| |
[Sep. 8th, 2018|01:39 am] |
Tu spēlējies ar savu psihi. Ļauj tai nonākt nelaimē. Ļauj tai tikt plosītai kā kokam vētrā. Varbūt Tev interesē, kas paliks pāri. Kas izturēs. Kas ir solis tālāk? Vai ir solis tālāk? Tu domā, ka ir kontrole. Tici, ka ir kontrole. Tici, ka redzi kā patiesībā ir. Varbūt Tu nespēj neticēt? Ja Tu neticētu tas apgrieztu Tavu pasauli kājām gaisā. “Es jau neesmu tāds”, nodomā Tu un aizgriezies. Taču varbūt es Tevi tikai mulsinu. Apzināti. Izbaudot. Varbūt tomēr kontrole arī ir savā vietā. Viss šis pašdestruktīvais process a.k.a dzīve ir kā iešana pa kāpnēm lejup tumsā. Nekad nezini vai nākamais pakāpiens eksistē. Nekad nezini vai ar nākamo pakāpienu Tu nekritīsi. Bezdibenī. Dzīlēs. Citā dzīvē. Baisi pazīstamā. Un smaidīsi ar to smeldzīgi nolemto sajūtu iekšās. Varēja arī citādāk.
Kas ir šis? Atspoguļojums. Pelde naksnīgos ūdeņos. Absolūts līdzsvara moments, šūpojoties. Tas mirklis īsi pēc pistoles gaiļa nospiešanas, kad Tu esi lode, kura vēl nav sastapusies ar realitāti un lido pilna enerģijas un jēgas. Tas mirklis, kad Tu piedzimsti triumfējošs un vēl nesaproti, kur Tu esi nonācis. Tas moments, kad Tu nospied uz gāzes pedāļa pilnā pārliecībā, ka esi ielicis atpakaļgaitā, taču sāc virzīties uz priekšu. |
|
|
| |
[Oct. 31st, 2016|07:53 pm] |
|
Liesmās. Rokām un sejai kā kvēlojošām oglēm, es skatos... vēroju tevi, vēroju kā svelme apdedzina tavu ādu, vēroju kā tavi matu gali svilst, vēroju kā apmatojums no tavām rokām pazūd liesmu svilināts, vēroju kā liesmas met gredzenus ap tevi.. taču tu zini kāpēc tas ir tā, tu skaties man pretim, nenomirkšķinot acis ne reizi... |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2016|03:14 pm] |
|
Gariem, bezkaunīgiem triepieniem viņa glezno. Bezlaicībā, ziemā, janvārī, atkusnī pie siltas krāsns, cirtainos matos, melnā kafijā, ilgās un asinīs. Stundas pazib acu priekšā kā tukši koncepti, rāmji, kas šķietami neko neizsaka. Taču miera nav... |
|
|
| Alkoholiķa piezīmes |
[Sep. 29th, 2016|03:08 pm] |
Kaut kur tur.
Atkal dzērumā.
Es pētu asins pleķus uz ielas. Tie mainās, maina atrašanās vietu un formu un pat sacenšās savā starpā vai arī varbūt tomēr nē. Tas ir tāpat kā viņas vārds, ko es izrunāju pirms 10 minūtēm un nu šķiet, ka tas kaut kur plivinās apkārt atbalsojoties te vienas mājas te otras sienā. Kuš. Pārāk skaļi tas sāk izklausīties. Es jau nemaz negribēju tā, tikai kaut kā izspruka. Taču tie asins pleķi tiešām ir kaut kas. Es tur ieraugu te King Kongu, te sniegacilvēku, te Budu. Idilli izbojā vietējie talibi, maršējot uz tuvāko točku. Nu labi, kaut kādi 16 gadus veci tīnīši, kuri dzīvē neredz tālāk par saviem degungaliem. Zvēru, pat dzirdēju tikko AK-47 zalvi un arābu mēli. Nu nē, tās bija troksnis kā kāds meta savas čabatas pret mājas sienu. Nevermind. Atkal klusums. Es te sēžu ar savu asins budu un pēkšņi sajūtos nobriedis un dzīvesgudrs, apgaismots, sajūtos kā sena dvēsele. Tagad var mirt laimīgs, ko tad vēl var dzīvē vajag kā sasniegt apgaismību? Vai tad tas nav kārtīga sevis cienoša cilvēka mērķis? Labi, Buda, man gana šai naktij. |
|
|
| |
[May. 11th, 2016|10:43 pm] |
|
tukšums. dusmas. ar pārsistu lūpu un ceļojošu, viltīgu neizpratni. tik viltīgu, ka šķiet, ka tā varētu atņemt man prātu, iedziļinoties tajā. notirkšķ revolveris, trīs šāvieni, kāds izvadīts atpūtā. kur viņš nonāca? neesamībā? Valhallā? šāvieni un asins peļķes mani vairs nešausmina. tie tikai liek nodoties sentimentālām pārdomām par dzīvi. un eņģeļiem. kā tad. par dēmoniem. tos es vismaz labāk pazīstu. vēl 2 šāvieni. nu? gaidu cieto revolvera stobru aicinoši pieskaroties man pie pakauša. taču tas nenotiek. smiekli. neliela kņada. pāris malki alkohola noklunkšķ plēsoņu rīklēs. pudele tiek saplēsta pret trotuāru, noklaudz durvis un melnais busiņš aizbrauc. numurzīmē FU. Fuck you. Jā. Fuck you too. atkal neīstajā laikā un vietā. vai īstajā? |
|
|
| |
[May. 3rd, 2016|07:52 pm] |
33 reizes
to jutu
pukstam
savās vēnās līdz
tas eksplodēja -
lauskās
melnā vibrācijā
telpai uz brīdi
atdaloties no
ārpasaules
vien Tu visu redzēji
un zināji,
ka laikapstākļi
nav Tev tie vēlamākie...
