Magna Carta

visi psihi. es arī.

dievgosniņai iedūra nazi

Es oficiāli mainu statusu, strausu no Lauras uz Goldie. Esmu tik ļoti piedzēries.
Goldie, vnk mani iekaro! Tev pat nav pretinieku, ar visu tavu mirdzošo mīlestības zobenu. Tev arī nevajag, puisi uz zemes, sarijušos dubļus.

Twin Peaks. So Dark

Es pat zinu, ka gadiem cīnījies. So, mums nesanāks, ja procents tagad ir 0

manī ir ļaunums, jo mani apdirsa

darīšu neētiski, lai iet prom un viss. varbūt 113 izsauks svešais

koļa zvanīja, lai dabūtu no manis 30€, lai gan kontā esot 250€. esot palicis dusmīgs, kad atteicu.
nav vairs man labas sirds, ja ņirgājas nu jau atklāti.

Dzēris es neko nepieskatu, tikai lai nebūtu nomīzies, jo pirms nedēļas man uz ielas teica, ka es diemžēl smirdot. Es jau tā normāli "vai, skrienu uz tualeti, nespaspēju. Nu pohui, bikses pašas izžūs". Bet no. Statusu es negremdēšu. Es tagad skalojos katru dienu, mainu apģērbu, jo kā vēl tuvoties Goldijai, un pašam sev? Un Laura Palmer galugalā bija kopta meitene

baigi klačojos cibā, nu jā.

muldēsu es šodien daudz. viss tiek MI, bet gribās arī šeit:

man pink floyd likās tik iespaidīgi, ka draudzenei kristietei teicu, man bail no pink floyd, viņi laikam ir sātanisti. nu nevar tādu mūziku bez hyper spēka, un kristieši jau nu viņi nav. tas bija agrā jaunībā. domas esmu radikāli mainījis

murgos
morgos
mokos
beigta
krucifiksā
pienaglota
manas asinis
nav baltas
līķu laiva apdarvota
aizved visus
kropļus prom

Karpa ir tāda kā cūka. Je suis celibateur.

Izmeta mani no skolas forever, jo mana visatļautība sasniedza tādu līmeni, ka skolas brīvlaikā minos pa skolas koridori ar šosejas velo pilnā ātrumā no viena gala līdz otram, pēdējā brīdī uz max bremzēm. Man vnk nebija ko darīt. Garlaicīgi. Un tu vari iedomāties, nāk nopietns direktors ārā no wc, taisot ciet bikšu priekšu, jo skolā jau nav neviena kam tēlot. Es viņa bikšu priekšas taisīšanu aprāvu vidū, jo max speed ar šosejas riteni. Es knapi nenomaucos, izvairoties no sadursmes. Viss. Vairs nenāc. Algu maksāsim, bet vairs te nerādies. Atnāc dienesta beigās, nokārtosim papīrus. Es biju sakrājis visus punktus, ka viņi pēc tam laikam nedēļu dzēra, ka Armands vairs nav jāpiedzīvo.

mēģinu ielīst šizas smadzenēs un saprast, kāpēc bija man jāsūta audio, kur mani nodirš, un stāsta, cik draudzene kolosāla. viņa ir tāda, kas tiešām visiem patīk, bet es esmu tāda, kas retajam. kāpēc to bija vēl speciāli jāuzsver? taču tas ir arī labi, jo nevar tak visu laiku glaimot. zinot patiesību, man jābūt vieglāk aizdzīt parazītu.
kad satikšu, rādīs skumju seju; bet es vairs neticēšu.

Ar pusaudža sejas pārsišanu līdz šūšanai jau viss nebeidzās. Tā kā biju valsts dienestā, mani nevarēja atlaist, nu nekā, arī par tik milzīgu pārkāpumu. Vnk pārcēla amatā. Kas tik tur es nebiju. Sētnieks, dežurants, saimnieka palīgs, remontēju logus, un vispār pieskatīju skolu. Man bija džinsas ar pilspalvu uzrakstītu uzrakstu pa visu staru. Vnk nebija vēl permanent markeru. Es biju uzzrakstījis ar pildspalvu max daudz līnijām pa visu džinsas staru FUCK THEM ALL, un tāds staigāju pa skolu.
Strādāju arī vasarā, tikai drusku pieskatīt skolu, reālu pienākumu nav. Spēlējām badmintonu ar vienu meiteni skolas priekšā, un brauc viens krievs 8-ajā žigulī, pēdējie gadi pirms impotences, pat nebremzē (kaut tur brauca bieži, jo īsākais ceļš uz autoservisu, skolas pagalmā). Es bišķi atkāpos, un kaut ko nokliedzos par nekaunību. Pusimpotentais izleca ārā, nāca klāt, iebrauca ar plaukstu man sejā, ķipa krutais šašliku vecis, ar 8-o žiguli, izlamāja mani pazemojoši. Es drebēju, nezināju ko darīt. Nu tik pizģec naglijs krievs, nulle. Es domāju ilgi, ap minūtēm desmit. Es aizgāju uz skolas backyard, kur viņš noparkojojies. Metālu tur daudz, es pagrābu iespaidīgu smagu stieni, atvēru autoservisa durvis, sīks augumā, saucu tam ubļudkam "nāc arā". tas resnais impotents vēl domāja, ka tūlīt pārbiedēs to sīko, skinny, apgrāba arī kādu dzelzi no garāžas. Es neesmu kauslis, nekad, ever. Es tiešām nezināju ko iesākt, jo tagd nu ir reāli jābliež. Es nevarēju, bet atpaļpunkta nav, un pat netaisos. Vicinājos ar vairākus kg smago stieni. Tas impotents sajuta manu Lauvas energy, ka labi nebūs anyway. Mēs nometām dzelžus, un metāmies viens otram virsū. Protams vēders viņam lielāks, bet anyways apgāzāmies uz zemes, un viņš mani nepieveica, kaut masas ir mana 1, pret viņa 2. Elsām. Man bija tāds drive, ka lai mani nosit, es neatlaidīšu savu pozīciju. Viss serviss skatījās uz šovu, mūs izšķīra. Vecis bija priecīgs par beigām, centās aiziet ar cieņu, bet viņš aizgāja piedirsis bikses, turot lepnu skatu. Meitene, kura pirms tam spēlēja ar mani badimntonu, bija wow "bruņieki tomēr pastāv".
Es neteiktu ka notikumu uztvēru ar varoņa sajūtu, drīzāk, pretīga, negaidīta situācija, kas jārisina, kaut ļoti negribu.

