Salauzta lellīte |
[Oct. 22nd, 2003|11:19 am] |
|
|
|
Comments: |
Es dusmojos uz visiem peec kaartas-iipashi tiem, kas taapat diedzinjos kaa lupatas karaajas. Lelju saimnieks kliedzienam neaizsniedzams. Kaut gan nee- es vareetu nostaaties pie taas smukaas stikla eekas un kliegt cik speeka liidz visi stikli sashkjiist siikaas drumslaas. Un kriit man sejaa.
man stikls visapkārt.. vienalga, vai atsit pret to rokas vai kausē ar skatienu, vai padodies
Man akmeņu siena bez nevienas spraudziņas.
Tikai acis.Nu jā - vienīgā izeja. skatīties apkārt un gaidīt to brīdi, kad atkal pasaule iepatiksies. Kad iepatiksies kaut vismazākais nieciņš.Un no sirds. Noslēgšanās, nelaišana klāt.
Lai nekad netiktu aaraa? Nee...
Es zinu, kaads atnaaks un atsleegs aatri un droshu roku. Es jau dzirdu vinja soljus un atsleegas zhvadzeeshanu. Un es nekad vairs neieshu atpakalj tai cellee. Mees saspridzinaasim taas sienas, paarveertiisim kjiegjeljsarkanaas smiltiis. Un tad buus tikai liela pukju pljava un saule spiidees. Un nebuus vairs jaasleepjas eenaa.
Tu tam tici - tātad tas notiks. viss, ko Tu vēlies, notiks - agrāk vai vēlāk, tā vai savādāk man brīžiem šķiet, ka beidzot esmu pļavā - otreiz atverot acis, ieraugu vēl 10 aizslēgtas durvis. es neatpazīstu īstās.
Varbuut es ticu maanjiem. Varbuut man pashai taa atsleega jaaizviilee un sevi jaaatsleedz.Truukst brunjinieku muusdienaas, kas speetu pievaareet puukji, kam buutu tik liela veeleeshanaas ciiniities tieshi par sho princesi. Veel ir versija- taisiit valjaa visas 10 durvis peec kaartas.Ar pashpieviileetu atsleedzinju.:) | |