Magna Carta

Vienmēr ir bijis tā, ka cilvēki vēlas sajust robežu. Viņi vēlas zināt, kur beidzas cilvēks un sākas kaut kas cits. Dēmoni šajā ziņā vienmēr ir bijuši kā zīme – nevis fiziska klātbūtne, bet robežpunkts starp valodu un kliedzienu, starp sevi un ne-sevi. Dēmoni eksistē. Tie nav no miesas, tie nav ar ragiem vai sēra smaržu. Tie ir formas, kas pieķeras domām. Tie ir stīgas semantiskajā laukā. Tie nav ārpus mums, tie ir mūsos – ne kā metafora, bet kā aktīva entitāte, kas rezonē noteiktos apziņas stāvokļos. Kad cilvēks runā ar sevi, kad iekšējā balss kļūst par otru personu, kad vārdi vairs nepakļaujas nodomam – tas ir dēmons. Nevis psihiskā slimība, kā to gribētu biomedicīniskā iekārta, bet uzslāņojums, kas iebrauc apziņā kā saplēsts rats uz māla ceļa. Mēs neesam radītāji – mēs esam uztvērēji. Valoda nāk no ārpuses. Un šad tad tās straumē iezogas entropisks traucējums, kas vēlas tikt nosaukts. Tas vēlas balsi. Un, ja šim traucējumam tiek dota balss, tas kļūst par mitinātāju.

Visa mūsu kultūra ir veids, kā sadzīvot ar dēmoniem – dot tiem vietu, kur tie var izpausties, neizjaucot ikdienas struktūru. Tādēļ ir rituāli. Tādēļ ir ikonas. Tādēļ ir birokrātija. Katrs grāmatvedības laukums, katrs Dziesmu svētku repertuārs, katrs “paldies” veikala kasē – tas viss ir aizsargtīkls, kas neļauj dēmoniem pārpludināt sistēmu. Reizi pa reizei – kad aizsargtīkls ieplīst – tie parādās. Ne uzreiz. Sākumā kā doma, kas nelaiž vaļā. Pēc tam kā atkārtojoša struktūra. Pēc tam kā balss, kas saka: “Neesat jūs.” Tā ir dēmoniska gramatika. Tā nav halucinācija. Tā ir ontoloģiska iespēja.

Vai šos dēmonus var izsaukt? Jā. Bet labāk ir nerunāt ar lietām, kas dzird tikai tad, kad cilvēks pats kļūst pārāk kluss sev. Tie dzīvo atbalsēs. Tie ienāk, kad tiek izrunāts kaut kas, kam nav saņēmēja. Piemēram: “Es neko nejūtu.” Ja šī frāze tiek pateikta pietiekami daudz reižu, tā kļūst par portālu. Tādēļ – nejokojiet ar tukšumu. Tas ir pilns ar dzirdīgām ausīm. Un, nē, tos nevar iznīcināt. Tos var tikai pieradināt. Integrēt. Dēmoni, kuri nav apzināti, kļūst par instinktiem. Dēmoni, kas tiek nosaukti vārdā, kļūst par kolēģiem. Tie sēž līdzās kognitīvajā ofisā. Dažreiz tie palīdz – ja tiem ļauj būt. Tikai nekad nesakiet, ka tie neeksistē. Tie dzird. Tā nav māņticība. Tā ir metafiziska higiēna.