Madeira. |
|
|
| |
[Apr. 16th, 2016|12:33 am] |
pagriezties pēc pagrieziena pa labi.
nošauties.
diktē Riharda sirdsmiers.
pēc tādas melnas dziras nobaudīšanas violetajā ēkā vienu šķērsielu atpakaļ man gribas ieiet kādā vārtrūmē, uzpīpēt un atjēgties. ne dzira tā melnākā, bet kompānija. gribas patīkami noskurināties. tā sajūta iekšā.. pārliecība. aklums? par daudz dūmu rīklē, klepus. iekšējais dialogs. mierīgs, bet tajā pašā laikā vētrains. kuru atmosfēras slāni izvēlēties? vislabāk ienirt tajā, kur siltāk un vairāk gaisa, ko elpot. vismaz jūti, ka dzīvo.
kas tie bija par cilvēkiem? vai viņi viens otru pazina? katrā ziņā viņi pārtiek no tā paša kā es, viņi guļ tajā pašā miegā. vai tomēr nē?
sirdsapziņa atmaigst - nošauties drīkstēs pēc 3 šķersielām. |
|
|
| |
[Mar. 13th, 2015|02:45 pm] |
Rīta kafija. Nedaudz melnā balzāma. Vienalga. Šodiena bija tā diena. Tā diena kas bija citādāka. Tā diena, kas bija iecerēta citādāka un pat caur visai biezajai kārtai ikdienisķās nožēlojamības tas bija jūtams. Rihards pusapģērbies sēdēja pie galda, uzlicis kreiso plaukstu uz kafijas krūzes un labo ieslidinājis savos matos uz pakauša, viņš apcerēja dienas turpmāko gaitu. Viņš gaidīja tumsu, lai uzvilktu savu melno ādas mēteli un dotos pretīm gaismai. Uz galda, gandrīz pie pašas palodzes stāvēja melna klade cietajos vākos. Rihards pats smīkņāja cik tā bija stereotipiska vajadzībām, kurām viņš to izmantoja.
Laiks šeit tiek skaitīts vilcienos. Burtiski. Tas bija trešais vilciens, ko Rihards dzirdēja pēc pamošanās un uzmetis somu plecos viņš devās uz mežu. |
|
|
| |
[Mar. 12th, 2015|11:54 am] |
|
..cirtaine brūnie mati bija nokrituši viņai pāri acīm. Viņa raudāja. Viņa aurošana fonā izklausījās pēc pērkondārdiem vētrā un šķita, ka tas viss ir tikai tālumā. Tikai nākamais sitiens tieši pavēderē atgrieza viņu realitātē, šeit un tagad, un atkal no jauna tas lika viņai justies nožēlojami un pazemojoši. Viņš tikai turpināja kliegt. Vēljoprojām viss, ko viņa saklausīja ir tikai troksnis - reizē tik tuvu, reizē tik tālu. Līdz nākamais sitiens, tieši mērķēts pret žokli, viņu izslēdza. Melns klusums. |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2015|02:49 pm] |
|
..Pāris stundu klusuma pauze. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Viņš bija prom. Miers. Vien telefonu viņš bija atstājis žaketes kabatā. Laikam steigā. Meklējot taisnīgumu notiekošajā viņai radās plāns.. |
|
|