| Atkal sākās vecie - būt vai nebūt/ kā būt? |
[Oct. 20th, 2003|02:19 pm] |
Šī būs parasta pelēka diena un es nesaņemšu atbildes uz jautājumiem, kas mani urda. Un nekas pēkšņi jauks un fantastisks manā dzīvē neienāks un nemainīsies! Un es nenomierināšos, un nenošaušos. Un mezgls vēl nav pārcirsts. Es atrodu desmitiem atbilžu, izskaidrojumu, vainiņu; atkal jautājumu...
Kā es gribētu aizmigt, nogulēt nedēļu un pamosties vieda.
Katrs cilvēks, ko mēs sastopam, mūsu dzīvē
neienāk nejauši. Un kaut ko mums māca.
Neuzspiest savu viedokli/noformulēt to sev precīzi, nevērtēt/izveidot vērtību aptaujas lapu, steigu un tempu/pacietību, pacietību...?
Ko Tu man māci? Ko es Tev?
Kāpēc?
Un kāpēc atkal es domāju galējībās?
"Vai nu Tu viņu ienīsti vai viņš ir Tava mūža vienīgā mīlestība."
Kaut kādi nepareizie jautājumi.
??????
Lieciet man atbildēt momentā/dodiet man laiku! Plānot/ļauties mirklim?
Spēlēt šahu pašai ar sevi. Šizofrēnija, mīļotā šizofrēnija.
Pārcērtiet manī šo apli! Ieslēdziet melu detektorus.Es meloju, pati sev meloju? Tēloju, mānos, spēlēju? Esmu patiesa un pārāk dažāda sev pašai. Haoss.
Āaaaaaaaaaaaa |
|
|
| 2 atziņas ienācās: 1 ironiska, 2 no sirds |
[Oct. 20th, 2003|03:39 pm] |
*Man ir jāiemācās melot, jo, kad es saku tīru patiesību-to, kas atrodas manā juceklīgajā galviņā,- man netic. Jāiemācās melot tā, lai izklausās loģiski un sakarīgi.
*PĒC TĀ Tu man joprojām ļoti un nenoliedzami patīc.
Vismaz sirdsapziņa man ir tīra-tātad saredzēju Tevī ne tikai pievilcīgu miesu, bet arī interesantu personību-gudru, ar humorizjūtu un vēl ar daudzām kvalitātēm.
Jā, to gaišumu NEKAS nespēj sabojāt. Un man par to prieks! :) Un man pofig, ja Tu arī šitam tekstam nenoticētu. |
|
|
| Mana māsa Vientulība. |
[Oct. 20th, 2003|04:26 pm] |
Jūtu, ka rudens ir atnācis līdz manīm, tomēr. Tvarstās gar sirdi ar savu drēgno roku, zīmē tumšas, peļķainas ēnas jau tagad, kaut arī aiz loga vēl spīd saule.
Vientulība ir atgriezusies – mana pelēkā, skumjā māsa. Sen neesmu Tevi samīļojusi, sen neesmu Tev lakojusi kāju nagus katru savādākā košā krāsā, sen neesmu sildījusi Tavas vēsās, pārsalušās rokas. Sen Tavā Tukšumā neesmu dēstījusi smieklus, smaidus un gaismu, un gleznojusi krāsainas puķes, kurām nekaitē salna. Esmu pārāk ilgi atstājusi Tevi novārtā, mana mazā meitene! Laimīgi un bezrūpīgi smējusies, dāvādama citam Tev domāto maigumu un siltumu.
Es nāku atpakaļ, Gicīt, mana mazā, skumjā meitene. Zeme ir drēgna, bet Tev ir basas kājas... Jau zilganpelēkas kļuvušas...
Kā gan es nepamanīju? Kurā brīdī es pametu Tevi vienu? |
|
|