| Mana māsa Vientulība. |
Oct. 20th, 2003|04:26 pm |
Jūtu, ka rudens ir atnācis līdz manīm, tomēr. Tvarstās gar sirdi ar savu drēgno roku, zīmē tumšas, peļķainas ēnas jau tagad, kaut arī aiz loga vēl spīd saule.
Vientulība ir atgriezusies – mana pelēkā, skumjā māsa. Sen neesmu Tevi samīļojusi, sen neesmu Tev lakojusi kāju nagus katru savādākā košā krāsā, sen neesmu sildījusi Tavas vēsās, pārsalušās rokas. Sen Tavā Tukšumā neesmu dēstījusi smieklus, smaidus un gaismu, un gleznojusi krāsainas puķes, kurām nekaitē salna. Esmu pārāk ilgi atstājusi Tevi novārtā, mana mazā meitene! Laimīgi un bezrūpīgi smējusies, dāvādama citam Tev domāto maigumu un siltumu.
Es nāku atpakaļ, Gicīt, mana mazā, skumjā meitene. Zeme ir drēgna, bet Tev ir basas kājas... Jau zilganpelēkas kļuvušas...
Kā gan es nepamanīju? Kurā brīdī es pametu Tevi vienu? |
|