Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, January 19th, 2005
| Time |
Event |
| 11:13a |
Iegāju istabā. Lielā ar augstiem griestiem. Tur bija tikai viņa un viņš. Viņš - atlaidies uz matrača. Viņa - pie pretējās sienas uz paklāja. Abi lasīja. Es noģērbos. Apsēdos uz paklāja un sāku spēlēties ar melnu bumbiņu.
Pilna istaba ar svecēm. Atnāca pārējie. Un tikai mierīgas runas, mierīgi smiekli, nekāda satraukuma. Un man sirds pāri plūda no mīlestības pret viņiem visiem.
Tad atnāca mēness. Es uzrāpos uz palodzes. Iekārotojos ērti. Es redzēju viņus visus ap tējas "galdiņu" un sveci. Un mēnesi es redzēju.
Kuģi lēnām slīdēja pa Daugavu. Ostā kaut ko krāva (iekšā vai ārā). Preču vagoni klusi bez skaņas slīdēja turp un atapkaļ. Vagoni, platformas, platformas.
Un es sēdēju un skatījos mākslīgi izgaismotajā tumsā. Un laiks plūda citādāk. Laiks manī plūda citādāk. Lēnāk. Mierīgāk. Bez steigas. Un man nebija bail. Viss bija izgaisis. Tikai laiks mierīgs un kluss manī brida, bradājās.
Viņi runājās par ritmiem. Par bioloģiskajiem pulksteņiem. Par to, kā pilsēta māk izsist no ritma. Par to, cik cilvēks ir slinks savā būtībā un cik viegli pakļaujas pilsētas ritmiem, vilinājumiem. Cik viegli ir aiziet gulēt triojs no rīta, un cik viegli ir piecelties divos pa dienu. Un cik viegli ir dzīvot kājām gaisā.
Cik grūti ir iet gulēt ap desmietiem, vienpadsmitiem. Cik grūti ir celties ar sauli. Cik grūti ir ievērot pareizos ēšanas ritmus, lai varētu turēties pie pareiziem celšanās, gulšanās ritmiem. Un cik svarīga ir pašdisciplīna.
Es sēdēju uz palodzes un vēroju preču vilcienu.
Un tad es teicu: man laiks.
Un viņi apsēdās uz palodzes. | | 12:11p |
Vai tad vienmēr sevi ir jāpierāda? Vai vienmēr ir jāizrādās? Vai nevar tāpat iet? Vai nevar tāpat dzīvot? Vai nevar tāpat klusi? Vai nevar tāpat klusi iet blakus? Vai nevar tāpat klusi mēģināt sajust? Vai nevar tāpat klusi turēt roku un teikt ausī labus vārdus? Vai vienmēr ir jāskrien? Vai vienmēr ir jāapliecina kādam, ka esi? Vai vienmēr ir jāstaigā saboztām spalvām, kas laistās visās varavīksnes krāsās?
Vai tu vari ieskatīties manī tāpat? Vai vari ieklausīties tajā klusumā? Vai tu kaut ko dzirdi? Vai tu dzirdi klusumu? Tu jūti manu roku? Vai tu jūti siltumu?
Vai nevar klusi slīdēt cauri pūlim tā, lai viņi nemana?
Vai nevar? Kāpec nevar? Ja var, tad kāpēc tā nenotiek? Kāpēc es tā nevaru? Kāpēc tu tā nedari? Kurš iemācīs? Vai to var iemācīt? Kur var iemācīt? Vai man var iemācīt? Vai tu gribi iemācīties? | | 2:22p |
rakstīju epastu un aizmigu - thank you for this and this. And we have a great pleasure etc.
Labi, ka kolēģe nemanīja, kā man galva viegli atsitās pret klaviatūru.
Tīri kauns sametās. Ielēju kafiju. | | 4:15p |
Sieviete melnā mētelī ar klasiskiem sejas vaibstiem nāca man pretī. Skatījās manī un samiedza acis.
Uz zemes ieraudzīju tukšu šļirci.
Maza meitene šķērsoja ielu pie zaļās gaismas. Es gāju viņai pretī. Viņas divas rudās astītes plivinājās kā tādi sarkani karodziņi.
Vīrietis iznāca no Brīvības ielas 43 (63) nama. Melnās biksēs un sūnzaļā jakā. Mēs gājām paralēli dažādos virzienos. Tas bija mans kolēģis.
Sieviete kā no ēģiptes piramīdu sienu zīmējumiem peldēja pa Dzirnavu ielu. Tik svēta, tik neaizskarama, tik samākslota.
Šķērsoju Barona ielu tajā pašā vietā kur vienmēr - tur, kur nav atļauts. Pagāju garām mašīnai, no kuras nāca ārā skaļi "tumcī, tumcī". Pulkstens jau divi. Visi pulksteņi, ko pa ceļam satiku, rādīja citu laiku.
Un es izdomāju, ka ne velna es nederu. Tur kur esmu, nederu. Hei, es gribu derēt! Kā poga derēja Ziedoņa pasakā. Kāpēc es nevaru derēt? |
|