JG
Posted on 2013.01.02 at 02:21Fīlings::
amused
"Uzskati, ka visas Tava spējas un zināšanas ir tikai līdzeklis, lai palīdzētu citiem cilvēkiem."
Vai nav ironiski tādu vēstījumu izņemt no alvas sunīša pēc tā, ko man pavēstīja mana numeroloģijas matrica?
Bet no alvas izlējās kaut kas līdzīgs pūķim, ne pūķim... Naudas daudz nebija.
Paldies mammucim, kas atsūtīja man šādu suvenīriņu. :*
Kaut nebija oma, biju ar mieru iet gulēt, tomēr ļāvos uzaicinājumam pievienoties kaimiņu mājas ballītei.
Ballīte kā ballīte. Ballīte parastā. Ievads pliekans, tomēr iztirzājumā patīkamu vēsmu ievieš vēlāk daži ciemiņi - Sauļa māsa ar savu dzīvesbiedru. Pēcāk parunājoties - jauks pāris, - dzīves draugi, kā paši saka. Un izrādās, viņš ar meditācijām nodarbojas... Turklāt uzrīkoja mums nelielu dziedāšanu savā izpildījumā un savas ģitārspēles pavadījumā. Diezgan forši. Pirmā dziesma esot pat paša komponēta. Ģitārpēli apguvis uz ielas.
Iztirzājuma nagla.
Pie durvīm klauvē. Svešiniece. Sadzērusies angle. Plānā džemperītī un džinsās, pārsalusi, noraudājusies, izmisusi. Piedzērušies radi esot viņu no takša izmetuši kaut kur Westwudā, šī pusotru h bridusi pa rajonu, nezinādama, kur atrodas, bez naudas, bez telefona, klauvējot pie visām durvīm, līdz saklauvējusi mūs, lūdzot sazvanīt taksi.
A takši visi aizņemti, nesazvanāmi, pārslogoti, raušot lielo vecgada vakara čunguru. Vienu izdodas sazvanīt. 45 minūtes lika pagaidīt. Saprotams, ka neļāvu viņai iet ārā un gaidīt. Sacienājām ar tēju, iepazīstinājām ar mums un pakavējām laiku.
Te mazliet atklājās dažu kaimiņu sejas...
Kam viņa esot likusies aizdomīga... Kam pēc narkomānes... Nu com'on!!! Kāda narkomāne?! Es arī izskatos totāli pēc kokaīna šņaucējas, kad esmu pārsalusi aukstumā, mitrumā un nedod, Dievs, noraudājusies... Cilvēkam vajag palīdzību. Un pēc tam, ja paši sagadīsimies neforšos apstākļos un ilgosimies pēc palīdzības - visi ignorēs... Un tad varēsim lamāt visus pārējos, ka vot, pasaule netaisnīga, kā tā var utt... Katram, protams, savas dzīves mācības, taču tas nav attaisnojums ignorancei.
Ne par kapeiku nebija aizdomīga. Arī melot nemeloja. Izmisīgi gribēja tikt mājās (Peterborough perifērija) pie saviem bērniem, pēc tam, kad pirmo reizi gribēja sagaidīt JG šķirti no tiem, turklāt, 2 dienas pirms tam šķirusies no bērnu tēva.
Atkāpe. Kad kārtējo reizi Latvijā kāds aiziet pie Dieviem, kad palicis slikti uz ielas, un neviens nav licies ne zinis, uzrodas daudz nosodītāju, lamātāju, zākātāju - vot visi likti, kā var šitā ignorēt utt utjp... Kad runāt - tad neviens nekautrējas... Taču cik no tiem visiem moralizētājiem ir reāli darītāji un, kad tas nepieciešams, - palīdzīgas rokas sniedzēji, cik no tiem nepaies garām saļimušam ķermenim, kuru dvēsele vēl nav pametusi??? Vai pat, ja ir. Šai ziņā diemžēl jāiemet akmens Latvijas dārziņā, jo tā cilvēku vienaldzība ir šuasmīga. :( Anglijā, kad pēc plaušu karsoņa visi man teica, ka izskatos bāla, man bieži publiskās vietās jautāja, vai man viss kārtībā, vai ar mani viss ok? Latvijā to nesagaidīsi... Jāsaka gan, ka nezinu, vai angļi, piemēram, būs gana drosmīgi, lai, savukārt, mestos glābt kādu slīcēju vai ko citu, ko Latvijā gan var piedzīvot. Nav man tādu ziņu.
