mandeļu smarža

« previous entry | next entry »
Jan. 28th, 2003 | 06:26 pm

Mūžīgais depresijas stāvoklis 14-18 gadu vecumā. Nu un kur tās visas domas radās? Dzejoļi ar nedzimušu bērnu domām un tml. Un šo pantiņu (puse no visa dzejoļa) arī radīju kaut kad ap 15 gadiem:

Jo no nekā reiz viss ir radies
Un kādreiz nebūtībā ies
Un paliks kaut kas nepasacīts
Tik liktenis mums sejā smies

Vēl joprojām palicis atmiņā. Citus gan varbūt, labi pameklējot, kaut kur skapju dzīlēs atrastu. Bet tas tā laikam ar visiem. Arī mana 13 gadīgā māsa sāk bīdīt depresīvus tekstus. He - pārejas vecums. Labi, ka jau aiz muguras...

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {2}

(..)

from: [info]suic
date: Jan. 28th, 2003 - 07:36 pm
Link

Nevis pāriet, bet cilvēki samierinās. Tie, kas turpina karot, karo ilgi. Pārejas vecums tiem, kas kaut ko tā arī līdz galam nav sapratuši. Un tad nu nobāž dzejolīšus skapī, domas aizvēdina projām un aizmirst par saviem sapņiem... kļūst tādi kā visi.

Izņēmumi, protams, pastāv, bet ir reti. Un pārejas vecums vispār skan tikpat stulbi, cik tādi "gudrie" cilvēku viedokļi, kas atkačāti no pašnāvības - tagad nu viņi zina, ko nozīmē dzīve, zina... da nekā viņi nezina, jēgu pārmīzušie lūzeri, pat nosuicidēties nemāk.

Reply | Thread

savādi, bet

from: [info]teeja
date: Jan. 30th, 2003 - 12:21 pm
Link

gandrīz vai šoreiz piekrītu suic.
jo tas, kas bija tad, šīs globālās skumjas par jēgas trūkumu un savu nevērtību, drīzāk bija pa īstam, nekā dzīve, kurā esam iemācījušies tās skumjas aizgaiņāt kā mušas un koncentrēties uz praktiskām lietām un pienākumiem un meklēt sevi attiecībās. jo MĒS esam tur, tie mēs, kas bija pa īstam, tās mušas.
un tas ir negodīgi to aizgaiņāt, kamēr uz to nav atrasta atbilde. tā ir necieņa pret sevi un dzīvi. tas tā.

man tas turpinājās līdz pat mirklim, tu jau zini, magone, kuram mirklim.

Reply | Parent