| Nereālā realitāte. |
Nov. 6th, 2003|12:03 pm |
Atspiesties pret ietves margām, ar muguru pret ielu, žzzžzzzz... automašīnas kādus 10-7 cm attālumā, garāmbraucot sajauc matus kā vējš.
Tramvaja pēdējā vagona aizmugurējais stikls atveldzē pieri. Un viņas izskatās pēc lieliem, dzīviem jāņtārpiņiem.
Granātābols. Ne jau tāpēc, ka granātas, tāpēc ka granāti. Auglīši kā mazas sirsniņas, kā mazi dāgrakmeņi. Grēka ābols. Sula dedzina mēli.
Pietrūkst senu māju smaržas.
2 ideju īstenošanai paiets vēl solīts pretī. Dzīvoju izjūtās, sapņos nomodā, kā bērnībā.
Sirds nevainībā. Pirms tā vēl tapa salauzta. Tikai sapņi pagaidām. Negaidot. Kaut kas tik dzīvs. Precīzā sirds mēraukla joprojām pulsē. Šaura, nobruģēta taciņa. Ir labi. Drīz. |
|