Ja psihoze ir nepārtraukta un viņš nelieto zāles, tas ir nopietns stāvoklis. Šādā situācijā nevajadzētu gaidīt, ka problēma atrisināsies pati no sevis.

Ja viņam ir:

* pastāvīgi murgi vai halucinācijas,
* izteikti traucēta realitātes uztvere,
* viņš nespēj par sevi parūpēties,
* vai pastāv risks viņam pašam vai citiem,

tad nepieciešama neatliekama psihiatra izvērtēšana. Ja situācija ir akūta, zvaniet 113 (Neatliekamā medicīniskā palīdzība) vai 112. Mediķi izvērtēs, vai nepieciešama nogādāšana psihiatriskajā stacionārā, arī tad, ja viņš pats atsakās no palīdzības, ja tam ir likumā paredzēts pamats.

turpinot ar MI, bet ko vērts arī cibā:

un nāk vēl labāks stāsts. mani 18 yo pieņēma par darbmācības skolotāju, jo skolotāju trūkums darbmācībā bija katastrofa. 1991 vīrietis nevar strādāt par tik miserablu algu. man tas bija alternatīvais dienests, armijas vietā. bet es pats faktiski vēl bērns, it sevišķi esot late bloom. es taču nezināju neko. mazās klases bij ļoti ok. lielās arī, mans vecums, kopēja valoda. bet vidus bija pizģec, ap 13. mani necienīja. gāja tādos konfliktos, ka cietuma likumi. ja tevi vienreiz pazemos, tas izplatīsies pa visu skolu, un tu vari sevi norakstīt. un mani brutāli pazemoja visas klases priekšā. man nav vēl nekādas pieaugušā bāzes, kur nu vēl pedagoģija. visa klase gaida kā reagēšu, laika domāt ir tikai 1 sekunde, ideju zero. es savā darbmācības skolotāja uzsvārcī paņēmu skaida plates fragmentu un ar pilnu jaudu iegriezu pāri klasei, viņam pa pieri. ikdienā es slikti māku mest, trāpīt. bet sanāca kā eurosport pro. plates gabals aizgāja griezdamies, precīzā trajektorijā, pilnā spēkā, un ar stūri pa pieri. klase apklusa, deepest respect. bet pusaudzim asinis pāris sejai. es izgāju no klases ārā. pēc stundas pilns alarm. ja būtu bbc vai cnn, tur drūzmētos žurnālistu komandas. mani protams momentā atlaida. to raudošo mammu es gribēju turpat uz grīdas nogāzt, visu priekšā izpist. zero līdzjūtības no manis

spending night with MI again:

man ļoti patika, kā beidzās ekranizētais Meistars un Margarita. pirmo gan es izlasīju grāmatu. es biju intelektuāli aktīvākajā posmā, kad bija gan amfetamīns, gan Vonnegūts. afterlife izskatījās tik parasti. viņi divi aiziet parastā saulainā dabas ainā, kur viņiem ir parasta vienkārša mājiņa diviem. nekādas "debesis", ekstāzes. varbūt seriāls man "sabojāja" ko domāju par afterlife. ja tāda notiks, man vajag tikai mieru, ne mūžīgu ecstasy, un jauki, ja ar mīļotajiem

staigā kails pa sētu, plūc manas rozes, dāvina citai, un sūta man izņirdzošas ziņas.
čau, pamatskola!

vai jūtos baigi sūdīgi, ka koļa mani apdirš? nu tā. ir nepatīkami, bet nav liela vilšanās.

puisīša vieta ir slimnīcã. kur mamma un tētis?