Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, October 15th, 2004
| Time |
Event |
| 9:23a |
Pētīju sevi spogulī. Krēslā. Patiesa esmu kļuvusi. Dikti patiesa. Bet tāpēc nejūtos vāja. Nē. Nemaz. Gluži citādi. Sajutu sevi.
Vakar baidījos no skrejošā laika. Likās, ka tas rauj līdzi. Neļauj ieskatīties ne sevī, ne sev mīļajos. Paskrienu garām. Sabradāju. Nogāžu. Saplēšu. Tikai tikt līdzi laikam.
Šodien nebaidos. Jo zinu, ka man ir savs laiks. Un es eju savā laikā. Nekam nav jātiek līdzi. Pasaule ap mani ir tā pati vienmēr mainīgā. Tikai es jau esmu cita. | | 8:56p |
Nezinu, nezinu...
Nezinu, nezinu, kā man justies. Dziedāt vai klusēt, smieties vai raudāt. Migla piegāja pie mājas stūra un palūrēja. Jā, jā. Kā parasti. Viņš stāvēja savā ierastajā vietā. Pie lielā krustojuma. Seja bija sarkana. Lielais deguns kā kartupelis spīdēja saules staros. Un vagas. Dziļas vagas sejā. Nonēsētas nekādas krāsas bikses. Nesaprotamas krāsas vamzis, kas izskatījās tik pat vecs kā viņš pats. Tikai cepure. Cepure bija saulainās krāsās. Tādās kā šorīt debesis, kļavas virs viņa un protams pati saule. Tā nu viņš tur stāvēja. Kaut ko pie sevis bubināja. Un skatījās apkārt. Rokās kā vienmēr tā pati ķesele, kuras apakšā bija KAUT KAS. Neviens nezināja, kur viņš iet, no kurienes nāk. Tikai katru rītu vienā un tajā pašā laikā, vienā un tajā pašā vietā. | | 10:17p |
Atlidoja spāre. Nosēdās un teica: "Čau."
Čau! - es viņai atbildēju. Spāre aizlidoja. Es paliku.
Daudz tādās spāres. Bet neviena nepaliek. Tāpēc, ka nelūdzu? Var jau būt. Bet vai es gribu, lai paliek? Var jau būt. Ka negribu.
Sēdēju tā uz akmens un domāju. Kamēr paliku par akmeni.
Nāca sēdēt citi. Un palika. Par mani. Par akmeni.
Un man žēl. Sevis. Jo likās, ka esmu dzīvs. Bet. Tikai likās. Jo dzīva bija spāre. |
|