Drīz pēc tam arī viesi izklīda un mājinieki taisījās pa gultām. Tikām Uģis ierodas mājās, līdzi paņēmis dažus jauniepazītus draugus. Un izvilka mani jau gandrīz no gultas ārā - lai satusēju ar šiem, šiem garlaicīgi trijatā.
Nu labi - uzrīkoju šiem Twisteri. 3 stundas pagāja nemanot.
Tomēr pus7 aizvilkos gulēt, atstājot jauko kompāniju bez savas klātbūtnes.
Sanāca man arī iereibt šai naktī - dzēru jau arī gana daudz ruma kokteiļu. Skaits ir nojucis. Turklāt sajaukumā ar šampi. Manam organismam tas ir neierasti. Bet neskatoties uz smeldzi, piedzerties nav man tieksme.
Dīvainā kārtā nākamajā dienā pat kaltētājs nepiemeklēja - tomēr vienalga - savā kunģī pirmās ~5 h laidu tikai ūdeni, šķaidot un skalojot. Pēcāk no ēšanas bija grūti izvairīties, kamēr cepu sacepumu, ik pa laikam to garšojot. :D Pēcāk vēl grūtāk, turpinot cept šokolādes cepumus. :)
Kā izrādās, pilsēta nebija parūpējusie par salūtu. Klīda tik baumas, ka 1os naktī būšot??! Warum? Bet visriņķī šuadījās pa malu malām - tos arī skatījāmies. Kaut gan es pat nepavelkos uz salūtu. Dīvaini? Nezinu, bet tā nu tas ir, tomēr paskatīties varu.
Nu jā... un tagad zinu, ko uzdāvināt Antrai dzimšanas dienā - sienas pulkstenis tika sadauzīts. Tas nekas, ka dzimšanas diena bija vakar.
Vai nav ironiski tādu vēstījumu izņemt no alvas sunīša pēc tā, ko man pavēstīja mana numeroloģijas matrica?
Bet no alvas izlējās kaut kas līdzīgs pūķim, ne pūķim... Naudas daudz nebija.
Paldies mammucim, kas atsūtīja man šādu suvenīriņu. :*
Kaut nebija oma, biju ar mieru iet gulēt, tomēr ļāvos uzaicinājumam pievienoties kaimiņu mājas ballītei.
Ballīte kā ballīte. Ballīte parastā. Ievads pliekans, tomēr iztirzājumā patīkamu vēsmu ievieš vēlāk daži ciemiņi - Sauļa māsa ar savu dzīvesbiedru. Pēcāk parunājoties - jauks pāris, - dzīves draugi, kā paši saka. Un izrādās, viņš ar meditācijām nodarbojas... Turklāt uzrīkoja mums nelielu dziedāšanu savā izpildījumā un savas ģitārspēles pavadījumā. Diezgan forši. Pirmā dziesma esot pat paša komponēta. Ģitārpēli apguvis uz ielas.
Iztirzājuma nagla.
Pie durvīm klauvē. Svešiniece. Sadzērusies angle. Plānā džemperītī un džinsās, pārsalusi, noraudājusies, izmisusi. Piedzērušies radi esot viņu no takša izmetuši kaut kur Westwudā, šī pusotru h bridusi pa rajonu, nezinādama, kur atrodas, bez naudas, bez telefona, klauvējot pie visām durvīm, līdz saklauvējusi mūs, lūdzot sazvanīt taksi.
A takši visi aizņemti, nesazvanāmi, pārslogoti, raušot lielo vecgada vakara čunguru. Vienu izdodas sazvanīt. 45 minūtes lika pagaidīt. Saprotams, ka neļāvu viņai iet ārā un gaidīt. Sacienājām ar tēju, iepazīstinājām ar mums un pakavējām laiku.
