| Salauzta lellīte |
[Oct. 22nd, 2003|11:19 am] |
“По ниточке ходить я нежелаю
От нине я
От нине я
От нине я
Живая”
Es neesmu sieviete-mašīna ar noteiktām funkcijām, fīčām un opcijām. Gudra, smuka, vienmēr enerģiska,ar humora izjūtu un pareizu devu dzīvnieciskā instinkta komplektācijā. Man nav lietošanas instrukcijas. Un es neesmu labāka par iepriekšējiem modeļiem. Es nedarbojos pēc podziņas nospiešanas principa. Pat datoram ir vajadzīgs palaišanās laiks. Es neesmu paredzēta Jūsu labklājības un komforta nodrošināšanai, slinkuma un nepacietības lāpīšanai. Mani nevar nopirkt. Un nopērkot man čības un noteiktus lietošanas laikus nedēļā, es automātiski nekļūstu par fast food, par īpašumu, ko var ieslēgt, lietot, lietot, lietot, izslēgt un tad atkal ieslēgt un lietot,lietot, lietot.
ES ESMU DZĪVA. Un šobrīd nefunkcionēju.
Man vajag tikai brīdi miera, lai no manis neko neprasa un negaida.
Vienkārši cilvēku blakus.No kura man nevajag vairāk par šo BLAKUS. Vispirms Draugu. Kādu, kurš mani šobrīd pieņemtu tāda, kāda esmu – salauztu. |
|
|
| Atkal sajutos vāja |
[Oct. 22nd, 2003|04:42 pm] |
Zinu - ir velti kliegt -
NEATSTAJIET MANI VIENU ŠOVAKAR!!!
Zinu, man jābūt stiprai, man jāsavācas, jāaiziet mājās un jāpaskatās sev acīs.
Un tad, jūs, cilvēki atgriezīsieties paši no sevis.
Man bail un negribas atkal pierast pie vientulības un pašapmierinātības; man bail atkal padoties- man principā neviens nav vajadzīgs.
Es negribu kļūt atkal vesela kā bumba- tik gatava, pabeigta un sev pazīstama, ka citam cilvēkam manā dzīves telpā neatrodas vietas. Tāpat kā neatradās vieta man kāda cita pabeigtajā un noslīpētajā dzīves vērtību un vajadzību telpā.
Haoss.
Jūs man esiet vajadzīgi, cilvēki, es padodos šoreiz citādi.
Es gribu mācīties būt ar jums kopā,
sadarboties.
Man ir apnicis vienai skraidīt pa mežu basām kājām, pārskrienot no viena tuvcilvēka pie cita.
Maksimāli tuvas un abpusēji patiesas attiecības...... |
|
|