![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ko man iesākt ar to pēcpusē izrauto algebru?
Ko man iesākt ar to pašu ķīmiju?
Es gribu strādāt ietekmīgā darbā un pelnīt naudu guļot uz dīvāna.
Varētu arī zīmēt, bet labāk tomēr gulēt uz dīvāna.
Es neko nemāku! Ko man iesākt?
Es varu muldēt, daudz un dikti muldēt, bet ar to es tālu netikšu, ne pamatskolā, ne vidusskolā, ne kur citur.
Jāiet nolekt no Lielupes tilta, moš? A ko man, bļāviens, te darīt, ja es neko nejēdzu pareizi, vai, daudz maz, labi izdarīt? Ko man darīt? Kam mani vajadzēs? Nē, man nevajag, lai kādam mani vajag, es bez tā varētu iztikt, taču, tomēr, nē. Man vajag, lai kādam mani vajag.
Latvijā un pasaulē ir pietiekoši daudz konkrēti stulbu cilvēku, tā, ka darbi, kurus strādāt cilvēkiem bez smadzenēm, apkārt nemētājas, beztam, vai tad no tā var gūt baudu? Ha. Es varētu atļauties būs stulba, ja man būtu miljonārs papucītis, bet tā kā man nav ne papucīša, ne miljona, tad stulba būt es nemaz nedrīkstu. Nē, nu labi, teorētiski stulba es neesmu, bet kāpēc es ne sūda nevaru izdarīt? Kā, lai sevi pārvar?
Es apzinos, ko zaudēšu, ja mainīšu pāris lietas, šai stulbuma lietā, sev par labu. Iespējams, es kļūdos, taču diez, diez. Cilvēki ir vienādi, tāpat kā mērkaķi. Tie visi ir mērkaķi, dažāds ir tikai apspalvojums. Es jūtos izmesta no laivas, nē, laivā vēl var ierausties, pat tad, ja tajā nesēž neviens izpalīdzīgais, pat tukšā laivā var ierausties, noteikti var, taču es esmu izkritusi no liela tvaikoņa, nu viss, iespējams kāds mani pēc pāris km ieraudzīs, taču, iespējams, nē. Man šķiet, man jāplunkšķinās pašai uz krastu, lai cik tālu tas būtu, jo te man nepalīdzēs neviens.
Tā, šķiet ir tā problēma. Es negribu sev palīdzēt, es negribu tikt krastā. To, cik neizsakāmi man gribējās krastā un, ka es to būtu varējusi, es sajēgšu tikai tad, kad mana āda sāks červelēties un lobīties, līdz beigu beigās es noslīkšu, atduršos ar galvu jūras dibenā un sapratīšu, ka patiesi esmu muļķe. Vai varbūt tieši otrādi. Ai..
Ko man iesākt ar to pašu ķīmiju?
Es gribu strādāt ietekmīgā darbā un pelnīt naudu guļot uz dīvāna.
Varētu arī zīmēt, bet labāk tomēr gulēt uz dīvāna.
Es neko nemāku! Ko man iesākt?
Es varu muldēt, daudz un dikti muldēt, bet ar to es tālu netikšu, ne pamatskolā, ne vidusskolā, ne kur citur.
Jāiet nolekt no Lielupes tilta, moš? A ko man, bļāviens, te darīt, ja es neko nejēdzu pareizi, vai, daudz maz, labi izdarīt? Ko man darīt? Kam mani vajadzēs? Nē, man nevajag, lai kādam mani vajag, es bez tā varētu iztikt, taču, tomēr, nē. Man vajag, lai kādam mani vajag.
Latvijā un pasaulē ir pietiekoši daudz konkrēti stulbu cilvēku, tā, ka darbi, kurus strādāt cilvēkiem bez smadzenēm, apkārt nemētājas, beztam, vai tad no tā var gūt baudu? Ha. Es varētu atļauties būs stulba, ja man būtu miljonārs papucītis, bet tā kā man nav ne papucīša, ne miljona, tad stulba būt es nemaz nedrīkstu. Nē, nu labi, teorētiski stulba es neesmu, bet kāpēc es ne sūda nevaru izdarīt? Kā, lai sevi pārvar?
Es apzinos, ko zaudēšu, ja mainīšu pāris lietas, šai stulbuma lietā, sev par labu. Iespējams, es kļūdos, taču diez, diez. Cilvēki ir vienādi, tāpat kā mērkaķi. Tie visi ir mērkaķi, dažāds ir tikai apspalvojums. Es jūtos izmesta no laivas, nē, laivā vēl var ierausties, pat tad, ja tajā nesēž neviens izpalīdzīgais, pat tukšā laivā var ierausties, noteikti var, taču es esmu izkritusi no liela tvaikoņa, nu viss, iespējams kāds mani pēc pāris km ieraudzīs, taču, iespējams, nē. Man šķiet, man jāplunkšķinās pašai uz krastu, lai cik tālu tas būtu, jo te man nepalīdzēs neviens.
Tā, šķiet ir tā problēma. Es negribu sev palīdzēt, es negribu tikt krastā. To, cik neizsakāmi man gribējās krastā un, ka es to būtu varējusi, es sajēgšu tikai tad, kad mana āda sāks červelēties un lobīties, līdz beigu beigās es noslīkšu, atduršos ar galvu jūras dibenā un sapratīšu, ka patiesi esmu muļķe. Vai varbūt tieši otrādi. Ai..