Te mazliet atklājās dažu kaimiņu sejas...
Kam viņa esot likusies aizdomīga... Kam pēc narkomānes... Nu com'on!!! Kāda narkomāne?! Es arī izskatos totāli pēc kokaīna šņaucējas, kad esmu pārsalusi aukstumā, mitrumā un nedod, Dievs, noraudājusies... Cilvēkam vajag palīdzību. Un pēc tam, ja paši sagadīsimies neforšos apstākļos un ilgosimies pēc palīdzības - visi ignorēs... Un tad varēsim lamāt visus pārējos, ka vot, pasaule netaisnīga, kā tā var utt... Katram, protams, savas dzīves mācības, taču tas nav attaisnojums ignorancei.
Ne par kapeiku nebija aizdomīga. Arī melot nemeloja. Izmisīgi gribēja tikt mājās (Peterborough perifērija) pie saviem bērniem, pēc tam, kad pirmo reizi gribēja sagaidīt JG šķirti no tiem, turklāt, 2 dienas pirms tam šķirusies no bērnu tēva.
Atkāpe. Kad kārtējo reizi Latvijā kāds aiziet pie Dieviem, kad palicis slikti uz ielas, un neviens nav licies ne zinis, uzrodas daudz nosodītāju, lamātāju, zākātāju - vot visi likti, kā var šitā ignorēt utt utjp... Kad runāt - tad neviens nekautrējas... Taču cik no tiem visiem moralizētājiem ir reāli darītāji un, kad tas nepieciešams, - palīdzīgas rokas sniedzēji, cik no tiem nepaies garām saļimušam ķermenim, kuru dvēsele vēl nav pametusi??? Vai pat, ja ir. Šai ziņā diemžēl jāiemet akmens Latvijas dārziņā, jo tā cilvēku vienaldzība ir šuasmīga. :( Anglijā, kad pēc plaušu karsoņa visi man teica, ka izskatos bāla, man bieži publiskās vietās jautāja, vai man viss kārtībā, vai ar mani viss ok? Latvijā to nesagaidīsi... Jāsaka gan, ka nezinu, vai angļi, piemēram, būs gana drosmīgi, lai, savukārt, mestos glābt kādu slīcēju vai ko citu, ko Latvijā gan var piedzīvot. Nav man tādu ziņu.
Drīz pēc tam arī viesi izklīda un mājinieki taisījās pa gultām. Tikām Uģis ierodas mājās, līdzi paņēmis dažus jauniepazītus draugus. Un izvilka mani jau gandrīz no gultas ārā - lai satusēju ar šiem, šiem garlaicīgi trijatā.
Nu labi - uzrīkoju šiem Twisteri. 3 stundas pagāja nemanot.
Tomēr pus7 aizvilkos gulēt, atstājot jauko kompāniju bez savas klātbūtnes.
Sanāca man arī iereibt šai naktī - dzēru jau arī gana daudz ruma kokteiļu. Skaits ir nojucis. Turklāt sajaukumā ar šampi. Manam organismam tas ir neierasti. Bet neskatoties uz smeldzi, piedzerties nav man tieksme.
Dīvainā kārtā nākamajā dienā pat kaltētājs nepiemeklēja - tomēr vienalga - savā kunģī pirmās ~5 h laidu tikai ūdeni, šķaidot un skalojot. Pēcāk no ēšanas bija grūti izvairīties, kamēr cepu sacepumu, ik pa laikam to garšojot. :D Pēcāk vēl grūtāk, turpinot cept šokolādes cepumus. :)
Kā izrādās, pilsēta nebija parūpējusie par salūtu. Klīda tik baumas, ka 1os naktī būšot??! Warum? Bet visriņķī šuadījās pa malu malām - tos arī skatījāmies. Kaut gan es pat nepavelkos uz salūtu. Dīvaini? Nezinu, bet tā nu tas ir, tomēr paskatīties varu.
Nu jā... un tagad zinu, ko uzdāvināt Antrai dzimšanas dienā - sienas pulkstenis tika sadauzīts. Tas nekas, ka dzimšanas diena bija vakar.
sad