kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, September 9th, 2003 |
|
||
|
Dienas. Kā svītras gan melnas, gan baltas. Tās pamītas, un asimetriskas, tās piepilda, tās smaidīt liek. un atkal es varuj pasmieties par mūsu lielo muļķību, par to kā cenšamies tās visas pārvērst baltajās. atkal es smaidu, jo esmu ar Tevi, un atkal es smaidu jo viss šķiet tik balts. |
||
|
|
|
||||
|
Lēnām un pamazām, plūst man cauri, Plūst un sūcās man cauri. Lēnam un pamazām atstāj manī pēdas, Smaida un piepilda. Lēnām un pamazām liek man smaidīt - Iemīlēties un atcerēties. |
||||
|
|
|
||||
|
Kad metu akmeni jūrā, es nedomāju, Tik tad kad aizgriezos un sijāju smiltis starp pirkstiem Tik tad es aidomājos Akmens taču tur paliks, iesēdīsies, izzudīs, aizmirsīs. Tad es atkal iešu runāt ar jūru. Tad es lūgšu akmens piedošanu, bet viņš neatbildēs, Klusēs. Tam nebūs ko teikt. |
||||
|
|
|
||||
|
Es iegāju un lūkojos plauktos, Es mēģināju, es pūlējos saskatīt, kas te pārdodās. Es sāku raudāt,jo nesapratu - kāpēc ? Kāpēc es neredzu Plauktos preci? Un tad viņš pačukstēja, ka te, ka šeit Iedomu veikals Iedomājies iedomas, un iedomājies ka izvēlies. Iedomājies ? |
||||
|
|
|
||||
|
Tik dabiskas, tik skaistas, tās liek aizdomāties. Tik skaidras, ka cauri var redzēt Tās nevar samelot, jo cauri tām spīd. Tik dzidras un patiesas - tās nemelo. |
||||
|
|
|
||||
|
Tik skaista un spīdīga, tik slidena un pulēta, Tā tomēr paliek grīda, Un tomēr mēs katru dienu to mīdam ar kājam - Necienam. Un aizmirstam ka tā mūs tur, ka mūs tā balsta. Bet vienmēr atradīsies kāds, kas to atkal nopulēs un noslīpēs. Vai es varu būt Tava grīda? Vai Tu mani pulēsi un slīpēsi ? |
||||
|
|
|
||||||
|
Atvainojiet, ka piesārņoju jūsu friendlisti, mēģināšu tā vairs nedarīt. Piedodiet. Šodien pietiks.. |
||||||
|
|
|
||||||
| Clockwork orange. | ||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||