o, pareizi, bija taču kādreiz tādas algas lapiņas!

(Reply to this) (Thread)

Man joprojām ir.

(Reply to this) (Parent)

Protams, tā nav īsta lapiņa, tas ir pdf ēpastā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mums ir whatsupā. Var paglāstīt.

(Reply to this) (Parent)

Šitā sajūta man pazīstama. Ko darīju?
Pirmais. Novērtēju sevi. Es daru 2 cilvēku darbus. Ne apjoma ziņā, bet dažādības ziņā. Bez virsstundām tāpat nevarēja iztikt. Tātad manā vietā nāksies pieņemt divus.
Otrais. Visur sludina, ka trūkst darbinieku (šobrīd daudz vairāk nekā toreiz), tātad atrast darbu var.
Trešais. Sāku apklaušināt gan paziņas, gan kādreizējos studiju biedrus. Bija varianti.
Ceturtais. Kad iespējas bija apjaustas, rakstīju atlūgumu.
Un tad viss arī sākās. Kas? Kāpēc? Ak, algas dēļ? Cik gribiet?
Protams, paldies, ka nelaida vaļā un pielika pie algas. Gadu vēlāk sākās dižķibele utt.
Ieteikums Tev. Pārstāj strādāt virsstundas un paklusām meklē darbu citur.

(Reply to this) (Thread)

Paskaties reālās vakances - nav daudz un vienas tās pašas jau gadiem, kur, acīmredzot, neviens neturas. Tie, kas sludina ir prosta propoganda.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir jau atkarīgs no profesijas. Bet pirmā lieta ir nolikt latiņu, kādu algu vajag, lai kaut cik dzīvotu nevis izdzīvotu. Darba pārrunās man tādu solīja, kā iespējamu. Pagaidām nav. Varbūt neesmu izdarījusi vēl visu iespējamo.

(Reply to this) (Parent)

Jā, to jau visu laiku daru, pie reizes jaunu profesiju kā reizi, jo nekad nav bijusi interese ietilpt kādos rāmjos vai kāpnēs. Šis bij naudas dēļ. Pagaidām ir par maz un mazāk kā solīja pārrunās, bet ir vēl ko izspiest no sevis un situācijas.Šobrīd vienkārši pabrēcu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lai Tev veicas!
Lai darbs un atalgojums (un netikai :))) sniedz gandarījumu, šajā pašā vietā, kur esi, vai citā!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies, paldies!

(Reply to this) (Parent)