Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, January 17th, 2005
| Time |
Event |
| 11:15a |
Tik mierīgi pūta vējš. Egles klusi, klusi čukstēja kaut ko. Kaut ko par dienām un naktīm. Kaut ko par mēnešiem un gadiem. Kaut ko. Tu paņēmi mani aiz rokas un teici: "Ejam, būs interesanti."
Es šaubījos. Man negribējās tumsā. Man negribējās prom no siltuma. Bet es gāju. Jo tava roka. Tu teici, lai nebaidos. Galvenais iet drošiem soļiem. Tad pat tumsā nevar nokrist. Un es gāju. Man bija vienalga. Un es gāju. Zari, kukuržņi - viss kaut kā pagaisa un es gāju. Vienu reizi es gandrīz kritu, bet tu nemanīji, jo es tomēr noturējos.
Tu teici, nāc, es tevi iemācīšu. Es negribēju. Bet atkal tu paņēmi mani aiz rokas. Tu teici, ka tas viss ir tik vienkārši. Man gan liekas, ka nav. Bet es tev noticēju.
Tā jau vienmēr. Sākumā vienmēr noticu. Sākumā vienmēr ļaujos. Pat tad, ja redzu.
Un tu noliki galvu uz pleca. Tu biji noguris. Mans draugs. Tu biji noguris. Es arī.
Un tad tu teici, ka viss nav tā kā izsktās. Viss ir pavisam citādāk.
Un tad jau citas rokas. Citas acis. Citi vārdi. Citas domas. Tikai tā doma par galvu uz pleca. Par to nogurušo galvu.
Kaut es spētu palīdzēt. Tev un sev. | | 1:42p |
Viņš. Vējā sajaukti mati. Nosalis degungals. Rokas bikšu kabatās. Acis skatās pēc kaut kā mīļa.
Viņa. Degungals paslēpts lielajā šalē. Rokas cimdiņos savilktas dūrītēs. Acis skatās tālumā. Pētī kailos kokus. Un domas, domas.
Viņš. Acīs velnišķīgas liesmiņas un bezgalīgas. Nosaluši pirksti un deguns. Sirdī vientulības sajūta un domas par siltumu.
Viņa. Mati kā no rīta nesukāti. Acis vējā asaro. Rokas iežmiegtas kabatās. Kājas nemierīgi dīdās. Galvā kāda domiņa, kāda intriga negribot savērpta.
Viņš. Nosalis. Savilcies. Kapucē paslēptas ausis un acis. Cimdotās rokas kaut ko meklē,kaut ko rosās. Prātā domas par īsto ceļu, par pareizo izvēli.
Viņa. Nosalusi. Vējā saujauktiem matiem un sarkanu degu. Mierīga. Klusa. Skatās kā saule riet aiz egļu galotnēm. Un domā par jaunu dienu, jaunu sākumu.
Viņi visi bija. Tik pilni ar kaut ko. Tik pārpilni ar sevi, savām sajūtām. Viņi stāvēja tik tuvu. Bet patiesībā viņi bija tik tālu cits citam. Viņi meklēja palīdzību. Bet baidījās atklāties. Viņi meklēja viens otru. Viņi meklēja tuvumu.
Viņi sāka spēlēt teātri. Nebija nekāda scenārija. Nebija nekāda režisora (ja nu vien tas Vienīgais). Nebija meģinājumu. Pirmizrāde bija uzreiz. Nebija skatītāju. Ja nu vien viņi paši viens otru. Nebija kritiķu piezīmes. Ja nu vien viņu pašu neizteiktie vērtējumi. Var būt pēc laika. Var būt vēlāk kāds kaut ko pateiks.
Tikai brīžos, kad palika viens pret otru. Tikai brīžos, kad nebija kur paslēpties, viņi ieraudzīja viens otru. Bet par to skaļi nerunāja. Par to skaļi nedrīkstēja runāt. Un pirmizrāde turpinājās.
"Lai jums jauks vakars..."
