| Nereālā realitāte. |
[Nov. 6th, 2003|12:03 pm] |
| [ | mood |
| | granātābolu sula | ] |
| [ | music |
| | papēdīši uz bruģa | ] |
Atspiesties pret ietves margām, ar muguru pret ielu, žzzžzzzz... automašīnas kādus 10-7 cm attālumā, garāmbraucot sajauc matus kā vējš.
Tramvaja pēdējā vagona aizmugurējais stikls atveldzē pieri. Un viņas izskatās pēc lieliem, dzīviem jāņtārpiņiem.
Granātābols. Ne jau tāpēc, ka granātas, tāpēc ka granāti. Auglīši kā mazas sirsniņas, kā mazi dāgrakmeņi. Grēka ābols. Sula dedzina mēli.
Pietrūkst senu māju smaržas.
2 ideju īstenošanai paiets vēl solīts pretī. Dzīvoju izjūtās, sapņos nomodā, kā bērnībā.
Sirds nevainībā. Pirms tā vēl tapa salauzta. Tikai sapņi pagaidām. Negaidot. Kaut kas tik dzīvs. Precīzā sirds mēraukla joprojām pulsē. Šaura, nobruģēta taciņa. Ir labi. Drīz. |
|
|
| Tukšuma sajūtas |
[Nov. 6th, 2003|04:58 pm] |
Ap šo laiku mani pārņem Toska. Krēslo. Kādi mākoņi, kādi mākoņi... Vienīgais laiks diennaktī, kad sajūtos vientuļa. Vēl stundiņa un tad – laukā brīvībā, cik nu to paspēšu saelpoties līdz rīt rītam.
Varbūt šajā stundā lielākajai daļai manu draugu/frendu darbs ir beidzies un es vairs nejūtu viņu domas izplatījumā šaudamies. Viņi dodas mājās, jau sapņodami par ko citu, aizmirsuši par mani.
Tā taču ir, vai ne? |
|
|