu, parakstīt žurnālā, aizbraukt uz malaiziju, buut sajuusmaa par tādām vai šitādām dzejaam, spēlēt tenisu, nopirkt smuku tepiķi, studēt lingvistiku, izlekt ar izpletni, gēla nagus, noņemties ar jogu, spēlēt vijoli, vākt ziedojumus suņu patversmēm, citādāku autfitu, trīs dēlus, uzrakstīt lugu, iestādīt koku, dzīvot nelatvijā, poniju. Ļoti žēl, ka, kamēr trūkst primāro lietu, par šo visu neprotu padomāt "patīk"-"nepatīk"-"gribu"-"negribu" kategorijās, jo nekas no tā man šobrīd nav galēji nepieciešams. tāda neprašana padara mani visai neinteresantu. Un hah, jā, protams, mēs visi zinām, ka laime nav porcijā, bet proporcijā, un tamlīdzīgas pseidopatiesības,un,ja es kādreiz esmu mācējusi būt laimīga ar beisiku - ka, piem,pietiek,ja ir jumts virs galvas, nekas nesāp un nejūtos pavisam dumja un vientuļa, tad ar tik arī pietiks vienmēr. bet_ja_nu_tomēr_ne. Katrā ziņā, būtu labi to uzzināt, kamēr kaut ko vēl var paspēt izdarīt:) 3 comments|post comment

[27 Nov 2011|06:12am] there can be such a hope that kills you and keeps you alive at the same time 3 comments|post comment

[23 Nov 2011|12:40am] "Melanholija" man liekas bišķi anahronisks veidojums. Tāda kā aizkavējusies no eksistenciālisma ziedu laikiem post comment

par pašsaprotamo [14 Nov 2011|12:59am] [ music | Аквариум - Железнодорожная вода ] iespējams, dēļ mūžīgajām bailēm būt tik dumjai, ka pati nesaprastu,ka dumja, esmu pieradinājusies automātiski pieņemt, ka visi apkārtējie ir gudrāki nekā izskatās, un gandrīz jebko, ko pati domāju, pamanu, novēroju, secinu, uzskatīt par pašsaprotamu - ko visi jau tāpat ir apdomājuši un/vai vnk zina, un tāpēc nav vērts par to runāt. gandrīz nekas neliekas pietiekami unikāli, lai izvērstos. un žēl,ka tā. 3 comments|post comment

[13 Nov 2011|02:49am] stulbi, ka man nav ne jausmas, vai tas, ka vairs nespēju atšķirt samierināšanos no apmierinātības, ir labi vai slikti. un vai tas miers, ko gribu, gadījumā nav bumba ar laika degli. un ja ir - nezinu, vai labāk to saprast vai nesaprast pirms laika. 6 comments|post comment

[19 Oct 2011|09:25pm] šodien vērojama izteikta lokālo vīriešu polarizācija. mājas labais vīrietis, kas visu dienu labo manu kompi mājas sliktais vīrietis, kas saplēš manu mīļāko auskaru 6 comments|post comment

[23 Aug 2011|07:57pm] [ music | Pievos - Goštauta ] un tad viss ņem un paliek skaisti 10 comments|post comment

[18 Jul 2011|11:40pm] Never accept bike from a stranger var izrādīties, ka viņam  nedarbojas aizmugurējās bremzes, un tu vari pārlidot pāri stūrei un iet dzert tālāk asiņainiem ceļiem 9 comments|post comment

8.marts [08 Mar 2011|01:20pm] [ music | Elliot Goldenthal - La bruja ] nopirku humpalās jaciņu, a tur kabatā tāda pusizjukusi mīlestības vēstulīte franciski. pilnīgs aww, vajne 6 comments|post comment

neskaitos [01 Mar 2011|09:21pm] nu, pieskaitījos, a izrādās - pieskaitāma neesmu (ha!). Pēc tam, kad esmu atbildējusi,ka esmu vienīgā persona mājsaimniecībā, jāatbild, kādā valodā runāju mājās. Cilvēki iedalās tajos, kas nedzīvo vieni, un tajos, kas sarunājas ar Nevienu. Kādā konkrētā valodā. 8 comments|post comment