"Paldies."
Un lomas tika izturētas līdz galam. | | 5:36p |
Vara saulīte
Manā sirsniņā
Sasildi pasauli
Sasildi pasauli.
Pasaule nosala aukstajā naktī
Vēja naktī nobira rozes
Nezied neviena
Nevienas vairs nava
Tikai stumbaki
Tikai ērkšķi
Lapiņas iepūta melnajā jūrā
Lapiņas sabira asaru jūrā.
Vara saulīte
Manā sirsniņā
Sasildi, pasildi
Pasauli tukšo. | | 5:49p |
Man kaut ko gaišu un siltu šodien pasaulei jāiedod. Kādu domu. Kādu labu domu jāaizsūta.
Ābolkūku jāizcep. Un biezpienmaizi. Un vēl mazliet ķīselis jāuzvārā. Un sēņu zupa.
Šovakar pasaku palasīšu. Nolikšu uz brīdi visus darbus malā un tev palasīšu priekšā. Tu vienmēr esi lūdzis, bet nekad nav bijis laika. Šovakar es to izdarīšu. Klusi, klusi.
Un tad es tevi sasegšu silti, silti. Ietīšu segās. Lai nekur aukstums nelien garām. Izslēgšu gaismu un pasēdēšu pie tevis, kamēr tu aizmiedz. Paturēšu roku.
Un no rīta, kad tu celsies, es tev uzvārīšu tēju. Un mēs sēdēsim saulainā istabā un dzersim tēju. Liepziedu tēju. Jo liepziedi ir no vasaras atnākuši līdz ziemai. | | 9:15p |
Tūlīt pacelšos debesīs un aizlidošu.
Izmazgāju grīdu. Noslaucīju putekļus. Uzvilku melno, garo vakarkleitu un gaidu, kas notiks.
Un nāk sajūtas viena par otru spēcīgākas, lielākas, stiprākas. Un ceļ mani mazu uz aušu. Pretī saulei. Un melnā magda lido debesīs aiz laimes, ka tik viegli. | | 10:49p |
Vienīgā lieta, kas man ļauj izdzīvot, ir rakstīšana, pierakstīšana, uzrakstīšana. °
Pirms cibas man bija kompleksi. Es rakstīju mazās grāmatiņās un viņas ļoti slēpu. Nevienam nerādīju. Skolā man nepatika savus sacerējumus dot mammai pārlasīt. Svešiem - jā, bet savējiem - nē. Savējiem es negribēju rādīt to, kas man iekšā. Man negribējās, lai viņi tiek vēl tuvāk. Toreiz mani glāba domāšana, izdomāšana, pārdomāšana un reizi pa rezei zīmējumi vai pieraksti mazās grāmatiņās.
Tagat. Tagat arī negribētu, lai mani cilvēki lasa manu dienasgrāmatu. Viena mazā grāmatiņa man darbā nolikta drēbju skapī. Tur neviens neskatās. Tur visa mana iedzīve. Mājās vēl aizvien mazās grāmatiņas neturu.
Ja pie cibas netieku, tad ir zīmēšanas albūms vai stenogrāfijas burtnīca. Stenogrāfijas burtnīca gan stāv mājās, jo tos ķeburus neviens nemāk izlasīt.
Un tā es dzīvoju no viena ieraksta līdz nākamajam. Jo vairāk ierakstu, jo švakāka jūtos. Ja maz ierakstu, esmu dzīvotāja (vai pe neta neticēja). Bet visbiežāk jau dzīvotāja.
Citreiz ir tik slikti, ka tikai melni vārdi nāk. Citreiz, tikai kaut kādi burtu virknējumi.
Un no ieraksta līdz ierakstam. No reizes līdz reizei. Jā - tas ir tā kā mīlēties. Tā kā parādīt kaut ko ļoti savu. Kaut ko tik savu, ka svešie novēršas. Nesaprot. Bet cibā nav svešo. Ir tikai svešinieki. |
|