mandeļu smarža
« previous entry | next entry »
Jan. 28th, 2003 | 06:26 pm
Mūžīgais depresijas stāvoklis 14-18 gadu vecumā. Nu un kur tās visas domas radās? Dzejoļi ar nedzimušu bērnu domām un tml. Un šo pantiņu (puse no visa dzejoļa) arī radīju kaut kad ap 15 gadiem:
Jo no nekā reiz viss ir radies
Un kādreiz nebūtībā ies
Un paliks kaut kas nepasacīts
Tik liktenis mums sejā smies
Vēl joprojām palicis atmiņā. Citus gan varbūt, labi pameklējot, kaut kur skapju dzīlēs atrastu. Bet tas tā laikam ar visiem. Arī mana 13 gadīgā māsa sāk bīdīt depresīvus tekstus. He - pārejas vecums. Labi, ka jau aiz muguras...
Jo no nekā reiz viss ir radies
Un kādreiz nebūtībā ies
Un paliks kaut kas nepasacīts
Tik liktenis mums sejā smies
Vēl joprojām palicis atmiņā. Citus gan varbūt, labi pameklējot, kaut kur skapju dzīlēs atrastu. Bet tas tā laikam ar visiem. Arī mana 13 gadīgā māsa sāk bīdīt depresīvus tekstus. He - pārejas vecums. Labi, ka jau aiz muguras...
savādi, bet
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
teeja
date: Jan. 30th, 2003 - 12:21 pm
Link
jo tas, kas bija tad, šīs globālās skumjas par jēgas trūkumu un savu nevērtību, drīzāk bija pa īstam, nekā dzīve, kurā esam iemācījušies tās skumjas aizgaiņāt kā mušas un koncentrēties uz praktiskām lietām un pienākumiem un meklēt sevi attiecībās. jo MĒS esam tur, tie mēs, kas bija pa īstam, tās mušas.
un tas ir negodīgi to aizgaiņāt, kamēr uz to nav atrasta atbilde. tā ir necieņa pret sevi un dzīvi. tas tā.
man tas turpinājās līdz pat mirklim, tu jau zini, magone, kuram mirklim.
Reply | Parent