|
Jan. 10th, 2019|03:17 pm |
Šitā sajūta man pazīstama. Ko darīju?
Pirmais. Novērtēju sevi. Es daru 2 cilvēku darbus. Ne apjoma ziņā, bet dažādības ziņā. Bez virsstundām tāpat nevarēja iztikt. Tātad manā vietā nāksies pieņemt divus.
Otrais. Visur sludina, ka trūkst darbinieku (šobrīd daudz vairāk nekā toreiz), tātad atrast darbu var.
Trešais. Sāku apklaušināt gan paziņas, gan kādreizējos studiju biedrus. Bija varianti.
Ceturtais. Kad iespējas bija apjaustas, rakstīju atlūgumu.
Un tad viss arī sākās. Kas? Kāpēc? Ak, algas dēļ? Cik gribiet?
Protams, paldies, ka nelaida vaļā un pielika pie algas. Gadu vēlāk sākās dižķibele utt.
Ieteikums Tev. Pārstāj strādāt virsstundas un paklusām meklē darbu citur. |
|