neko jaunu nepateikšu, bet [01 Mar 2011|02:53pm] šorīt LR1 sižetā par kultūrizglītības apgriešanu lka vai lma studentīte sašutusi brēca, ka, ja viņai 'būtu jāmācās par saviem līdzekļiem, viņa NEKAD MŪŽĀ nevarētu studēt' . Es atvainojos, bet studiju kredīti, cik zinu, nav atcelti. Un kur tādiem, savu sirdij tuvo izglītību ieguvušajiem problēma pēc tam bišķi pastrādāt nelatvijā, gada laikā atmaksāt savu pāris štuku kredītu, braukt atpakaļ un laimīgi izpausties sapņu nozarē? Kā nez, piemēram, tie nabagi, kas studējot strādā, dēļ kā nedavelk līdz budžetam, vai vispār nedo dies neklātienē mācās, vēl nav devušies kolektīvi pakārties? Paziņošana, ka "nekad mūžā nesapelnīšu tik, lai samaksātu par mācīšnos" galugalā nozīmē, ka cilvēks mācās vnk savam priekam - kam nav jau ne vainas, kamēr citiem tas nav jāapmaksā(kā vēl viena kultūrakadēmijas dūdiņa izteicās 'mēs esam cilvēki, kas grib meklēt dzīvē savu pērli, un 'viņi'mums negrib to ļaut darīt' )un pērļu zvejnieku prieciņus nezvai krīzes laikā valstij būtu jafinansē. Kamēr iedzīvotājs parastais nevar atļauties aiziet uz teātri, jo krāj miljonu vēnu operācijai, kultūrai un māgslai vai nu jāpastāv malā vai jāspēj sevi atpelnīt. Es, protams, saprotu ilgtermiņa ieguldījumu vispārējā attīstībā,kas, iespējams, kādreiz atmaksāsies caur sabiedrības domāšanas izmainīšanu utt, bet kas nav prognozējami aprēķināms. protams, ka mazāk kritiskā situācijā, tā būtu jābalsta utt. Bet ne tad, ja jāizvēlas starp izdzīvošanu un attīstīšanos.Foršāk ir, piemēram, nesaķert diloni vispār, atslēgtas apkures dēļ, nekā saķert, toties, zinot, ka re kā - mirstu gluži tādā pašā veidā kā Kafka. 20 comments|post comment

try to save myself, but myself keeps slipping away [24 Feb 2011|03:37am] Mani biedē fakts, ka es agrāk ilgu laiku esmu bijusi ļoti, ļoti laimīga. ne tāpēc, ka bija skaisti- un vairs nav, bet tāpēc, ka es laimīguma laika sevi neatceros. Atceros tikai faktus, miljons atmiņu momentu, bet tie visi ir vnk filma par kādu, kuru es šausmīgi apskaužu par to, ka ar mani tā nekad nav noticis un nevar notikt.jebkurš no flešbekiem uzdzen šermuļus, jo tas nav par mani, bet es drausmīgi gribētu, lai būtu. Tāda kā blenšana svešā guļamistabā. nezinu, vai tas ir kaut kāds automātisks aizsargreflekss spotless mind garā vai kā. vai varbūt tas tādēļ, ka, esot laimīga, diezko nedomāju par sevi un 'neiegrāmatoju' nekādus sajūtu un domu stāvokļus, jo biju aizņemta ar eiforiju.Vai arī varbūt vienkārši tā mēdz notikt pa dzīvi. bet nujā. neatceros, ko domāju, kā jutos,kāpēc uzvedos tā, kā uzvedos. un es to sevi apbrīnoju - es laimīga, izrādās, esmu forša, ar visādām vienmēr gribētām īpašībām, pie kurām man tagad nav ne jausmas, kā tikt. un es nezinu, kur pazudu. neatceros mainīšanos. ir tikai 'toreiz es' un 'tagad es'ar neapjēdzamu plaisu pa vidu.un baisa nevarēšana aptvert, ka abi ir vienlīdz reāli. un pretīga apziņa, ka vispār ir iespējams tāds mans nenormālums un idiotisms, kas vienu sagrāvis līdz otram. un ka es nemāku toreizējo sevi. post comment

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]