A vot pateikšu arī!:))

Man te runājot tā pēkšņi pieleca, ka precēšanās ir tāda forša sevis iekšēja sakārtošana, jo cilvēks jūt, ka ir izdarījis izvēli.
Tikpat forša sajūta ir, kad beidzot pielec, kas ir dzīves profesionālais aicinājums.

Nu jā. Un tad jāsāk to kopīgo pasauli būvēt pa ķieģelim vien.
Un laikam jau tad var to apvienot ar citām lietām, tad, kad ir sagaidīts abpusējs Jā.

Šaubu nav? Man nav šaubu par to, ko jūtu, bet ir šaubas par to,vai viņam to vajag. Visdrīzāk, ka ne.
Katrā ziņā apelācija kādreizējam: "man to nevajag" man vēl nav iesniegta.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir jau preceeshanaas ok ... tikai tad, kad ir iistais cilveeks un tam ir pienaacis laiks.

Shaubas nav tik tieshaam par sevi ... shaubas par citiem. Tomeer taadas jau liekas buus vienmeer vienam par otru :)

(Reply to this) (Parent)