| [ |
music |
| |
gogol bordello - when a trickster starts a poking |
] |
viens no papildus iemesliem, kāpēc ļoti gribas, lai ar pamatvajadzībām nedaudzajos fundamentālajos dzīves aspektos viss būtu puslīdz normāli - gribas beidzot uzzināt, ko man vēl gribētos, ja visa veida 'iztikas minimums' būtu nodrošināts. Citādi vispār neko daudz par sevi nezinu.
Man nav ne jausmas, vai man patiktu un gribētos braukt slēpot alpos vai viņos rāpties, ņemties ap kaut kādiem mākslu projektiem, audzēt trušus, mācīties portugāļu valodu, dejot ķeltu dejas, uzzināt visu par kanaadu, parakstīt žurnālā, aizbraukt uz malaiziju, buut sajuusmaa par tādām vai šitādām dzejaam, spēlēt tenisu, nopirkt smuku tepiķi, studēt lingvistiku, izlekt ar izpletni, gēla nagus, noņemties ar jogu, spēlēt vijoli, vākt ziedojumus suņu patversmēm, citādāku autfitu, trīs dēlus, uzrakstīt lugu, iestādīt koku, dzīvot nelatvijā, poniju. Ļoti žēl, ka, kamēr trūkst primāro lietu, par šo visu neprotu padomāt "patīk"-"nepatīk"-"gribu"-"negribu" kategorijās, jo nekas no tā man šobrīd nav galēji nepieciešams. tāda neprašana padara mani visai neinteresantu.
Un hah, jā, protams, mēs visi zinām, ka laime nav porcijā, bet proporcijā, un tamlīdzīgas pseidopatiesības,un,ja es kādreiz esmu mācējusi būt laimīga ar beisiku - ka, piem,pietiek,ja ir jumts virs galvas, nekas nesāp un nejūtos pavisam dumja un vientuļa, tad ar tik arī pietiks vienmēr. bet_ja_nu_tomēr_ne. Katrā ziņā, būtu labi to uzzināt, kamēr kaut ko vēl var paspēt izdarīt:)
|
